Aufklärung's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Aufklärung's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Thursday, October 15th, 2020
    11:49 am
    komentāri
    Desktopa juceklī stāv sen atpakaļ nez no kurienes iegūts pdf ar ieskanētu Tomasa Kūna "The Structure of Scientific Revolutions". Vērtīgs ar to, ka ieskanētas ir arī kāda anonīma lasītāja uz pirmās lapas izdarītas piezīmes – ar zilu pildspalvu, sašvīkātas, ar saīsinājumiem, tikai daļēji izlasāmas. Sākas ar: "Observ: This is epistemology done with a good methodology. Consistent failure to discern between a theory and an explanation."
    11:39 am
    Avīzes, žurnāli
    Īsi pirms Atmodas Latvijā iznāca avīze "Neatkarīgā cīņa", savukārt vēlāk nodibināja "Neatkarīgo rīta avīzi", kura iznāk vēl šodien. Ne vienu, ne otru es nekad neesmu abonējusi, bet domām līdzi nesekošanas procesā daudzus gadus dzīvoju ar nenoformulētu pārliecību, ka Latvijā jau dekādēm pastāv dienas laikraksts ar nosaukumu "Neatkarīgā rīta cīņa".
    Kāds mani par to nesen izsmēja, tāpēc tikai tagad noskaidroju, kas ir kas.

    Vēl par preses izdevumiem ar uzmanību piesaistošiem nosaukumiem runājot, Francijā kopš 1970. sākuma līdz 1990. gadiem iznāca laikam ikmēneša izdevums ar nosaukumu "L'idiot international" jeb "Internacionālais idiots". Šis trakulīgais izdevums mēģināja būt pilnīgi ideoloģiski brīvs un apvienot vienos vākos visa veida radikāļus, kurus citur nedrukāja, – galēji kreisos (tos, kuriem tā laika Francijas Komunistiskā partija bija pārāk mīksta partija ar pārāk piezemētiem mērķiem), anarhonacionālistus, anarhokapitālistus, neopagānu reakcionārus (no kuriem Alēns Benuā varbūt ir pazīstamākais), politiskos antisemītus u. tml. Izdevums brīnumainā kārtā noturējās diezgan ilgi, bet sabruka zem tiesas piespriestām finansiālas kompensācijas prasībām par rasu, etnisko un citu naidu kurināšanu, kā arī dažādu sabiedrībā pazīstamu personu privātās dzīves aizskārumu un neslavas celšanu. Žurnālu neesmu lasījusi, bet nosaukums joprojām liekas ar lielu potenciālu.
    Thursday, October 8th, 2020
    5:21 pm
    Sadaļā lielās cilvēces mistērijas: S. Kubrika ģenialitātes noslēpums + kā viņš spēja izdabūt no aktieriem tādu aktierspēli: https://www.youtube.com/watch?v=wIb3cRvQYw8
    https://www.youtube.com/watch?v=UfoHq1-vpss
    (James Mason, Peter Sellers)
    Wednesday, October 7th, 2020
    8:11 pm
    Būtu forši atrast Ahilleja bruņas
    https://en.wikipedia.org/wiki/Achilles#Fate_of_Achilles'_armour
    Svēto grālu, protams
    https://en.wikipedia.org/wiki/Holy_Grail#Locations_associated_with_the_Holy_Grail
    kā arī oriģinālo Derības šķirstu
    https://en.wikipedia.org/wiki/Ark_of_the_Covenant#Possible_locations
    Kopš 1980. gadiem aizvien aktīvāk darbojas izraēļu Trešā tempļa celšanas biedrība. Tā kā tempļa celšana pašlaik nav iespējams (nu, tajā pašā vietā ir arī kristiešu un muslimu svētvieta), viņi ir izgatavojuši nepieciešamās lietas brīdim, kad templi varēs uzcelt un tajā atsākt rituālās upurēšanas:
    https://en.wikipedia.org/wiki/The_Temple_Institute#Building_of_Temple_ritual_items
    Tuesday, September 8th, 2020
    7:53 pm
    Paklausījos 20 minūtes Lampas filozofu diskusiju par liberālismu/nacionālismu. Pietrūkst mums Latvijā filozofa, kurš varētu tā jauki, trāpīgi paanalizēt neatrunātos un automātisku visu dalībnieku piekritību nodrošinošos pamatpieņēmumus, kas virza šādas sarunas – nu, piemēram, ar mērķi, lai būtu interesantāk, izglītojošāk u.tml. (Es nevaru, trūkst izglītības.)
    Lūk, daži no tiem: (1) "tiesības" tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "vēlmes", konkrētāk "manas šībrīža vēlmes"; (2) neņem vērā nošķīrumu starp prasības tiesībām un brīvības tiesībām, lai gan tas ir diezgan būtisks, runā tā, it kā brīvības tiesības automātiski nozīmētu prasības tiesības (claim rights/liberty rights; Hohfelda darbiņš par šo tēmu, standarta reference juristiem, ir brīvi pieejams archive.org); (3) diezgan neskaidro, pat murgaino vārdu "vērtības" (kurš paģēr vērtētāju/vērtētājus! bet kuri tie ir? iedzīvotāju vairākums?) lieto ar cēlu, piepaceltu nozīmi, bet bez skaidri saprotama satura, apmēram kā "morālā atmosfēra/cilvēku attiecību struktūra, kas man un maniem draugiem personīgi patīk"; (4) pie vārda "liberālisms" muguras iztaisnojas, sejas iemirdzas – jūtam, ka esam nonākuši vērtību un labumu hierarhijas virsotnē vai tuvu tai, lai gan ceļš, pa kuru tur nonācām, nekur nav atspoguļots (brīvība primāri ir instrumentāls labums, rīks – uz kaut ko, lai kaut ko – bet ko?).
    1:15 pm
    No Konstantinova raksta par pusaudžu terapiju:

    Ir tādi bērnu namu audzēkņi, kuriem risperidons ir kļuvis par metaforu visam sliktajam, ko pieaugušie jebkad viņiem nodarījuši. Daži, ieraugot brūno etiķeti vien, var eksplodēt histērijā – man reiz bija zvans no audžuģimenes, kur tikko uzņemtais pusaudzis bija izskrējis no mājas un aizbraucis ar audžutēva mašīnu nezināmā virzienā, ieraugot mammas iepirkumu maisiņā labi domāto un psihiatra nozīmēto medikamentu. Risperidons ir antipsihotiķis, kuru lieto šizofrēnijas ārstēšanai, bet tas diezgan labi nomierina arī nepaklausīgus pusaudžus. Latvijā plaši lietots uzvedības traucējumu ārstēšanai. Protams, ir arī mīnusi. Pusaudži mēdz palikt galīgi slābani, siekaloties, gulēt pa divdesmit stundām un blenzt tukšām acīm kaut kur tālumā. Vēl viens blakusefekts, par kuru psihiatri, visticamāk, vizītes laikā nestāstīs, ja esat vienkārši dumpīgs un nepaklausīgs pusaudzis, kura pienākums ir ārstēties, nevis uzdot jautājumus, – zēniem no tā reizēm sāk augt krūtis. Kad viņi to pamana, tas uzvedību īpaši neuzlabo.
    Pagājušajā gadā risperidona ražotājam "Johnson & Johnson" tiesa piesprieda vēsturiski rekordlielu 8 miljardu dolāru sodu par nepamatotu medikamenta mārketēšanu lietošanai pusaudžiem un blakusefektu slēpšanu. Nav dzirdēts, ka Latvijā no tā būtu kādas atskaņas vai furors.

    https://satori.lv/article/bruknas-terapijas-plans
    Saturday, September 5th, 2020
    7:18 pm
    Labākās klasikas ekranizācijas, kuras zinu:
    Tolstoja "Ivana Iļjiča nāves" - Akiras Kurosavas "Ikiru" (1952),
    Flobēra "Bovarī kundzes" - Manoela di Oliveiras "Abrahama ieleja" (1993).
    Žoržam Bernanosam pēcnāves dzīvē paveicās, jo Robērs Bresons visu izdarīja.
    Monday, August 31st, 2020
    11:38 pm
    Gribu pārbaudīt segmenta izmēru.

    Kas vēl bez manis RD vēlēšanās balsoja ideoloģiski/stratēģiski *pret* Attīstībai/Par un jo īpaši pret Progresīvajiem vai būtu tā balsojuši, ja būtu Rīgā/Rīgas pašvaldībā? Kam vēl šī uzvara ir slikta ziņa un būtu katastrofāla ziņa, ja tās būtu Saeimas vēlēšanas? Ierakstiet, lūdzu, plusiņu vai punktiņu; varat nodzēst, ja negribat, lai citi to zina; man nāk komentāri uz meilu. Rītvakar reportēšu skaitu.

    Upd. 01.09.22:20. Saskaitot pēc dzēstajiem un redzamajiem komentāriem: 14 15 individuālu sc lietotāju.

    Paldies.
    Monday, August 24th, 2020
    5:24 pm
    Latvijā baznīca ir ļoti nabadzīga. Ko nozīmē "nabadzīga"? Nu, nav naudiņas, bet dažreiz arī ir un tad tās izmantojums var gadīties ļoti nabadzīgs. Nabadzīgs citās lietās, kas ir svarīgākas par naudiņu.
    Lūk, nabadzības piemērs: mums ir oficiāls katoļu mediju centrs, ar savu mājaslapu un visādiem soctīklu kontiem. Šis centrs ir radīts, lai darītu vienu un tikai vienu vienīgu lietu: veidotu informācijas apriti starp ticīgajiem, hierarhiju un sekulāro sabiedrību. Nu, informētu par lietām, skaidrotu lietas, gaisinātu pārpratumus, liktu linkus, varbūt pat kaut ko lobētu, nebūtu slikti arī diskutēt. Kā reaģē šis mēdiju centrs uz izmeklēšanas rezultātiem Bruknas muižā? Klusē. Jau ceturto dienu. Kamēr citi - un ne tikai cilvēki, kas tur ir bijuši un kam tas personīgi ir nozīmīgi, - jūk prātā no visādām disonansēm. Lūk, tā ir nabadzība, bet ne naudiņas.

    Upd.
    Nē, es kļūdos. Gudrāks cilvēks piekodina: "No. Be sure of this: absolute stillness for as long as possible is best of all for you." [Eckhart, German sermon 4, trans M.O’C. Walshe]
    Wednesday, August 19th, 2020
    1:10 pm
    I found myself reflecting on a passage from Saint Mark’s Gospel where Christ commands the disciples to go before Him by boat to Bethsaida. They obey but are forced to fight the wind and the waves all night long before Christ comes to them around 3am walking on the water. He comforts them, calms the wind and the waves, and they proceed together to the other side of the lake where they come to land at Gennesarat [Mark 6:45-53]. Did you catch that? He tells them to go to a certain place, allows them to struggle all night to try and get to where He directed them to go, and then comes to them and brings them somewhere else entirely. No comment is made, no explanation is given.
    Monday, August 3rd, 2020
    1:51 pm
    Par NRA pēkšņi pacelto jautājumu par Dienvidāfrikas pēc-aparteida atmosfēru: šķiet, ka rakstam pārmet ne tikai "veidemani", kas ir zema līmeņa uzbrauciens, bet aizdomu radīšanu, ka detalizētais izklāsts un secinājumi īstenībā grib pateikt kaut ko citu, nevis tikai pārstāstīt šo sarežģīto vēsturi, tā teikt, zināšanu līmeņa celšanai.
    Man nav viedokļa, nezinu, neesmu tur bijusi. Vienīgās manas zināšanas par to, ka tur notiek kaut kas ārprātīgs un ka baltādaino atbilde uz noziegumiem ir pilnīgi perversa pašu vēsturiskās vainas apziņas dēļ, nāk no Nobela prēmijas literatūrā autora āfrikānera Džona Kutzē grāmatām, jo īpaši no "Negoda" (Disgrace), kas tulkots arī latviski un arī ekranizēts ar Džonu Malkoviču galvenajā lomā. Iesaku apskatīties, ja neesat redzējuši, lai gan grāmata ir daudz spēcīgāka par filmu. Tā radīja tādu kā paliekošu nepatīkamu pēcgaršu, kas ir jo īpaši nepatīkama tāpēc, ka pētījumi par civilās nevardarbīgās pretošanās veiksmīgumu un starptautiska morāla spiediena panākumiem aparteida atcelšanu Dienvidāfrikā min kā vienu no lieliskākajiem piemēriem. Līdztekus "Baltijas ceļam". Un attiecīgi, saskaņā ar teoriju, "vajadzētu būt tā", ka tur iet ļoti labi. Man pazīstami cilvēki, baltādaino pāris, tur iemaldījās ne tajā rajonā un iegāja ne tajā krogū; baltādainais vīrietis man stāstīja, ka pirmo un vienīgo reizi mūžā jutis, ka viņu var nogalināt tikai tāpēc, ka ir baltais. Bet tas varētu būt arī nepatīkams izņēmums; nezinu.
    Tuesday, July 28th, 2020
    2:27 pm
    No retorikas zelta fonda:

    19. gadsimta sākumā, Napoleona Bonaparta laikā, franču korsārs Robērs Sirkufs, karojot ar britiem par ietekmi Indijas okeānā, no kāda angļu flotes virsnieka esot dzirdējis pārmetumu "Jūs, franči, cīnāties par naudu, bet mēs, angļi, par godu" un atbildējis: "Visi cīnās par to, kā viņiem trūkst."
    Wednesday, July 15th, 2020
    11:49 am
    Viens no pēdējiem personīgajiem mirušā Paula Bankovska tekstiem – viņam tipiskajā raitajā, izzinošajā, gandrīz dzīvespriecīgajā stilā. Tā kā viņš pats to publicēja, viņš acīmredzami gribēja, lai to izlasa un zina. Iesaku visiem izlasīt.

    https://satori.lv/article/delirium-tremens
    Sunday, July 12th, 2020
    6:17 pm
    Pauls un Andra atkal kopā.
    Thursday, July 2nd, 2020
    12:28 pm
    Freudian slip and legitimate book burning example:

    In 1631, some London printers did a reprint of the King James Bible with a small printing error. They accidentally left out the word “not” in one of the Ten Commandments. Thus, it read “Thou shalt commit adultery.” This Bible was widely called The Wicked Bible. Copies were confiscated and burned.

    Šis pats "Freudian slip" atkārtojas, bet citā vietā, Deivida B. Hārta Jaunās Derības (2017) tulkojumā (apsūdzēts netaisnā anti augustīniešu-reformātu ievirzītībā, lietot piesardzīgi):

    Pāvils: “So then, brothers, we are indebted to the flesh, to live according to flesh.” (Romans 8:12). Tur ir jābūt NOT pirms abiem darbības vārdiem.

    Kas atgādina ebreju anekdoti:
    Mozus nokāpj no Sīnāja kalna, noslauka sviedrus no pieres un saka:
    - Izraēļi, izrunājos ar Ja*vi, ir viena laba ziņa un viena slikta ziņa.
    - Sāc ar labo.
    - Izdevās nospiest baušļu skaitu lejā līdz desmit.
    - Un sliktā?
    - Fornikācija joprojām aizliegta.
    Tuesday, June 30th, 2020
    5:12 pm
    Viltvārdis maldu gars luteristu ķeceris Krišjānis Lācis savā šviterī man pārmet "iecietīgu", "samierniecisku" un "jēriņisku" attieksmi. You watch out, beibī! Kad mūsu poupisti integrālisti nāks pie varas, darba un pāraudzināšanas nometnēs būs ne tikai liberāļi, bet arī luteristi kalvinisti. Jūs jau esat sarakstos. Un arī nekādus depresīviķus Kirkegorus nekādās universitātēs nedrīkstēs studēt. Jūsu brīvās gribas vietu ieņemsim mēs – mēs, draudziņ. Amen!
    Monday, June 29th, 2020
    2:21 pm
    Filmas, kulta (10)
    Harry, un ami qui vous veut du bien ("Harijs, draugs, kurš jums vēl labu"), dir. Dominik Moll, 2000

    Filma ir sliktā kvalitātē youtube.com, bet bez subtitriem. Vai tā iznāca "Criterion collection", es nezinu, bet kaut kādam internacionālam DVD vajadzētu būt, jo tā pretendēja uz Kannu Grand Prix, bet diemžēl zaudēja, manuprāt, daudz vājākajai Trīra "Dejotājai tumsā".
    Ja neesat redzējuši, jums šo nebūs vērts lasīt. Es "Hariju" redzēju pēc iznākšanas, tad kaut kad 2000. gadu vidū un tikko noskatījos divas reizes pēc kārtas; šķita vēl labāka nekā iepriekš, tāpēc mēģināšu pamatot, kāpēc. Tā zaudēja Trīram un citai konkurencei un nav ieguvusi nekādu kulta starojumu, pirmkārt, sava piezemētā, lētā, kamerfilmas žanra dēļ. Tāpēc, kad to salīdzina ar līdzīgu tēmu un problēmu apskatošo brāļu Koenu "Bārtonu Finku", tas ir kā salīdzināt burulaivu ar tvaikoni - amerikāņu vēriena, mākslinieciskās nostrādātības, dekoratoru, ģērbēju, grimētāju un specefektu meistaru izlieto sviedru dēļ. "Harijs" ir vizuāli gandrīz vai neglīts un ikdienišķi prasts. Un, otrkārt, tāpēc, ka tā ir taisīta par frančiem un tajā ir lietas, kas franču sabiedrībā ir pieņemamas un pierastas, bet, piemēram, amerikāņu skatītājus var mulsināt, kā rezultātā viņi saka (esmu to lasījusi forumos), ka scenārijs "nav ticams", tāpēc filma "nedarbojas". Teiksim, Francijā ir diezgan normāli uzprasīties ciemos pie gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem "uz vienu glāzi". Ir arī normāli ciemoties lauku mājās un kaut kā nejauši tur palikt padzīvoties uz vairākām dienām. Filmā atspoguļojas arī franču, tieši franču, priekšstats par pieklājību un labām manierēm: ir normāli strīdēties ar cilvēkiem, kuru mājās tu esi, un, pēc visa spriežot, būt nopietnā vērtību un dzīvesstilu pretišķībā ar šiem cilvēkiem un tomēr nesaņemt no viņiem skaidru mājienu doties prom. Ir arī normāli, ka pie tevis ciemojas gandrīz nepazīstami un tev pat nepatīkami cilvēki, kuriem tu divas reizes dienā gatavo maltīti ar vairākiem ēdieniem un kuri izdzer tavu vīna pagrabu. (Eiropas kādreizējās lielo zemes īpašnieku muižnieku tradīcijas? Kristietības mantojums?). Tā nebūtu Latvijā, un domāju, ka nebūtu arī ASV, kur neatrunātās viesmīlības tradīcijas ir citas.

    "Harijam" ir divas lielas interpretācijas (es saku "interpretācijas", nevis skatītāju komentāri, jo filmu māca vai mācīja studentiem/scenāristiem tajā Parīzes kinematogrāfa skolā; atradu pat kaut kādu pdf, kur bija burtiski pa minūtei izanalizēta filmas "flobēriskā" uzbūve: pēdējā aina sasaucas ar pirmo, otrā ar priekšpēdējo utt.):
    (1) notiekošais ar Mišela apziņas saturs, jo viņš ir rakstnieks, kurš nevar parakstīt (sal. ar "Bārtonu Finku") + viņu līdz baltajām pelītēm ir nomocījuši trīs mazie bērni, no kuriem viens turklāt nepārtraukti slimo (vecākajai meitiņai no trim ir 4 gadi, ne vairāk) + viņu ir izbesījuši uzmācīgie vecāki, jo īpaši tēvs, pensionēts zobārsts + viņš ir seksuāli frustrēts, jo nav laika romantiskām attiecībām ar sievu, lai gan vispār sieva viņam patīk + viņu ir nomocījis un izsmēlis nepabeigtais remonts, mājā valdošais haoss un hroniskais naudas trūkums. Šajā interpretācijā uzsvars ir uz pirmo punktu: rakstnieks, radošs cilvēks, kurš ir iestrēdzis un kura zemapziņa, kuce, viņam caur Harija tēlu, viņa tumšās puses dubultnieku, tādu kā Taileru Dērdenu no "Cīņu kluba", padod priekšā šīs ainas: ja vien būtu tāds draugs Harijs, kurš novāc visus frustrējošos šķēršļus un dod brīvību (Brīvību!) un laiku sev. Šajā interpretācijā filmas nobeigums ir Mišela apziņas un veselā saprāta uzvara pār amorālajiem zemapziņas spēkiem: viņš atgūst līdzsvaru un spēj atsākt rakstīt.
    (2) notiekošais nav Mišela apziņas saturs, bet notiek pa īstam. Mišela halucinācija ar pērtiķiem ir skaidri norādīta kā tāda, jo viņš to redz sapnī savu vecāku dzīvoklī. "Freidiskie" elementi (piem., olas, rozā vannasistaba, aka, kura jāaizber) filmā ir visumā nenozīmīgi un var arī netikt skaidroti kā freidiski. Nekrietnais Harijs novāc lielāko daļu šķēršļu, spēcina Mišela pašapziņu, atgriež viņam ticību sev un savam talantam, turklāt ar savu un Prjūnes ekstraordināro klātbūtni un izdarībām piegādā rakstniekam teicamu materiālu radošam darbam, kā arī tiek laikus apturēts un iemests akā; Klēra, Mišela sieva, ieņem Harija, radoša cilvēka atbalstītāja, vietu, bet ieņem to saudzējošā, audzējošā, krietnā veidā; ģimenes materiālais stāvoklis uzlabojas; viss ir ļoti labi.
    Pirmā (1) interpretācija nav pareiza, pareiza ir otrā (2). Pirmā darbotos un būtu ticama, ja Mišels jau no paša sākuma būtu parādīts kā iestrēdzis rakstnieks, kurš cīnās un besās ar romānu. Bet viņš nav tā parādīts. Tas, ka viņam vajadzētu atsākt rakstīt, ir tikai un vienīgi Harija enerģiskas pārliecināšanas iedvesta, gandrīz vai uzspiesta ideja, kurai viņš piekrīt pēc ilgām šaubām. Tāpēc nav ticami, ka Harija stāsts ir viņa "iekšējais" stāsts. Harija stāsts ir katalizators objektīvām stāvokļa pārmaiņām, kas ietver arī iekšējas pārmaiņas.
    Tā kā otrā versija ir pareizā un vienīgā loģiskā, daži vārdi par Harija tēlu. Teikt, ka šis ir spēcīgs ļaundara (greatest villain on screen, kā sacītu amerikāņi) tēls, ir par maz; neko nepalīdz arī viņu nosaukt par bīstamu psihopātu un sociopātu, kuram ideja ar neasu virtuves nazi nogalināt trīs mazas meitenītes neliek uzrauties pat vienai uzacij. Fascinējošs šajā tēlā, kuram es nevaru atcerēties līdzīga ne literatūrā, ne kino, ir tas, ka viņš gan pēc paša domām, gan arī galu galā no Mišela "labāko interešu" viedokļa darbojas tīri altruistiski. Viņš ir draugs, kurš grib labu. Turklāt šajā procesā kļūst vēl altruistiskāks - pat līdz tam, ka ir gatavs Mišela labā upurēt to, kas viņam ir pats mīļākais un dārgākais, - Prjūni. Tā ir tā ģeniālā aina, kurā Mišels sadusmojas par Harija aso Klēras kritiku un saka: "Es taču tev nesaku, lai tu tiec vaļā (se débarraser) no Prjūnes?" Viņš acīmredzami domā izšķirties no Prjūnes, bet Harijs to saprot burtiskā nozīmē, t.i., nogalināt Prjūni. Viņš nogalina Prjūni, jo domā, ka Mišels to iesaka, turklāt ar argumentu, kas Harijam liekas pamatots: "viņa kavē tavu intelektuālo izaugsmi".
    Filmu dažkārt kritizē ar argumentu, ka nav saprotama Harija motivācija. Harija motivācija un jautājumi, ko tā liek uzdot, manuprāt, ir pats spēcīgākais šajā darbā. Harijs, skatīts kā reāls tēls (ne tik daudz psihopātisks, drīzāk amorāls, kaut kādā mērā ničeānisks), cieš no 1) viegla mazvērtības kompleksa Mišela priekšā; 2) viegla intelektuālas attīstības trūkuma, uz kuru Mišels precīzi norāda; 3) pastiprinātā formā izrāda pietāti, elkdievībai līdzīgu padevību radoša talanta priekšā. Pēdējais punkts var likties reti sastopama mazohistiska novirze, bet tas nav tā. Cilvēkiem, Homo s. sapiens sugai pēc iedabas ir raksturīga pietāte un apbrīna pret retiem talantiem, tāpēc pret radošu cilvēku ārprātu šajā sugā ir dīvaina, dažkārt pārsteidzoša iecietība, kuru var vērot visās kultūras un laikos. Paskatieties, piemēram, ievērojamu rakstnieku, filozofu, gleznotāju, filmu režisoru dzīvesstāstus. No caurejas cietošo neizturamo Ingmāru Bergmanu un viņa sievietes. Pablo Pikaso, kurš pret sievas vaigu nodzēsa cigareti. Knutu Hamsunu, Artūru Rembo. Visiem šiem trakajiem ģēnijiem, lielākajai daļai no viņiem - pilnīgiem kretīniem, vienmēr atradās kāds radinieks vai draudzene, vai draugs, vai sieva, vai dēls, kurš pašaizliedzīgi visas dzīves garumā pienesa spaini vemšanai, auklējās ar tiesu izpildītājiem, trīs reizes uz rakstāmmašīnas pārrakstīja "Karu un mieru", piecieta ārlaulības sakarus, psihozes lēkmes, uzbrukumus ar nažiem un visādus ārprātus. Katram Vinsentam van Gogam ar nogriezto ausi atrodas brālis Teo, kurš piegādā audeklu un krāsas, atved naudu un velk viņu ārā no kārtējās depresijas. Pat ja šis Teo vai šī trakā dzejnieka nelaimīgā, ar sifilisu aplipinātā draudzene neko nesaprot no tā radošā darba, ko attiecīgais subjekts veic, viņa vai viņš ar kaut kādu devīto maņu jūt, ka tas ir kaut kas nozīmīgs - nozīmīgāks par viņas "mazo" dzīvi. Nosaukt visus šos ģēniju palīgus un apkalpotājus vienkārši par mazohistiem, ar kuriem manipulē narcisiskie radošie, ir par maz un nav pārliecinoši. Tur ir kaut kas vairāk, kaut kāda ļoti dziļa, instinktīva pietāte un apbrīna pret kaut kādu, es nezinu, dievišķo dzirksti dažos cilvēkos? Vēlēšanos būt tai tuvumā? Šī pietāte, es domāju, cilvēkiem ir raksturīga kā sugai, tā ir daļa no mūsu apziņas un instinktīvo vērtību hierarhijas iekārtojuma. Harija gadījumā šo slimīgo pietāti pret Mišela neattīstīto talantu pastiprināja, kā jau sacīju, Harija intelektuālās attīstības trūkums. Ja viņš būtu daudz lasījis dzeju un daudz lasījis romānus, viņam varbūt neliktos, ka tas, ko Mišels vidusskolā uzrakstīja, ir tik absolūti ģeniāls (lai gan filmā citētais dzejolis tiešām ir labs), viņam nebūtu tāda fiksācija uz šo talantu un pārliecība, ka jebkas, ko Mišels tagad, 20 gadus vēlāk, uzrakstīs, būs ģeniāls. Pietāti pret tīrajiem ģēnijiem, kuriem ģenialitāte "šļācas ārā", stipri mazina padziļināta izglītība un liela estētiskā pieredze. Bet arī tās ir diezgan reti sastopamas - gandrīz tikpat reti kā šie tīrradņi ģēniji.
    Monday, June 15th, 2020
    12:06 am
    Noskatījos pēdējo Tarantino, lai pārbaudītu, vai šis anonīmais tvīts ir patiess:
    "I saw someone describe Once Upon a Time in Hollywood as the most Generation X movie ever made, because it is simultaneously filled with loathing for Boomers and millennials & works it out by having Gen Xers play Greatest Generation heroes slaughtering millennials playing Boomers."
    Ir patiess. Filma patīkami skumja un aizkustinoša, un paliks vēl "labāka", laikam ejot. Kārtējo reizi mūsu acis kā piekaltas Amērikai, par Šāronas Teitas nāvi joprojām raudam, par Samantu Geimeri pārdzīvojam, skatāmies filmas, raudam.
    Thursday, June 11th, 2020
    3:04 pm
    Ross Douthat (NYT):
    - I tend to assume that on this side of eternity there is some of what you are describing as "tribalism" in human nature. It is eradicable without also eradicating things that are good about human nature. There are some "package deals" built in. And a lot of the sort of global supermind stuff assumes a loss of human personality along the way.

    - A big part of the exhaustion that I'm describing is a sense of futility that, I think, people feel about having a coherent picture of what human beings are and how they relate to the Universe. I feel like the Western civilization sort of tried to go beyond Christianity in various ways. Marxism and Fascism are two examples...
    - You mean going beyond in the sense of having different underlying views of human nature or different conceptions of teleology?
    - All of that. In the sense of looking for a comprehensive world picture that was not Christianity. I think that's what Marxism was for the people. It was a theory of history and morality, and teleology. And people were not happy with where those attempts ended up. And so there was this brief Christian revival in the West I talked about in my book about Christianity "Bad Religion", and that fell apart in the 60s and 70s. And since then we've had this sort of mixture of certain amount of scientific materialism in certain parts of the inteligentsia, joint to a certain kind of liberal idealism that does not really know what its idealism is grounded in, a certain amount of New Age spirituality that's very interested in experience but hasn't really translated that into a theology or metaphysics of what that experience means. All of that is part of what I'm describing as "decadence". A society in that position is either looking for a new synthesis or a new set of competing syntheses that make people feel that they know what the meaning of life is.

    https://www.youtube.com/watch?v=t4lC9nF1uhk&feature=youtu.be
    Tuesday, June 9th, 2020
    9:11 pm
    Dārzā uzradās ezis, ceļu līdz kuram nobloķējām sunim. J. ar cimdiem viņu pacēla, lai aiznestu pāri sētai pļavā. Ezis savilkās pilnīgā kamolā un rokās rūca – bet rūca gandrīz nedzirdami, rūkšanu varēja sajust tikai no ķermeņa spēcīgas vibrācijas plaukstās. Tagad, kad viņš jau sen palaists pļavās, šī dobjā vibrācija plaukstās joprojām jūtama.
    Mēs esam bioloģiskā kontinuumā ar visām šīm būtnēm, vienā dzīvības kokā ar visu savvaļu, bet šī koka zari ir dīvaini, nedaudz baismīgi, svešādi, it kā no citas pasaules, lai gan tomēr tepat dārzā.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba