Ar lielu baudu izlasīju Denisa Hanova "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā". Iesaku.
Protams, jāpiemin, kas man traucēja. Pirmkārt, iespaids, ka tā ir disertācija, kas pēc tam, ar dažām pasāžām, piemērota "plašākam lasītāju lokam", tb dažbrīd tāda lēkāšana no sausi akadēmiska stila (rakstīt "zinātniski" pie mums nozīmē rakstīt garlaicīgi) uz beletristiku un atpakaļ. Valodas baudītājam varētu traucēt. Otrkārt, darbs kopumā atsauca atmiņā veco anekdoti par veterinārmedicīnas studentu, kurš uz eksāmenu izmācījies tikai vienu biļeti par blusām, taču izvilcis jautājumu par govīm: lai par ko autors rakstītu, viņš neizbēgami novirzīsies no pamattēmas un pievērsīsies ōperu libretiem un to analīzei. Nopietns mīnuss ir definīciju trūkums: lielākā daļa lasītāju nezina, ne kas ir "galms", ne "svīta", un pat zinātājiem sapratne tāda intuitīva. Taču, ja no tā abstrahējas, "sausais atlikums" ir pietiekami liels, lai ļoti daudz ko uzzinātu par šo subkultūru, kuras pārstāvju dievzemītē praktiski vairs nav, tb kas mums tikpat tāla un nezināma, kā sivēniem dzīve uz Marsa. :)
Rezumējot: šobrīd vienīgā grāmata latviski, ko varēju uzdāvināt, braucot uz Eirōpu ciemos pie laba drauga, vīna un ancien régime cienītāja, kura gaumi un dzīves pozīciju augstu vērtēju.