Aufklärung's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Aufklärung's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Wednesday, July 11th, 2018
    12:16 pm
    Aizvakardienas ballītē, atšķirībā no citiem gadiem un dažādu nejaušu sakritību rezultātā, bija uzaicināts gan dīdžejs (Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs, kā vēlāk izrādījās), gan arī Aigars Grauba (ļoti labā tonusā, asprātībā un fiziskajā formā), ar kuru ballītes rīkotāji bija no jauna satuvinājušies Augusta Sukuta bērēs (kā jau izsenis ir ticis teikts: nekas tā nesatuvina cilvēkus kā viņu draugu bēres). Un šis diskžokejs, lūk, ap pulksten diviem rītā jau pārdejojušamies svinētājiem uzlika skanēt 1982. gadā Baušķenieka dzīvoklī ierakstīto, vēl pirms-Jumpravas laika Graubas dziesmu "Tukšums". Kas mūsu ģimenē ir viena no mīļākajām latviešu dziesmām un pie kuras mēs ar vīru dažkārt divatā dejojam. Piebildīšu, ka es šeit tagad neatstāstu kaut kādu savu sapni vasaras naktī, šis viss notika patiesībā un pa īstam -- lai gan droši vien jaunākās paaudzes lasītāji šo notikumu dziļāko būtību un emocionālo iespaidu nespēs novērtēt -- Citas sievietes, kas arī, protams, gribēja, es tad apņēmīgi pastūmu nost no Aigara Graubas -- "Šo deju tu dejosi ar mani" -- un pieķēros viņam pie pleciem, un viņš dejoja šo deju ar mani. 2018. gada vasarā. Principā uzskatu, ka tagad man viss ir piepildīts un mierīgi varu mirt.

    cheers
    Thursday, July 5th, 2018
    11:36 am
    Nesen vienā sprediķī dzirdēju, ka Rīgas katoļu draudzēs uztaisījuši aptauju -- es neatceros, vai tās bija konkrētas draudzes vai tikai lielākās, bet izklausījās, ka aptaujāto skaits bijis diezgan liels, -- un prasījuši cilvēkiem, no kuriem vairums ir pensijas vecumā, kāda veida atbalsts viņiem visvairāk būtu nepieciešams.
    Gandrīz neviens nav atbildējis, ka vajadzētu vairāk naudas.
    Sacījuši, ka visvairāk gribētu, lai, piemēram, reizi nedēļā kāds atnāk ciemos parunāties.
    11:27 am
    Divi man pazīstami cilvēki bija ielūgti pie tādiem ļoti smalkiem ļaudīm Parīzē uz kādas smalkas francūzietes 75 gadu dzimšanas dienu. Nu, speciāli lidoja ar lidmašīnu uz šo pasākumu un tā tālāk. Rūpīgi saposušies, dāvanā iegādājušies sudraba piespraudi ar sarkaniem akmentiņiem, ko izgatavojis viens no mūsu labākajiem latviešu juvelieriem, cena trīsciparu skaitlis, ievīstītu zīdpapīrā un ievietotu kārbiņā, klāt garantija, ka tas oriģināldarbs, kā arī, protams, ziedu pušķi un vīna pudeli.
    Sirmgalvi francūzieti jubilāri vērtīgā dāvana ārkārtīgi pārsteigusi. Viņa vēl šodien turpinot par to pateikties saviem latviešu draugiem e-pasta vēstulēs un īsziņās. Citi viesi jubilejā dāvājuši, nu, grāmatu vai kādu labāku vīna pudeli.
    Un pirmo reizi savā garajā raibajā dzīvē šī sieviete dzimšanas dienā saņēmusi ziedus.

    cheers
    Wednesday, June 27th, 2018
    1:14 pm
    "Meitene, skaista un brīnišķīga"
    Dzeja, kas patīk, attieksme pret dzeju, vajadzības no dzejas arī, gadiem ejot, mainās, lai gan tas notiek drīzāk lēni. Īstenībā varētu pat hronoloģiski iezīmēt posmus lasītāja dzīvē, viņam pamazām kļūstot vecākam, bet turpinot lasīt un visu laiku meklējot savus tābrīža mīļākos dzejniekus: jaunlaiku ekspresīvisms, brutālie aprāvieni, spējas pārsteigt, satricināt -- tas patīk, kad esi jauns; dziļais simbolisms, kā Rembo un Malarmē, piemēram, ko es senāk pat bezmaz gribēju atdzejot, -- tur patīk tieši īpaši meklētās milzīgās semantiskās slodzes, kas uzliktas uz "atslēgas vārdiem", rūpīgi iestrādātās divdomības; ir posms, kad ļoti patīk intelektuālā dzeja,patīk dzeja, kas prasa zināšanas un piepūli un kas ir ļoti koncentrēta -- tad šķiet, ka dzejai tieši vajag "darīt citu lietu", nekā dara proza, un darīt to gandrīz konspektīvā veidā, "piespiežot" pat vienkāršus vārdus atspoguļot visu nozīmju un vēsturisko lietojumu vertikāli; laikam gandrīz visiem lasītājiem kaut kādā posmā patīk sirreālisti, bet problēma ar sirreālistiem ir tāda, ka viņi nav sirreālisti, viņi ir tādi paši dzejdari kā pārējie; apziņas plūsma vienmēr kaut kādā punktā kļūst mākslīga vai pakļauta domas vadībai; tas, ka par citiem liekas citādāk, proti, liekas, ka viņu prāts darbojas citādāk, manuprāt, ir raksturīgi tieši jaunībai un izriet no prāta iedabas nepazīšanas, -- sava prāta primāri un tad citu cilvēku prāta, sekundāri; bet tas pāriet, un kļūst visumā skaidrs, kā darbojas fantāzija, kādas ir sapņu un vīziju robežas (daudz man palīdzējuši to saprast vai domāt, ka saprotu, vēlīno viduslaiku reliģisko vīziju aprakstītāji, Bridgeta no Zviedrijas, piemēram: pat vismežonīgākās un dīvainākās vīzijas nekad nav mežonīgas un dīvainas; sapņu, reibuma (droši vien arī narkotiku reibuma) tēlainība vienmēr galu galā ir strukturēta, lai gan paiet laiks, kamēr šo struktūru saproti; katram tēlam tiek sniegta līdzi tā interpretācija un nozīme; -- labs, gudrs dzejnieks spēj šo strukturētības un iekšējās loģikas sajūtu it kā atbīdīt tālāk, speciāli saārdīt, speciāli tajā iejaukties, lai tēlu pavediena izsekošana kļūtu sarežģītāka, bet tas jau tieši ir tas dzejdara darbs un tieši tas padara šo dzeju bezmaz vai nesirreālāku nekā, teiksim, "švirkstēja pirmais cīrulis / upe kāpa pār krastiem").
    Gadiem ejot, no tā visa nogurst un šķiet, ka tas tikai atkārtojas un atkārtojas, un kaut kā cenšas izdabāt, apliecināt sevi -- aizvien neveiksmīgāk. Tad lielākoties cilvēki arī uz laiku pārtrauc lasīt dzeju un lasa tikai filozofiju vai "lielo prozu". Es esmu šāds piemērs. Bet tad atkal atgriezos pie tās, jo sapratu, ka manas vajadzības ir mainījušās.
    Šajā dzīves posmā man patīk Šillers, Gēte un Heinrihs Heine. Es apzinos, ka tas izklausās smieklīgi.
    Bet paskatieties uz šo klasisko, no daudzas lietošanas un pa skolām vazāšanas pārāk labi zināmo un tomēr nezināmo dzejoli, Šillera "Meitene no svešatnes" (zemāk ielikšu angliski). Tas ir ļoti vienkāršs; vācu valodas līmenis, lai to saprastu, ir tieši tāda vājuma, kā man, A2, ne vairāk. Bet tie izteiksmes līdzekļi! Bet tās "lietas", par kurām ir dzejolis! "Nabadzīgie gani", "meitene, skaista un brīnišķīga", "piebrieda sirdis", "gods un cēlums", "ziedi un augļi", "mīlētāju pāris", "visdaiļākā dāvana". Un tas viss ir lietots, lai izstāstītu stāstu, kura jēga acīmredzami nav tieša, bet pārnesta: "meitene no svešatnes" šeit Šilleram kaut ko simbolizē, bet ir grūti saprast, ko. Un katrreiz, kad to pārlasi, tajā redzi kaut ko citu, jaunu. Tieši šis ļoti neuzmācīgais, neuzbrūkošais pārnesums, nepārliecinoši saprotamais vēstījums savietojumā ar "klasiskajiem" izteiksmes līdzekļiem, bieži uzskatītiem par banāliem un tāpēc neiedarbīgiem, daktilu un jambu un četrrindēm ar atskaņām, dzejolim piešķir tādu neatvairāmību un svaigumu. (Artūrs Rembo, piemēram, lai arī ļoti spēcīgs, blakus Šilleram šķiet nevajadzīgi sadomāts un sablīvēts, un vēl ar visām tām ritmu spēlēm un pusrindu atskaņām.).
    Ko tas viss nozīmē? No tālām, nezināmām zemēm atnāca meitene, skaista un brīnišķīga, atnesa ziedus un augļus un katram nabagam, kurš dzīvoja ielejā, kaut ko uzdāvināja, bet tiem, kas bija iemīlējušies, uzdāvināja pašu skaistāko.
    Vēlreiz: No tālām, nezināmām zemēm atnāca meitene, skaista un brīnišķīga, atnesa ziedus un augļus un katram nabagam, kurš dzīvoja ielejā, kaut ko uzdāvināja, ko aiznest mājās, bet tiem, kas bija iemīlējušies, uzdāvināja pašu skaistāko.

    Un cik ļoti gaišs ir tas dzejolis, vai ne, tik skaisti kaut ko apliecina, kaut ko nesaprotamu, neizsakāmu, bet tomēr labu, un sniedz cerību -- maigu, siltu un dzīvu.

    Un varbūt pavisam vienkārši Šillers te ir domājis pavasari, vai ne.


    Das Mädchen aus der Fremde
    ... tālāk ... )
    Tuesday, June 26th, 2018
    3:13 pm
    vienīgais, ko esmu lasījusi no Millera, kaut kad sen, bet patika
    On one side of the ledger are the books man has written, containing such a hodgepodge of wisdom and nonsense, of truth and falsehood, that if one lived to be as old as Methuselah one couldn't disentangle the mess; on the other side of the ledger things like toenails, hair, teeth, blood, ovaries, if you will, all incalculable and all written in another kind of ink, in another script, an incomprehensible, undecipherable script.

    Henry Miller, Tropic of Capricorn, 1983
    Thursday, June 21st, 2018
    3:15 pm
    foršas tomēr tās plūdoniskās sintakses elipses
    Par brīvību tu sevi saucies? Es gribu dzirdēt tavu valdītāja domu, nevis — ka tu esi aizbēdzis no jūga.

    Vai tu maz esi tāds, kas d r ī k s t ē j a no jūga bēgt? Ne viens vien ir tāds, kas, nomezdams savu kalpību, līdz ar to arī savu pēdējo vērtību.

    Brīvs no kā? Kāda daļa Zaratustram? Bet gaiši vajaga tavai acij runāt: brīvs p r i e k š k ā ?

    Vai tu spēj dot sev savu labo un ļauno un savu gribu pārkārt pār sevi kā bauslību? Vai tu vari būt sev pašam par tiesnesi un atriebēju?
    Tuesday, June 19th, 2018
    3:49 pm
    The Kremlin asked me to write on the royal wedding, and so on. I said fuck that, you know, but they offered 120 rubles a word. So I recycled some shit on Novalis and German romanticism, and so on, bookending it with crap about the wedding. You are welcome.
    (c)Žižeks (vai kāds, kas raksta viņa kontu)
    Viņš varētu būt vienīgais "publiskais intelektuālis", kuru nav sabojājusi ne slava, ne slavas noriets.
    Un viņa neseno repliku tipa Pītersona virzienā "I am sorry to disappoint you but there is no Master", ar vieglu ironiju (uz kādu spējīgs tieši cilvēks, kas uzrakstījis vairākas gudras grāmatas par Pāvilu, vai ne), mēs mūsu anklāvā izmantojam īpašām garīgajām meditācijām. ar ļoti labiem panākumiem.

    Atj. Vēl pirms burtiski tikai sešiem septiņiem gadiem bija šis milzīgais jaunā ateisma vilnis, ar visiem tiem jātniekiem, cilvēki ballītēs strīdējās, cits citu pārtraukdami, ar sarkanām sejām, it kā caur "The God Delusion" un "The End of Faith" milzīgākā skaidrība un gudrība būtu nolaidusies pār visu Rietumu pasauli. Bet kur palika visa tā skaidrība un gudrība? kur viņa ir?

    cheers
    Saturday, June 16th, 2018
    8:09 pm
    Wotan
    Iedzerot (sulu) ar radiniekiem un domājot tēmu lielajai vasaras ballei, kaut ko (pragmatisku iemeslu dēļ) atkal un joprojām saistītu ar Vāgneru, izdomāju, ka būtu ģeniāli īsi pēc mūsu simtgades dziesmu svētkiem uztaisīt balli par tēmu (mūzika, tērpi utt.) vācu tautiskuma atdzimšana. Tik ģeniāli, ka to gandrīz neviens nesaprastu un varētu pat sanākt nepatikšanas. Tā ka atteiksimies no šīs idejas. Ar rūgtu seju, šķību smīnu pārlasu K.G. Junga pravietisko "Votanu" (1936) -- Junga pēkšņā atgriešanās rietumu intelektuālās dzīves arēnā arī tomēr prasa vismaz dažus komentārus, ja ne vasaras balli ar uzvedumiem un priekšlasījumiem -- bet viņam kaut kādā nozīmē ir taisnība, tādā nozīmē, ka viņš mēģina runāt par kaut ko, kas ir "reāls", lai gan to ļoti grūti inteliģenti formulēt -- ; atvainojos, ka angliski:

    A mind that is still childish thinks of the gods as metaphysical entities existing in their own right, or else regards them as playful or superstitious inventions. From either point of view the parallel between Wotan redivivus and the social, political and psychic storm that is shaking Germany might have at least the value of a parable. But since the gods are without doubt personifications of psychic forces, to assert their metaphysical existence is as much an intellectual presumption as the opinion that they could ever be invented. Not that “psychic forces” have anything to do with the conscious mind, fond as we are of playing with the idea that consciousness and psyche are identical. This is only another piece of intellectual presumption. “Psychic forces” have far more to do with the realm of the unconscious. Our mania for rational explanations obviously has its roots in our fear of metaphysics, for the two were always hostile brothers. Hence, anything unexpected that approaches us from the dark realm is regarded either as coming from outside and, therefore, as real, or else as an hallucination and, therefore, not true. The idea that anything could be real or true which does not come from outside has hardly begun to dawn on contemporary man.
    Friday, June 15th, 2018
    10:49 pm
    12:59 pm
    S100
    Pagājām visi pieci četras dienas gabaliņu no Salacgrīvas līdz Saulkrastiem ar simtgades svētceļojuma grupu (www.svetcelojums100.lv). Īrisiņu, kurai ir četri gadi, gandrīz visu laiku kāds nesa. Nožēloju, ka mums nebija iespējas iet visus 1880 kilometrus, jo, iedomājieties, tad viņa uz Latvijas simtgadi būtu apnesta apkārt savai dzimtenei. Viņai viens radinieks divos gados apbrauca apkārt pasaulei ar laiviņu, bet šis tomēr būtu lielāks sasniegums.
    Latvijas daba ir satricinoši skaista. Jo īpaši man, kas pie tās iznākusi no savas tumšās celles (kurā cīnās ar dēmoniem un kavētiem darbiem). Karstā maija dēļ šobrīd vienlaikus zied gan vēlā pavasara, gan vasaras vidus puķes. Peonijas, kas Rīgā jau noziedējušas, Vidzemes piejūrā zied vienlaikus ar rozēm. Redzējām stirnu un divas čūskas -- vienu garu un samtaini melnu, otru -- gaišpelēku zalktēnu ar lielām ausīm, pusaudzīti.
    Grupa ir ļoti labi organizēta. Priesteris Arnis, kas to vada, ir stingrs. Sarunāties kā privātpersonai ar viņu ir grūti (gandrīz katrs jautājums izraisa pārpratumus un katra viņa atbilde ir pārsteigums), bet, kad viņš sprediķo, viņš sprediķo visu pilnīgi "pareizi". Piemēram: mums te Latvijā ir slimnīcas un savus mirušos mēs rokam kapos, jo nemākam dziedināt un augšāmcelt. Un kāpēc? Tāpēc, ka mums trūkst ticības. Kam būs ticība, tas augšāmcels mirušos, utt. Es pilnībā piekrītu, tieši tā arī ir.
    No rīta, pēc brokastīm, kad izejam, dzied Latvijas himnu, tad vienu stundu ir laudes, tas ir, slavēšana, kurā visi piedalās; tad ir stundu rožukronis; pēcpusdienā vienu stundu žēlsirdības kronītis, poļu lūgšana, ko atzīst par ļoti iedarbīgu (uz mazajām zīlītēm: "Viņa rūgto ciešanu dēļ/ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei"); tad ir klusēšanas stunda, kuras sākumā nolasa kaut ko no Evaņģēlija un tas ir klusumā jāpārdomā. Pa vidu ir liecības, klostermāsas Ineses sagatavotas mazas ludziņas, pēc viduslaiku alegoriju parauga, vakarā -- sarunu aplis, kurā katrs pastāsta, ko šodien ir sapratis un atklājis. Vakarā ir sv.mise. Ja nav baznīcas, to notur pļavā vai, piemēram, sporta zālē, kad ir vieta. Nes līdzi vairākus talārus, albu, stolas, balto galdautu, liturģiskos traukus, dievmaizītes, vīnu mazā pudelītē -- visu, ko vajag. Tiem, kas tam stāstam tic, redzēt misi tādā neparastā vietā un vidē ir ļoti aizkustinoši. Šajās dienās daudz domāju par klejojošajiem ubagotājiem mūkiem pirmsreformācijas laikā. Laikam 13. gadsimtā pirmo reizi pāvests deva atļauju celebrēt ar pārnēsājamiem altāriem (varu kļūdīties). Daudz domāju par to, cik laimīga un piepildīta viņiem bija dzīve, tādā vienkāršībā (atceraties Ļeva Tolstoja garstāstu "Tēvs Sergijs"? Tur, pēc manas saprašanas, viss ir uzrakstīts pilnīgi pareizi -- viss tas Sergija garīgais ceļš). Mums tādas bija četras dienas. Viss bija sagādāts. Bija ko paēst, bija pajumte, kad salijām, izžuvām. Daba bija ar mums, nevis pret mums. Vietējās sievas Saulkrastos izcepa un atnesa plātsmaizi. Ciemu iedzīvotāji ļāva iziet caur savām sētām un pļavām, ja nemācējām atrast ceļu. Iesmēla no akas. Pateica paldies, ka atnācām. Poļu fūres taurēja sveicienam.

    Grupā ikviens ikvienā brīdī zina, kas viņam tagad jādara. Tagad priekšgalā jānes karogs vai krusts, tagad jāpaguļ piecas minūtes, tagad ātri jāpaēd, tagad jāizstāv rinda pie tualetes. Kurš uzcelsies agrāk par 07:00, paspēs izmazgāt matus, piemēram. Noiet dienā vidēji 20 kilometrus nav grūti, pat bērns to var. Grūti ir to darīt bez atpūtas daudzas dienas no vietas. Ar nedaudz izmežģītu, sapampušu vai krampī sarautu kāju tas var kļūt tiešām grūti. Ir atpūtas brīži ik pēc stundas, garāka atpūta pēc pusdienām. Divas saimnieces pieved mežā katlu ar zupu. Izejvielas ēdienam ir saziedotas. Zupa šķiet ļoti garšīga. Izcili garšīga šķiet rudzu ķieģelīša šķēle, rupji sagriezta, bez aizdara. Arī nakšņošanas mītnes -- laikam gandrīz visas -- Latvijas jaukie iedzīvotāji ir ļāvuši izmantot par brīvu. Ja nav mājvietas, tad guļ teltīs (mums veicās, jo mūsu maršrutā visur bija sarunātas naktsmītnes). Pagājšnakt grupa laikam gulēja Saulkrastu baznīcā uz grīdas.

    Pietrūks Kaspara ļoti skaļās un šķībās dziedāšanas. Ceļojums ilgs vēl divus mēnešus, var pievienoties jebkurā brīdī un paiet kaut vai tikai dienu.

    Salacgrīvas katoļu baznīcā (baisākais 1990. gadu reliģiskais kičs -- nu, tik baiss, ka sāk jau izskatīties stilīgi -- un tik nekvalitatīvi celts, ka jau uz pussabrukšanas robežas) savas bibliotēkas bagātināšanai grāmatu galdā par EUR 0.75 iegādājos grāmatu par Akvīnas Tomu; izdota 1993. gadā; gribu nocitēt uz labu laimi, 144.-145. lpp., augustinians vs thomists, johoho (šis konflikts man vēl ir par sarežģītu, bet gan reiz nonākšu arī līdz tam), atmosfairai:

    Šū vērzini filozofijas vēsturē sauc par augustinismu. Viņam beja sakors ar Platona mōceibu.
    Kai golvonais, ar kū šei mōceiba nūsaškir nu sv. Toma, jōmiņ sekūšais:
    a) mōceiba par goreigū materiju,
    b) mōceiba par "rationes seminales",
    c) vairōko formu pījimšona vīnā byutnē,
    d) lītu pazeišona dīviškajā apgaismeibā,
    g) dvēseles spēju identificeišona ar pašu dvēseli,
    e) ontologiskō argumenta par Dīva asameibu atstōšana spākā un mōceiba par grybas prymatu atteiceibā uz prōtu.


    Blessings.
    Sunday, June 10th, 2018
    2:04 pm
    Es nezinu, ko cilvēki ikdienā lasa (es neesmu ne facebook, ne twitter), bet man bieži šķiet, ka kultūras elitei būtu vērts vismaz nedaudz, tīri plašākam redzeslokam, palasīt kaut ko labējāk vai vismaz centriskāk orientētu.
    https://quillette.com nav slikts portāls, piemēram.
    Friday, June 8th, 2018
    2:03 pm
    Gatavojoties praidam, un tā tālāk:
    es ļoti ceru, ka tie ārkārtīgi erudītie un inteliģentie cilvēki, kas ir sarakstījuši visus tos neskaitāmos rakstus, slejas un aicinājumus pret "naidu", iracionālu "homofobiju", tumsonību, ļaunumu, neiejūtību, būšanu pret brīvību un dažādību, zina daudz vairāk par mani un ir visu gan daudz labāk izpētījuši, gan arī izdomājuši; un ir krietni un tālredzīgi, un viņiem rūp cilvēku laime un nākotne; viņi pārzina LGBT+ andergraunda epidemioloģiju un tās svārstības kopš seksuālās revolūcijas sākuma tieši pirms 50 gadiem; viņi zina, kas notiek Londonā, Amsterdamā, šobrīd arī Parīzē un Berlīnē, ne tikai ar hiv un aids, bet arī ar sifilisu un gonoreju, kas, enerģiski apkarojot heteroseksuālo prostitūciju, vēl pirms pārdesmit gadiem bija gandrīz pilnībā izskausti; viņi zina, ka tūpļa vēzis vīriešiem šobrīd ir trīsreiz biežāk sastopams nekā seksuālās revolūcijas rītausmā un ka tas satrauc proktologus, jo tam ir slikta prognoze; viņi ir redzējuši dokumentālo filmu "Chemsex" (2014; brīdinu: ir šausmīgi), zina, par ko un kā cīnās Deivids Stjuarts, kurš pats ir hiv pozitīvs un gejs; ir lasījuši forumus, liecības, ārstu un sociālo darbinieku atzinumus un intervijas; viņa zina nāves gadījumu statistiku geju vidē valstīs un pilsētās, kur homofobija un jebkādas sociālas neapmierinātības ar LGBT+ izpausmes tiek apkarotas visbargākajiem leģislatīvajiem līdzekļiem.
    To visu zinādami un rūpīgi pārdomājuši, viņi joprojām ir pārliecināti, ka 1) pie LGBT vidē biedējoši plaši izplatītās obsesīvi kompulsīvās seksuālās uzvedības, riskantā un bīstamā dzīvesveida, narkotiku un alkohola atkarības, kas ir vismaz 6x augstāka nekā heteroseksuāļiem, pamatā ir vainojams sabiedrības "naids", "heteronormativitāte" un neadekvāts sociālais spiediens, nevis problēmas ar pašu seksualitāti, dzīvesveidu, korumpējoši manipulatīvo geju sadraudzes vidi un pinkwashing medijiem; 2) ka Latvijas problēma ir atpakaļrāpulība un situācija pie mums viennozīmīgi ir daudz sliktāka nekā, piemēram, Amsterdamā, kur praida laikā kanālos peld milzīgi piepūsti falli un gājiena locekļu apģērbs un uzvedība liecina par to, ka viņi, kā rakstīja Kants, ir nevis pakļauti, bet gan pakļāvuši savu "dzīvnieka dabu", lai pār to valdītu "racionālā daba", kas vienīgā cilvēkam sniedz brīvību un pasargā viņu no verdzības; 3) ka valstij ir jārūpējas par sabiedrības veselību visās jomās (piemēram, ar dažādiem aizliegumiem ierobežojot smēķēšanu), bet tas nav jādara seksuālās uzvedības jomā, jo dažām minoritātēm raksturīgā dzīvesveida kritika liecina par homofobiju, t.i., iracionālu naidu pret cilvēkiem, kas vēlas to pašu, ko visi, t.i., mīlēt un būt mīlētiem; 4) ka mūsu visu lielākais ienaidnieks ir tā dēvētā konservatīvā sabiedrības daļa, jo tieši tā ir tā, kas nogalina, -- ar savu naidu, protams; nevis mēģina izglābt vismaz dažas dzīvības, cenšoties panākt augstākus morālos standartus, panākt, piemēram, lai legālais vecums, kad var uzsākt homoseksuālu dzimumdzīvi, kas, objektīvās kategorijās vērtējot, vīriešiem ir saistīta ar nopietniem veselības riskiem, būtu 18, nevis 16 gadi; godīgi informēt un izglītot jauniešus skolas vecumā, tai skaitā viņiem mācot, ka seksuālās revolūcijas mantojums nebūt nav viennozīmīgs un, lai arī Gay Liberation Front 1969. gada manifestā uzskaitītie mērķi (nav taču tā, kā jūs neesat lasījuši šo slaveno dokumentu?) diezgan pārsteidzoši lielā mērā ir sasniegti, tie ir atnesuši arī daudz izmisuma, vientulības, psihisku problēmu, slimību un nāves.
    Pieminot Hārvija Milka noslepkavošanu (kuru es arī apraudu, jo viņš bija drosmīgs un labs orators), rīt lielajā gājienā pieminiet arī tos seksuāli uzbudinošu narkotiku lietotājus, no kuriem Londonas klubos ik pēc 12 dienām viens gejs mirst no pārdozēšanas. Mirst.
    Mirst.
    Visai sabiedrībai un pat īpaši apmācītiem sociālajiem darbiniekiem bezpalīdzīgi noskatoties.

    Lai jums labs gājiens. Īpaši sveicieni draugiem gejiem.
    Es arī ietu, bet tāds plakāts, kādu es gribētu izgatavot, varētu neiederēties. Turklāt es nedaudz baidos no nepatīkamas saskarsmes, jo, nu, no paziņām esmu dzirdējusi, ka mani par šeit izklāstīto skatījumu vajadzētu "ārstēt" u.tml.

    blessings.
    Thursday, June 7th, 2018
    7:18 pm
    "If you have conflicting duties, one of them isn't your duty."

    Sir Anthony Kenny
    Tuesday, June 5th, 2018
    3:31 pm
    No komentāriem (odium philosophicum):

    Picking moral fights often entails costs. For example, resistance fighters against the Nazis routinely got tortured and killed. Therefore, people who fought the Nazis probably thought extra hard before they did so. I am sure that's all very true. These people were scared shitless about being tortured and dying and abandoning their families. And they made the hardest moral decision any human being can make.
    That's what being human entails. But for you to barge in with your juvenile Darwinist cult as an explanation is laughable. To bring in "natural selection's calculus" into any conversation about morality is pathetically stupid.
    12:10 pm
    Atceroties "I'll teach you differences", -- cik forši būtu uzrakstīt grāmatu, vēl tikai jāizdomā, par ko, kurai kā moto varētu paņemt šo Velbeka citātu no intervijas 1998. gadā: “La vérité est toujours totalitaire dans la mesure où elle affirme que les choses ne relèvent pas de l'opinion.” Aptuveni: "Patiesība ir vienmēr totalitāra tādā nozīmē, ka tā māca, ka lietu daba nav atkarīga no viedokļa."
    Monday, June 4th, 2018
    11:31 am
    no 19. gs. universālistu vēstures arhīviem
    Starp citu, Dostojevska lielinkvizitora nodaļu angliski pirmā iztulkoja Blatavska - burtiski mēnesi pēc Dostojevska nāves.
    Vispār Rietumi teosofistiem ir daudz pateicības parādā. Ledbetera vēriens un darbaspējas arī satriec. Garīgās attīstības kandidātiem uzlika milzīgākos pārbaudījumus, bija jāizpilda virkne priekšnosacījumu, bija ļoti padziļinātas filozofijas, seno valodu un reliģiju vēstures studijas; teosofisti nedomāja, ja jebkurš var kļūt apgaismots ar pāris vienkāršām tehnikām; kuram katram arī diemžēl nav dabīgu dotību; un vispār ceļš ir bīstams, taka šaura, gandrīz neviens neiztur, utt.
    No Radha Rajagopal Sloss grāmatas par Krišnamurti (slavenākais un, iespējams, pārliecinošākais teosofistu skolas graduants - kurš pats no Ledbetera atkrita, bet lielā mērā kļuva par dzīvu liecību tam, ka teosofisti nodarbojas ar nopietnām lietām [var lasīt ar ironiju vai bez, bet nu, kreisā uzacs automātiski uzraujas pie šī]):

    Leadbeater had his own spiritual evolutionary plan in which there are ten different levels or initiations to pass. To reach even the fourth initiation or Arhat level is more than most individuals can expect in one lifetime. To hasten the naturally slow process of evolution, one may become a pupil of a Master and be placed on probation. Masters have passed the fifth initiation. After the sixth initiation individuals may pass out of the earthly orbit altogether, or they may remain as members of the occult hierarchy, still concerned with governing the inner plane. Above the sixth level are the three offices that administer the occult world: the Mahachohan, the Bodhisattva and the Manu. Alone, on the eighth level is the Buddha. Above the Buddha is the Lord of the World. At the very top, on the tenth level, resides the Trinity of the Logos.
    Sunday, June 3rd, 2018
    11:54 am
    If you say to someone who has ears to hear: ‘What you are doing to me is not just’, you touch and awaken at its source the spirit of attention and love. But it is not the same with words like ‘I have the right...’ or ‘you have no right to...’ They invoke a latent war and awaken the spirit of contention. To place the notion of rights at the centre of social conflicts is to inhibit any possible impulse of charity of both sides.

    Simone Weil
    Friday, June 1st, 2018
    1:13 pm
    Senie draugi jaukie latviešu kalvinisti nesen deva manā virzienā mājienus, ka Jura Rubeņa aiziešanas vai "izstumšanas" procesa viens no pilieniem varētu būt bijusi mana recenzija par viņa grāmatu "Mīlestība, attiecības, sekss". Nu, vārdi par to, ka viņš raksta kā gudrības meklētājs universālists nevis kā luterāņu mācītājs vai teologs. Tā nebija kritika un pat ne viedoklis - tā bija fakta konstatācija.
    Ja vēlas kritizēt Rubeņa "izstumšanu" no LELB, ja tāda ir notikusi, sakarīgs veids, kā to darīt, būtu teikt, ka Rubenis grāmatā nekur neraksta, ka runā kā sava amata pārstāvis, piemēram. Viņš kā privātpersona var rakstīt, kādu vien grāmatu grib. Tas nav pārliecinoši konkrētajā priekšvēsturē, bet tas vismaz ir sakarīgi.
    Nesakarīgs veids, kā kritizēt viņa "izstumšanu", ir dot mājienus vai teikt, ka LELB vajadzētu pieņemt un sevī uzsūkt visus viedokļus, t.i., jebkādus viedokļus (par jebkuru no kristietības pamatatziņām, piemēram), un būt iekļaujošai tādā veidā, kas tālu pārsniedz prasības uz iekļaušanu, kādas mēs izvirzām (salīdzinājumam) nevalstiskajām organizācijām, politiskajām partijām, domubiedru grupējumiem vai jebkam tamlīdzīgam. Pat ļoti demokrātiskas domubiedru grupas, piemēram, "Dzīvnieku brīvība", ir jutušās spiestas izstumt no sava vidus cilvēkus, kas soctīklos vai citur pauž viedokļus, kas ir pretēji biedrības statūtiem un programmai. Tā būtu nepareizi darīt? Ir pareizi. Ja, piemēram, mūsu politiskās partijas būtu stingrākas savos uzstādījumos un tiešām neturētu savās rindās politiķus, kas nepiekrīt šiem uzstādījumiem vai darbojas pretēji šiem uzstādījumiem, visa politiskā dzīve, manuprāt, uzlabotos un vēlētāji piedzīvotu mazāk vilšanos. Neviens jau nespiež nevienu kaut kur iestāties vai piedalīties.
    Tas būtu citādāk arī, ja LELB vietā būtu kāda cita paveida kristiešu apvienība - kāda no jaunbaznīcām, jaunkristietībām, piemēram, kas radušās 20. gadsimtā, dažādu jaunu strāvojumu (neohinduisma, saientoloģijas, kristīgā ateisma, ekoreliģiju u.c.) ietekmē. Bet luterisms pēc savas būtības ir ārkārtīgi dogmatisks (es to šeit nesaku kritizējot) -- tas bija dogmatiskāks (t.i., stingrāks un cietāks tajā, ko tas uzskata par pareizo interpretāciju) par 16. gadsimta katolicismu, piemēram. Skat. Tridentas koncila vēsturi: daudzas no lietām, kuras šodien uzskata par tīri katoliciskām, tika dogmatiski nostiprinātas un pat gandrīz vai uzkonstruētas kā reakcija uz Lutera cietajām pārliecībām, par kurām kardināliem šķita, ka "nē, nu šitā jau nu gan nav, pārlasi Jēkaba vēstuli", utt.
    Jo, protams, "kristietība" kā tāda - nevis luterisms - nav aizsargāta ar autortiesībām; ikviens var sevi saukt par jebko un sludināt absolūti pilnīgi jebko. Kas arī tiek darīts. Katoļi nesen neiekļāva un izsvieda (naturāli viņu, kā mūsdienās mēdz teikt, "vajājot" un "ierobežojot viņa vārda brīvību") vienu laikam jezuītu, kas bija uzrakstījis veselu sacerējumu par to, kā, nu, Kristus attiecības ar apustuļiem būtībā bija dzimumattiecības, krustā sišana bija viens liels un varens BDSM akts un tā tālāk.
    Man nav nekādu iebildumu pret universālismu. Vispār nekādu. Es pat, varētu teikt, gaidu nākamo lielo universālistu, kas izvilks sulu no visām lielajām reliģijām un filozofiskajām sistēmām, un fizikas teorijām un uztaisīs no tā visa kaut ko lielu, skaistu un brīnišķīgu, kas mūs visus tad pārliecinās. Es neticu, ka tas notiks, bet ko lai zina. Mana problēma ar Juri Rubeni, t.i., ar Kenu Vilberu, Ričardu Roru un visu šo plejādi ir tāda, ka man viņu piedāvātais garīgums šķiet diezgan virspusējs un bieži arī garlaicīgs - turklāt, manuprāt, ir nopietna problēma ar ētikas daļu, jo to noteikti nevar reducēt uz "biežāk smaidiet" vai tml. Bet tas tā varbūt ir tikai man un es neesmu tipiskākais lasītājs.

    P.S. Ja es būtu viņu vietā, LELB iekšējos konfliktus es noteikti nerisinātu caur portālu Delfi.

    blessings, blessings (biežāk smaidiet)

    Atj. Atvainojiet, ja šeit rakstītais kādam ir aizskaroši.
    Tuesday, May 29th, 2018
    9:34 am
    Kāds Rortija skolnieks atmiņās par Rortiju:

    I think he was wrong about everything, but at least he was wrong in an interesting and extremely bold way that was exemplary of its moment and helped create it. The academic philosophy of now, often hyper-specialized and extremely competent — isn’t usually brave enough even to be wrong.

    un, jā, haha
    "Truth is what your contemporaries let you get away with saying.” (c)Rorty
    Monday, May 28th, 2018
    1:54 pm
    S
    Saistībā ar simtgades svētceļojumu apkārt Latvijai: http://www.svetcelojums100.lv, ja nu pēkšņi kāds gribētu: franciskāņi terciāri, regulētie un neregulētie, ies, God willing, gabalu gar jūru igauņu pusē -- mana ģimene un vēl vairākas ģimenes ar maziem bērniem, no 11. jūnija līdz 15. jūnijam, Ainaži--Saulkrasti. Es nedaudz gatavoju kaut kādus tekstus apcerei (no 14. gadsimta, jo pēc tam, manuprāt, visumā palika sliktāk -- mums vispār vajadzētu kāpties atpakaļ laikā).
    Kas baidās no nepazīstamiem cilvēkiem vai tamlīdzīgi, var sākt no Saulkrastiem, to gabalu līdz Rīgai vadīs m. Inese Ieva, viņa ir caurspīdīga, jūru varēs redzēt viņai cauri, ar visām zivīm.

    Cheryl (voiceover): What if I was never redeemed? What if I already was?
    (Wild, 2014).

    Atj. (vēl par tekstiem)
    Starp citu, reliģiskā dzeja nav viennozīmīgi slikta; bija, piemēram, tāda Elizabete Dženingsa (Jennings), kas dzīvoja kā bomzene uz ielas, ubagoja un vispār ne ar ko "netika galā", un rakstīja šādi:

    Clarify me please / God of the galaxies / Make me a meteor / Or else a metaphor

    So lively that it grows / Beyond its likeness and / Stands on its own, a land /That nobody can lose
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba