Aufklärung's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Aufklärung's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Sunday, October 1st, 2017
    8:07 pm
    Sers Entonijs Kenijs (Kenny) atļaujas nedaudz sarkasma:

    [P]hilosophy was started in the ancient world by Plato and Aristotle, who were not bad philosophers considering how long ago they lived. Once the Western world became Christian, however, philosophy went into hibernation for many centuries, and saw as its only task to write footnotes to Aristotle. Some of the scholastic philosophers of the Middle Ages were clever chaps, but they wasted their talents on logical quibbles and pettifogging distinctions. It was only when Aristotle’s metaphysics was thrown over in the Renaissance that philosophy got into its stride again, and renewed its connection with scientific inquiry. Descartes showed that the way to understand the material universe was to treat it as a conglomeration of purposeless material objects operating according to blind laws: there was no need for Aristotle’s final causes. While Descartes was a rationalist, a succession of philosophers writing in English, from Hobbes to Hume, showed that it was sensory experience, not reason, that was the basis of all our knowledge. Kant and his German Idealist followers introduced a degree of obfuscation into philosophy, from which Continental philosophy has never totally recovered. But in Britain and America in the twentieth century, philosophy re-emerged into the daylight with the logical empiricism of brilliant minds like A.J. Ayer.
    Wednesday, September 27th, 2017
    2:11 pm
    ziņas no anklāva, 2
    Svētajam sēdeklim, starp citu, arī neklājas viegli:
    http://www.correctiofilialis.org/
    Īstenībā ir vērts izlasīt, ja ne visu Amoris Laetitia, tad vismaz tos izvilkumus, kas te tiek uzskatīti par herētiskiem (vismaz puse, pēc manas saprašanas, nu nekādi nesanāk herētiski - izņemot, ja uzskata, ka viss II koncils bija herētisks -, jo tos tādā vai citādā formā var izlasīt '97. gada katehismā). Man ir slinkums skaidrot, bet es labi saprotu, ko pāvests dara un kādā veidā un kāpēc rodas tāda pretestība; tās savā ziņā ir kā monētas divas puses, kuras nevar savienot cilvēciskiem spēkiem;* un pati šī monēta Rakstos jau tika uzrādīta - ka no vienas puses ir likums un viss likums paliek spēkā, bet no otras ir žēlastība, kas it kā pārvar to likumu, - tradicionālisti redz un grib redzēt tikai likuma pusi, un domā, ka tikai tad, kad darbojas likums, var darboties žēlastība, bet "Žēlastības gada" pasludinātāji - galvenokārt to otru pusi, kaut kā izlaipojot caur pirmo; taču abas ir pareizas un pastāv vienlaicīgi; tikai cilvēkam nav iespējams to saprast; to var kaut kādos īpašos brīžos piedzīvot, bet saprast to nevar - un kur nu vēl uzrakstīt dokumentos tā, lai nevienam nebūtu, pie kā piesieties.
    1. Par to Žēlastības gadu (pagājušo) - biju Lietuvā, nu, nodarbojas ar sakrālo tūrismu; kāda paziņa, kas laipni piedāvājās par gidu, aizveda mūs uz Faustīnes Kovaļskas māju, koka namiņu, - viss ļoti skaisti atjaunots un sakopts. senāk tur bija bijis milzīgs klosteris, bet tad kādās politiskās vētrās to nojaukuši. es tieši nesen biju palasījusi viņas dienasgrāmatu; kā jūs jau droši vien zināt, Faustīni uzskatīja par tik "stulbu" un "neiespējamu izglītot", ka pat klosteris negribēja viņu ņemt, - bet, lūk, kas beigās sanāca - un no viņas iznāca - tostarp viena no skaistākajām 20. gs. lūgšanām (uz mazajām zīlītēm: "...Viņa rūgto ciešanu dēļ...esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei...") un Žēlastības gads (eksplicīti viņas ietekmē), kas sasniedza visus kontinentus. Pie mājiņas ir iekārtots liels bērnu rotaļlaukums, ko arī daži novērtēja.
    2. Aušros Vartų (Rītausmas vārtu) Madonna. izstāvējām milzīgu rindu, lai tiktu pie tās. vispār ne pēc cilvēka. proporcijām nedabiskām. un visa iekalta zeltā, sudrabā, tā kā milzīgās bruņās. kā paradokss, piekārts virs durvīm, ko pastiprina tas, ka viņai priekšā nav telpas, varbūt tikai pusotrs metrs. viņa it kā gribētu paskatīties ārā pa logu vai vismaz uz priekšu, it kā gribētu pagriezties, pacelties, bet viņa nevar, jo tur nav vietas. es tiešām nebrīnos, ka lūdzējiem tur pie viņas (tādiem kā Faustīne) parādās visādas vīzijas. blakus stāvošais luterānis visu laiku raudāja un mani disturbēja.
    (garas, neuzrakstītas pārdomas par baroka arhitektūru, karmelītiem, Lietuvas kristianizāciju un vēstures muzeja ekspozīcijas kvalitāti, leišu monarhijas saiknēm ar burboniem un habsburgiem, Napoleona kareivju masu kapu atrakumiem, pamazām pārejot pārdomās par reformāciju un tās mantojuma aktualitāti, u.tml.)
    3. kādā reliģiskā institūtā man katru nedēļu tagad ir mācības, un, tā kā man ir "tālejoši mērķi", man ir pielikts klāt arī vadītājs, kurš it kā mani vada un apmāca; ļoti patīkams, izglītots un pieredzējis cilvēku, kurš ar visu šo nodarbojas kopš 1994. gada. taču vakar mūsu sarunā noskaidrojās, ka viņam tieši šobrīd ir kaut kāda nopietna ticības krīze, kas mūs momentāli noveda tādā kā konfliktā - es jau arī, kā mēdz teikt, uz mutes neesmu kritusi - kā rezultātā mēs viens otru metāmies apgaismot "kā ir pareizi" un "kas ir patiess" (droši varat izņirgāt šito komentāros) un beigās - kristīgi brālīgā garā - viens uz otru burtiski bļāvām - augstākas vadības pārstāvjiem klātesošajiem par lielu disturbciju.
    ko es par to domāju? es domāju, ka viss notiek pareizi.
    un ka nekad arī nav bijis savādāk, un ka pirmajās kopienās arī bija tāpat. ka cilvēki ir iegremdēti visā cilvēciskajā un lielā mērā nemaz nevar to pārvarēt - un ka visa tā dievatziņa -- tā bija kā tāda liela, klusa, mirdzoša planēta, kas, lēni rotējot, kaut kad pietuvojās šai mūsu cilvēkpērtiķu planētai un kaut ko uz tās nobirdināja. par ko arī ir šis viss.
    (amore, amore.)

    * pēc - kā viņu sauca? - reliģijas definīcijas (vismaz kompakta un plaša): "reliģijas ir cilvēku apvienības ar tālejošiem mērķiem, kas nav sasniedzami cilvēciskiem spēkiem".
    Monday, September 18th, 2017
    3:50 pm
    Pabeidzu rakstīt šorīt mazu rakstiņu, raksteli, kā lai vēl nicinošāk pasaka, par Blēzu Paskālu, pablogošu tagad, lai nedaudz atpūstos (kamēr vārās kartupeļi). tātad ziņas no reģionālā katoļu anklāva (aizgriezieties!), nesakārtoti

    # izlasīju beidzot līdz galam Kalkutas Terēzas korespondenci. lasāmviela ļoti mokoša, viņas ticības emocionālās puses trūkuma dēļ, bet daudz ieguvu no tās (nav spēka tagad pa punktiem formulēt). sapratu, kā darbojas harizmas, daudz pārdomāju par to, kā personības iezīmes, cilvēka raksturs (par ko viens hellēnis, aplamā tulkojumā, teica, ka tas esot cilvēka liktenis) to visu ietekmē, utt. savāda persona, noteikti ne simpātiska, bet nu varena, varena svētā, godpilni ieņems savu vietu blakus sv. Jānim no Krusta un tā tālāk. tā viņas pārdabiskā aizbildniecība, ko tieši arī dara svēto "liecinieku mākonis", jau tagad darbojas, cilvēki negruza vairs sevi par pareizo "sajūtu", turklāt viņa pateica, ko neviens iepriekš nebija pateicis, ka viņa nenonāks "Debesīs", bet mūžīgi paliks uz zemes, lai rādītu uz gaismu, kas viņai pašai nebija redzama (viņa bija bez "ticības" tradicionālā šī vārda izpratnē).

    Ieklausieties šajā (sen nebiju lasījusi kaut ko tik skaistu, punktuācija arī perfekta):

    I must have been so very full of self all these years - since God is taking so long to empty me. - I hope one day when I am fully empty He comes.
    (13. febr., 1963)
    (neatstājās arī sajūta, ka viņai nepaveicās ar garīgo vadību; ka netika doti pareizie padomi, u.tml., lai gan - ko es zinu)

    # man nozaga telefonu, par kuru man žēl tikai par vienu video, kas tur bija no šīs vasaras un kuru es pazaudēju. lai gan tieši tajā brīdī, kad to filmēju, domāju, nu nevajag filmēt, nefilmē. tas bija video no rekolekciju pēdējās dienas, kur viena 13. gadsimtā dibināta ordeņa priore, melno brunci uztūcījusi virs apakšbiksēm, kokvilnas, pelēki strīpotām (es taču teicu, aizgriezieties!), stāv brūnā un krāčainā Ogres upē, kādu metru no krasta, tur laikam tieši tobrīd bija kaut kādi ūdens uzplūdi pēc lietus, un, krucifiksam kūļājoties starp varenajām krūtīm, ķer ūdenī lecošus bērnus, kādus septiņus, lai viņi nepaslīdētu uz mālainās gultnes, hops, viens lec, spiegdams no sajūsmas, līdz matiem ledainā ūdenī, priore viņu saķer, paceļ un pastumj uz krastu, un hops, lec nākamais, un nākamais. the catcher in the rye, es padomāju.

    # tikmēr - visu šo notikumu lielajā fonā, izplešot laiku uz kādiem piecpadsmit pēdējiem gadiem - mana krustmāte, kā jau ierasts, neuzkrītoši, neuzbāzīgi, varētu pat teikt - neievērojami - un stingri monistiski materiālajā realitātes struktūrā nekādi neiejaucoties, ik pa kādam pusgadam nejauši parāda, kā viņa ar visām savām lūgšanām, lūgšanu grupām, adorācijām, grīdu mazgāšanām baznīcās, labdarībām, kā arī chain smoking, wine drinking un cursing, kaut kā ik pa brīdim pieslēdzas kaut kādiem citiem zināšanu un jušanu līmeņiem, es nezinu, ar kādām smadzeņu daļām. un šī ir tāda sen zināma lieta, lai arī neuzkrītoša. piemēram, te vienu vakaru sēd viņas un iedzer, dabīgi, ar Barbaru un vēl vienu sievieti no draudzes, un krustmātei pēkšņi paliek šausmīgi slikti, viņu aiznes un atgulda, domā -infrakts, tūlīt zvanīs ātrajiem, ņem klausuli, bet klausule pati zvana - te no Vācijas, tev māsa Rozmarija nomira. kas bija daudz jaunāka un nemaz ne uz miršanu. un es to krustmāti pēc tam piespiedu pie sienas, nu kas ir, atzīsti godīgi, tev ir kaut kāda gaišredzība vai kas, bet viņa gaiņājās ar rokām, atrakstīja man pēcāk sms: "Varbūt Dievs atļāva tikai, ka īsu laiku drīkstēju nest viņas bailes". šo īsziņu pieglabāju savam arhīvam (līdz brīdim, kad atkal pazaudēšu telef.)

    blessings, blessings
    Friday, September 15th, 2017
    8:56 am
    Reģionu ziņas
    Pēc ANO Drošības padomes noteiktajām sankcijām, kas sekoja sestajam ballistiskās raķetes izmēģinājumam 3. septembrī, Phenjanas valdība 14. septembrī draudēja "nogremdēt Japānu" un "pārvērst ASV pelnos", kā arī aicināja likvidēt ANO Drošības padomi, "tumšo spēku ieroci", kas apvienojis "korumpētas" valstis, pakļautas ASV "pavēlēm".
    Thursday, September 14th, 2017
    1:34 pm
    es vispār tās floribundrozes vairāk negribu. gribētu pāriet pilnībā uz tējhibrīdiem, neskatoties uz grūtībām un pretišķībām (katru ziemu kāda nosalst) gan viņu ķēniņiskās uzvedības, gan smaržas un krāsu dēļ. bet ko tad es darīšu ar tiem floribundiem? viņas tūlīt vēlreiz ziedēs, un arī saknes droši vien ir ielaistas metru dziļumā.
    Thursday, September 7th, 2017
    9:06 pm
    Finley's first chapter, written in the fine old tradition of erudite classical pugnacity, ..
    Sunday, September 3rd, 2017
    1:02 pm
    One of Anscombe's last pieces of philosophical writing was "Russelm or Anselm?", Philosophical Quarterly, 1993, in which she defended the thesis that Anselm's argument of Proslogion 2 could be saved "from the stupidity of an Ontological Argument" by deletion of a comma. This rests on the claim that in "Si enim in solo intellectu est, potest cogitari esse et in re, quod maius est" the second (editorial) comma ought to be omitted; in which interpretation (as "if that than which nothing greater can be thought of exists only in the mind, something which is greater can be conceived to exist also in reality"), the argument does not treat existence as a property of objects and so does not fall foul of Kant's famous objection.
    Saturday, September 2nd, 2017
    6:54 pm
    Someone once said that justice is justice. If you add something to it, like 'social justice', it stops being justice.
    Monday, August 28th, 2017
    3:32 pm
    At one point, a roboticist at the Los Alamos National Laboratory built an unlovable, centipede-like robot designed to clear land mines by crawling forward until all its legs were blown off. During a test run, in Arizona, an Army colonel ordered the exercise stopped, because, according to the Washington Post, he found the violence to the robot “inhumane.”
    Thursday, August 24th, 2017
    4:54 pm
    No ļoti tālajiem laikiem, kad divus gadus pamācījos pie Andreja Granta, palicis tas, ka skatos uz fotogrāfijām tā, kā skatās viņš. to jau vairs diez vai pārmācīšos. viņš parādīja, kā viņš skatās, arī pavilka līdzi ar pirkstu. tumšais centrs, tēli, kadrējums, tad zelta griezuma līnija, ir vai nav, ja nobīdīta, tad kādu objektu dēļ. lai parādītu, dažreiz viņš aizsedza kādu objektu ar pirkstu, teica, redzi, attēls no tā zaudē, šis objekts ir vajadzīgs. zāles stiebriņi kreisajā stūrī, nomests papīrs. izsekot visu personu skatieniem. pievērst uzmanību viņu mugurām, apģērbam, matiem. nekādas ezotērikas, pilnīga domas skaidrība.

    Vispār, ja pēkšņi uznāktu tāda lēkme, ka gribētos iegādāties kādu mākslas darbu (Jānis mani Klaipēdā aizveda uz mākslas galeriju un rādīja uz audekliem ar pirkstu, beigās pat cenas sākām prasīt), varētu nopirkt kādu Granta reprodukciju. Lai gan nē - mana redze tagad ir pārāk slikta. nevaru dzīvot kā bērnībā, pēcpusdienās vāļājoties pa vecāku gultu (kā tipisks latchkey child) un stundām skatoties uz bildi vecāku gultas kājgalī - 80. gados tā bija Līga Purmale, 90. gados Aija Zariņa, ainava ar skatu pa logu, no viņas tango perioda. Purmales peizāžas reālisms bija absolūti debešķīgs - sniegots lauks, lielā attālumā sniegpārslu migliņā daži koki, virs tiem divi tumši mākoņi, mamma teica, ka tie izskatās pēc suņiem, man nekad tā nelikās, man tie bija kā divi kārava dūži vai kaut kas tamlīdzīgs. viņi it kā sacentās, kurš ātrāk aizies kokiem priekšā. tur kaut kā parādījās tā kustība nekustībā. es pat nevaru pateikt, ka man "patīk" vai "nepatīk" tās bildes. vienkārši kaut kā sanāca, ka uzaugu ar tām gleznām (vecāki draudzējās ar māksliniekiem, "tusēja", kā šodien teiktu, kaut kad tās tika uzdāvinātas). gadījās, ka tās bija labas gleznas - "mākslas darbi", nestrīdēšos par definīciju, nevis kaut kas nopirkts pie puķu paviljona centrāltirgū. tās nebija dekoratīvas, nebija konceptuālas. mēģināja godīgi izteikt kaut ko, kam ticēja kā patiesam, - varbūt tā varētu teikt.
    Kā dēļ es pieaugusi jūtos, ka "saprotu mākslu". Nu, salīdzinājumā. "Māksla" nav aiziet uz muzeju vai izstādi, izstaigāt, izlasīt tās šiltītes, ko mākslinieks ar to ir domājis, un tā tālāk. "māksla" man manas pieredzes dēļ ir attiecības ar gleznām, ar kurām pavada dzīvi. kur ir tas viss - vai es gribētu to savā guļamistabā, vai es gribētu to pie darba galda. visa tā dzīve ar viņām. tāpēc pateicība vecākiem: pavisam mazai viņi man nejauši ierādīja glezniecības milzīgo varu. ka tev kaut kādā brīdī liekas, ka visa pasaules un pārpasaules gudrība kaut kādā mistiskā veidā tur ir uzgleznota, kaut kādā mazā glezniņā. un nekas taču tur nav vispār - audekls, eļļa. viss. saplēs, sadedzini, nav tā visa vairāk, tikai atmiņas.
    (šo rakstot, atcerējos, ka tieši Grants man stāstīja par tiem pirmajiem projektiem - kosmosā kaut kur aizšaut kastīti ar "cilvēces sasniegumiem", lai citplanētieši paskatās un pabrīnās, un kā sākuši strīdēties, kas tad ir tie sasniegumi. nanotehnoloģijas? roboti? Monas Lisas smaids? Da Vinči "Madonna ar bērnu"?)
    Wednesday, August 23rd, 2017
    2:47 pm
    Velc, ko gribi.

    Viviana Vestvuda
    Tuesday, August 22nd, 2017
    2:22 pm
    No sarunām:

    - Kā tev liekas, vai apačiem, piemēram, vai kādiem citiem, kam bija tie virsaiši, nē, nevis virsaiši, bet šamaņi, kas pielūdza Lielo Garu, piemēram, vai visus tos totēmus...
    - Jā. Nekāp uz akmeņiem, tie var būt slideni, ej gar pašu ūdens malu!
    - Nu, bija viņiem zintnieki, priesteri, vienalga, kā sauc...
    - Jā.
    - Un, iedomājies, viņi slēpjas tur kaut kur krastā un redz, kā, piemēram, tās spāņu galeonas...
    - Ar tām piepaceltām pakaļām...
    - Jā, visām tādām inkrustētām, kas gorās pa viļņiem. Tātad iedomājies, viņi skatās pa gabalu, savus lokus uzvilkuši, kā tās milzīgas četrmastnieces galeonas tā nedaudz slinki, bet ļoti ziņkārīgi meklē, kur izmetīs enkuru...
    - Jā.
    - Kā tev liekas, vai viņu tas šamanis saprata tajā brīdī, no vienas paskatīšanās, ka tās ir beigas? Beigu sākums. Ka nekas nav glābjams. Nekādu cerību.
    - Jā. Noteikti saprata.
    - It kā visi tie totēmi, lielie gari, spēka dzīvnieki, visi it kā vienā balsī viņam bez skaņas pateiktu, ka tas ir absolūti neatceļami.
    - Jā. Bet viņš nesaka citiem, jo tas tikpat neko nemainītu.
    - Nemainītu.
    Saturday, August 19th, 2017
    12:17 pm
    When Geimer's mother met Polanski at a party and he asked to photograph her child, it just "never, ever" crossed her mind that he wanted to have sex with her. "You know, there's something about fame," writes Geimer. "There just is. I mean, think about the kids who had sleepovers at Michael Jackson's house and all the accusations that followed. Think about their parents. Were they bad or stupid people? No. They just wanted to believe that being famous made you good."
    Wednesday, August 16th, 2017
    1:58 pm
    Kādā vasaras pievakarē, grasoties šķērsot nomaļu Pārdaugavas ieliņu, mirklī, kad labā kāja vienu nejauši izvēlētu sekundes simtdaļu simboliski sastinga virs ielas braucamās daļas, lai tūlīt pret to atdurtos, pēkšņi neizturami spēcīgi sagribējās atsākt kolekcionēt pastmarkas.
    Tuesday, August 8th, 2017
    11:48 am
    Saiti vairs neatradīšu, bet bija video, kur kādas ortodoksālo jūdu kongregācijas rabīns skaidroja, ka jūdiem Tōra aizliedz vakcinēties un, protams, vakcinēt bērnus, jo ir aizliegta līķu apgānīšana (!) un kanibālisms (!).

    Re, kur ir tas arguments*.
    Stingrā nozīmē no tā izriet, ka minētās vakcīnas nedrīkstētu izmantot neviens no tiem, kas embrionisko cilmes šūnu izmantošanu uzskata par ētiski nepieņemamu (bet, ja spriežam tik principiāli, tad, piemēram, vegāni nedrīkstētu lietot gandrīz nevienas zāles - un arī nevienu vakcīnu -, jo visas ir izmēģinātas uz dzīvniekiem).
    Labās ziņas: izskatās, ka Dž. V. Buša savulaik uzliktie ierobežojumi embrionisko cilmes šūnu izmantojumam, par ko tik ārkārtīgi sašutuši bija "gaišie spēki" aka "izglītotā pasaules daļa", tik lielā mērā veicināja alternatīvu cilmes šūnu avotu meklēšanu, ka tās, spriežot pēc wiki šķirkļa, jau faktiski ir atrastas.

    *The human cell lines are used to make some vaccines. Specifically, the WI-38 cell line is a human diploid fibroblast cell line derived from a three month old fetus aborted therapeutically in 1962 in the US. Another cell line, MRC-5, was derived from lung fibroblasts of a 14 week old fetus in 1966 in the United Kingdom. These are currently the only fetal cell lines used to grow viruses for vaccines, with most other vaccines requiring cell lines from animals. In any case, the only commonly used vaccines in whose manufacturing these cell lines are utilized include:

    Hepatitis A vaccines [VAQTA/Merck, Havrix/GlaxoSmithKline, and part of Twinrix/GlaxoSmithKline]
    Rubella vaccine [MERUVAX II/Merck, part of MMR II/Merck, and ProQuad/Merck]
    Varicella (chickenpox) vaccine [Varivax/Merck, and part of ProQuad/Merck]
    Zoster (shingles) vaccine [Zostavax/Merck]
    There are more, but these are the main ones.

    /avots: sciencebasedmedicine.org/
    Friday, August 4th, 2017
    10:28 am
    Elons sanervozējies

    “I have exposure to the very cutting edge AI, and I think people should be really concerned about it,” the Tesla CEO Elon Musk said at the the National Governors Association summer meeting. “I keep sounding the alarm bell, but until people see robots going down the street killing people, they don’t know how to react, because it seems so ethereal.”
    Thursday, August 3rd, 2017
    5:19 pm
    c'est un humain un
    Dienas doma: Bagdādes aristotelieši.
    Arābiem ap X-XI gadsimtu aptuveni simts gadu laikā tika izstrādāti 6 (seši) Metafizikas tulkojumi, jo, redz, katram nākamajam tulkotājam bija licies, ka iepriekšējos ir būtiskas nepilnības un pārpratumi. iedomājieties, kāda abstraktās valodas bagātināšana šajā periodā ir notikusi.
    Salīdzinājumam: frančiem, kas ir 66 miljonu nācija des philosophes, pa visiem daudzajiem gadsimtiem Metafizika ir iztulkota tikai trīsreiz (jezuītu rokās atrodošās universitātes gan vēl līdz 19. gs. mācīja un lasīja latīniski, nevajadzēja viņiem franču) - 19. gs. beigās viens verbozs veidojums, Žana Triko dzejiskais 1933. gadā, kurš ļoti iedvesmo teologus (pat Latvijā), un 2008. gada, ko izstrādājušas divas sievietes Djuminila un Jolēna un kurš ir tik burtisks un kalkējošs, ka neiesvaidīts vidusmēra filozofijas students tur maz ko saprot (uz labu laimi atšķirot: En général, les choses dont l'intellection qui pense l'être ce que c'est est indivisible et qu'on ne peut séparer ni dans le temps ni dans le lieu ni dans l'énoncé, ces choses-là surtout sont une et en particulier toutes celles d'entre elles qui sont des substances, car, universellement, tout ce qui ne comporte pas de division est dit un en tant qu'il n'en comporte pas, par exemple si, en tant qu'être humain, cela ne comporte pas de division, c'est un human un. )
    (varētu attīstīt tēzi, ka 90% filozofijas problēmu ir sliktu kanona tekstu tulkojumu radītas problēmas)

    (apsvēru kādas piecas minūtes, ka varētu aiziet uz mūsu leģendāri slaveno Islāma kultūras centru, būtu diezgan komiski, tā un tā, mēs šādā lietā, mums te vajadzētu palīdzēt XII gs. avotos noorientēties, vismaz nosaukumus transkribēt pareizi, kādu bibliogrāfiju par Al-Fārābi - bet laikam pagaidām nē tomēr)
    (nopūta)
    Tuesday, August 1st, 2017
    11:09 am
    Mūsdienu profesionālie oinologi pievērsušies antīkajai dzeršanai un visu noskaidrojuši:

    •Could the delicious wine that Odysseus gave the Cyclops have really been simultaneously sweet and high-alcohol? (Answer: no.)
    •What is or are the Pramnian wines of Iliad 11 and Odyssey 10, and why are they served sprinkled with goat’s cheese, barley, and honey? (Answer: Like the colloquial use of the word champagne to describe almost any sparkling wine, “Pramnian” is a generic term for a type of high-alcohol wine, rather than the name of a wine that comes from a particular locale—but unlike Champagne, whose name memorializes its region of origin, Pramnian wines were produced in several different regions.)
    •If Hesiod knew the method of producing homemade sweet wine from grapes, how is it that—despite his poverty—he also drank imported biblinos wine, which came from Phoenicia or Thrace? (Answer: Actually, he was probably drinking homemade biblinos wine he produced himself from biblinos grapes growing on the slopes of Mount Helicon.)

    Stavroula Kourakou-Dragona, Vine and Wine in the Ancient Greek World. Athens: Foinikas Publications, 2015.
    Sunday, July 23rd, 2017
    4:52 pm
    jubilejas
    pieminot Oktobra revolūcijas simtgadi, pārlasu Dostojevska Velnus. drūmi un nepatīkami. visi šitie slāvu nihilisti, kas izzīmēti tik, tā varētu likties, pārspīlētiem, nereālistiskiem vaibstiem, visa tā personāžu, tā varētu likties, nepārliecinoši uzpūstā atkarība no viņu filozofiskajām apsēstībām, visa šitā tieksme personīgas kaislības un attiecību problēmas iznest un izspēlēt politiskā mērogā, iesaistot statistos tūkstošus un desmitus tūkstošu dvēseļu, pilnīgais varoņu paškritikas un pašironijas trūkums un tā tālāk (ja padomā pasaules attiecīgā perioda kontekstā - Prusts ir tikai kādus 30-40 gadu vēlāk, bet viņš nevienā no saviem sējumiem neizkāpj ārā no privātās savu varoņu pasaules, nozīmīgas galu galā tikai viņiem pašiem) - kas viss diemžēl izrādījās gandrīz simtprocentīgi pravietisks, ieskaitot to vienu rindu par plikpauraino vadoni ar pacelto dūri. izlasīju arī 1960. gados rakstītu kāda padomju kritiķa pēcvārdu par to, cik netaisns Dostojevskis te esot bijis pret t.s. "Krievijas atbrīvošanās kustību" un kā pārpratis "austošā komunisma ideālus" - galvā sāka klabēt riteņi garajiem vilciena sastāviem, kas izkustējās no Torņkalna stacijas četrdesmit devītajā. un galvenais - nekur nekļūst skaidrs, ko būtu vajadzējis darīt, kam būtu bijis jābūt savādāk, jo arī tas Dostojevska it kā piedāvātais "problēma ir ateismā" nevienu nepārliecina - izņemot varbūt, ja to pārformulē "problēma ir neticībā absolūtiem, nediskutējamiem morāliem standartiem" un arī tas pārliecinās tikai tos, kas jau ir pārliecināti, turklāt visi - kā Fjodors to ļoti labi parāda - tikpat ir pakļauti savām kaislībām, no kurām dažas kaut kādos brīžos kļūst iracionāli destruktīvas, iznīcina kaut ko vienkārši tāpēc, ka ir prieks iznīcināt (freidam, es baidos, bija ļoti daudz taisnības par šo -- aizmirsu, kā viņam sauca to vienu grāmatu). Tātad? Nu, nu? Nu neko.

    Pieminot Reformācijas piecsimto gadadienu un kādu pusgadu pacietīgi gaidot, ka man manā informācijas kapsulā sāks ieplūst attapīgas, izglītotas un pārdomātas analīzes, apaļie galdi, dokumentālas filmas, jaunu analītisku izdevumu preses relīzes un tamlīdzīgi par šo vienu no centrālajiem notikumiem rietumu ideju vēsturē ar milzīgām sociālām sekām, un to nesagaidot, iegādājos vairākas grāmatas, arī baznīcas vēsturi uz kādām 500 lapām, kuru diez vai izlasīšu. Draugs Gustavs savukārt saka, ka viņš jau ir pārgruzīts par Reformācijas tēmu un nez kā vispār novilks līdz rudenim (smiekli).

    ā, jā, vēl šogad aprit 180 gadi, kopš Rihards Vāgners ieradās Rīgā, kur pavadīja divus gadus, izcēlās ar pretīgu uzvedību, uzkomponēja pirmo Rienzi versiju un tad, bēgot no Rīgas un parādu piedzinējiem, iekūlās vētrā, kuras laikā aizdomājās par "Klejojošo holandieti". šis notikums savukārt manā šaurajā lokā šogad ir ticis ar vērienu atzīmēts jau divreiz (!), pēdējā reize bija pirms nedaudz mazāk nekā mēneša, kad izgatavoja Vāgnera bisti no ledus, ko turēja visu nakti ārā un daži ik pa laikam nolaizīja (ārprāts, cik vulgāri tas izklausās). Par Vāgneru runājot - man viņš vienmēr ir "riebies" (otrs, kas man vienmēr ir "riebies", ir Mālers, but wait) - dēļ visa tā patosa (kas tipiski - uz patosu un sakāpinātu emocionalitāti tendētiem cilvēkiem kaitina un nepatīk, ja citi tādi ir), dēļ tiem antisemītiskajiem traktātiem, dēļ Baireitas tusiņa (tas ir kaut kas nereāls, tur, piemēram, cilvēki visaugstākās kvalitātes smokingos nēsā ap kaklu zelta, dabīgi, ķēdītēs iekārtus gredzenus, lai simbolizētu savu pielūgsmi dievišķajiem Nībelunga gredzenam, kā arī, es neatceros, cik gadus vajadzēja cīnīties, lai "atļautu" tajā dārzā uzstādīt piemiņas plāksni ebreju izcelsmes dziedātājiem, kurus turpat no ģērbtuvēm paņēma un aizveda nach Dachau) -- tātad šādu anekdotisku, nepamatotu un bērnišķīgu iemeslu dēļ man viņš vienmēr bija "riebies" - līdz brīdim, kad sakarā ar svinību organizāciju noklausījos Rienzi, mazpazīstamu viņa jaunības operu, kas interesē tikai apmēram kādus trīs četrus latviešu amatiervāgneristus, - cik skaista, cik "dievišķi" skaista mūzika, un pavisam "ne par to", par kaut ko "pavisam citu". tā ka redziet, nav viss tikai slikti, notiek arī dažas labas lietas, nokrīt "zvīņas no acīm", citējot Vēstuli korintiešiem, un tamlīdzīgi (guldzošu smieklu putniņi aizspurdz siltā jūlija pēcpusdienā).
    Saturday, July 22nd, 2017
    12:53 pm
    No sarunām:

    - A kā jūs izcenojat savus tos pakalpojumus?
    - Nu, skatāmies arī pēc sejām. Piemēram, mums bija vieni, kas mūs ar Katju nosauca par "meitenēm", nu "mums tur meitenes tekstus lapai raksta", viņiem pie rēķina beigās plus trīsdesmit procenti klāt.
    - O, labs.

    - Ir tādi latviešu mēdiji, piemēram, Satori arī ir bijis, kam ir tendence pilnīgā beztēmā saukt cilvēku tautību. Piemēram, "latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš" tur to un to... "Latviešu rakstniece Inga Ābele".
    - Jā.
    - Ir kaut kādi konteksti, kur cilvēka etniskā piederība ir svarīga, tāpēc vajag to pieminēt un nosaukt, bet ne jau automātā, jebkur, kur tiek..
    - Nu, latvieši vienkārši neapzinās šito. Pirms tu nepateici, es vispār par to nebiju padomājusi. Bet es tev piekrītu. Vispār varētu pajautāt, ko nozīmē "latviešu dzejnieks". Māte un tēvs dzejniekam ir latvieši? Dzīvo Latvijā? Raksta latviešu valodā? Vienkārši mums, latviešiem, gribās, lai mums ir kaut kādi savi dzejnieki, tāpēc mēs viņiem...
    - Jā.
    - Nu tur varbūt arī ir tā, ka pateikt vienkārši par cilvēku "dzejnieks" liekas kaut kā par pliku pateikts, gribās kādu apzīmētāju klāt...
    - Jā.
    - Un, piemēram, ja tev ir jāraksta tā preses relīze un tu sāc tur kaut ko murgot klāt, "romantiskais dzejnieks", "postmodernais dzejnieks", jūti, ka iebrauksi vēl dziļākās auzās kā ar to "latvieti"...
    - Jā.

    - Es izlasīju tajā žurnālā to interviju ar Martinu Balluhu...
    - Aha. Nu?
    - Nu, vispār tas čalis, kas viņu tur intervē...
    - Viņu neintervē "kaut kāds čalis"! Nu come on! Viņu intervē Arnis Rītups. Rītups ir Latvijā viens no bezmaz diviem cilvēkiem, kas vispār spēj analītiski...
    - Nu labi, labi. Okej.
    - "Kaut kāds čalis", bļaģ!
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba