Aufklärung's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
Aufklärung's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Friday, March 18th, 2022 | | 10:06 am |
Ukraiņu kristiešiem Rīgā var piedāvāt: Ukraiņu grieķu katoļu (uniātu) draudzi ar dievkalpojumiem ukrainiski svētdienās 10:00, sv. Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas (blakus Prezidenta pilij) sānu kapelā, kas ir pagalmā pa labi (pa labi, stāvot ar seju pret centrālo ieeju). Bizantijas rits. https://www.facebook.com/ugkcriga | | Friday, March 4th, 2022 | | 10:57 am |
Viens no bērniem vakar, vannā sēžot, bija brālim teicis "Es vairs negribu dzīvot." Pārrunājām, nomierinājām, bet es to uztveru kā nopietnu brīdinājumu sev kā vecākam.
Mazie - visur Latvijā un reģionā, un lielā daļā pasaules - ir divus gadus izmocīti ar pandēmiju un tās menedžmentu; tagad, kad gandrīz jau tikām ārā no maskām un iekšā atpakaļ spēļlaukumos un bērnu ballītēs, sākās drausmīgs agresijas karš un šo mazo cilvēku vecāki ir atpakaļ iekšā telefonos un nervozās sarunās piepaceltās balsīs. Pat pieaugušajiem ar viņu daudz lielākiem prāta, pieredzes un savaldības resursiem, var būt grūti "savākties", kur nu vēl bērniem, kas lielākoties tikai uzsūc atmosfēru un noskaņojumu. Bet šī ir viņu vienīgā bērnība.
Tad nu tā: pirmkārt, savākties. Koncentrēties. Darīt visus plānotos labos darbus. Izmazgāt virtuvi. Maksimāli lolot visu labo. Tiem, kas iet baznīcā, pārvākties sēdēt pirmā solā un dziedāt skaļā balsī līdzi visas dziesmas (tas nekas, ja šķībi). Nopirkt ziedus. Smaidīt.
Sūtu svētības. | | Friday, February 25th, 2022 | | 3:30 pm |
Šis ir ļoti slavens citāts no Tahmanes grāmatas, kuru reti kurš ir lasījis (Barbara Tuchman, A Distant Mirror: The Calamitous 14th Century), tagad arī latviski (citāts, ne grāmata):
Plaisa starp viduslaiku kristietības valdošo principu un ikdienas dzīvi ir lielākais viduslaiku klupšanas akmens. Tieši šī problēma caurstrāvo Edvarda Gibona Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi, un viņš tai piegāja ar izsmalcināti nejaucīgu vieglumu, pie katras iespējas dzēlīgi kritizējot to, kas, viņaprāt, liecināja par kristietības ideāla divkosību sastatījumā ar veidu, kādā dabīgi funkcionē cilvēks. (..)
Arī bruņniecība, kas bija valdošās šķiras virzošā ideja, atstāja tikpat lielu plaisu starp ideālu un praksi kā reliģija. Šis ideāls bija karotāju kārtas uzturētā vīzija par kārtību, izteikta karaļa Artura Apaļā galda tēlā – proti, izteikta ar dabas pilnīgāko formu. Karaļa Artura bruņinieki taisnības vārdā stājās pretī pūķiem, burvjiem un ļaundariem, mežonīgajā pasaulē ieviešot kārtību. Attiecīgi no šīs vīzijas dzīvajiem iemiesotājiem teorētiski sagaidīja, ka viņi būs kristīgās ticības aizstāvji, taisnīguma uzturētāji un apspiesto aizbildņi. Tomēr praksē viņi paši bija apspiedēji, un 14. gadsimtā šo zobenbrāļu patvaļa un vardarbība jau bija kļuvusi par haosa galveno cēloni. Kad plaisa starp ideālu un realitāti kļūst pārāk liela, sistēma sabrūk. Teiksmas un nostāsti to allaž ir atspoguļojuši. Leģendās par karali Arturu Apaļais galds saplīst no iekšpuses. Zobens atgriežas ezerā, un centieni sākas no jauna. Cilvēks, lai arī nepilnīgs, varmācīgs un alkatīgs posta sējējs, nekad nezaudē savu vīziju par kārtību un atsāk savus meklējumus. | | Sunday, January 23rd, 2022 | | 11:05 am |
Andrievu Ezergaili pieminot: šeit viņš savulaik pateica pārsteidzoši daudz, dažkārt pat veselā grāmatā nav tik daudz pateikts: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/diabolisks-gambits-15994Piemēram, šis: "Vai ebreji neredzēja, kas viņus gaida? Domāju, ka ebreji dažu mēnešu laikā pēc Hitlera nākšanas pie varas redzēja, ka viņus sagaida grūtas dienas. Ne par velti no Pandoras lādes kā pēdējā pasaules nelaime izlīda “cerība”. Ebreju vēsturiskā pieredze varbūt viņus pievīla — viņi sevi uzskatīja par “meistarpārdzīvotājiem”: aizsit lūkas ciet, kuģis nošūpojas, un, kad vilnis ir pārskrējis, saule atkal uzspīd. Pat tad, kad nāves dzirnavas 1941. gadā sāka griezties, ebreji, un ne tikai Vācijā vien, neredzēja, kas ar viņiem notiks. Neviens pasaulē nepareģoja Hitlera plānus: pat ne Anglijas un Amerikas izlūkdienesti. Kas aptumšoja ebreju gaišo prātu? Pareģošana vienmēr ir atpakaļ skatoša. Nekas holokaustam līdzīgs pasaules vēsturē nebija noticis. Galīgi nepareģojams bija, ka ebrejiem briesmas draudēs no valsts struktūrām, kas likumus sagriezīs pret viņiem. It sevišķi vāciskā kultūrā valsti un likumu struktūru uzskatīja par cilvēces augstāko sasniegumu, līdzīgu Baha misēm un Bēthovena simfonijām." | | Tuesday, January 11th, 2022 | | 3:49 pm |
Rūpīgi noskatījos Dune aiz cieņas pret režisoru; sacīšu, ka tiem, kas nav lasījuši grāmatu, nav skaidrs, uz kurieni dodas šis izplūdušais eps un kāpēc tā stāstīšanai ir nepieciešams mobilizēt tik iespaidīgus, vērienīgus tehnoloģiskus līdzekļus; ja atbilde ir: mūsu pienākums, cik vien iespējams, labāk un precīzāk ekranizēt Dune tiem, kuriem grāmata ir svarīga, tad saprotu, pienākums jāpilda, nav jautājumu; un izmantošu izdevību, lai atkārtotu, cik neticami, fenomenāli un gandrīz nepārvērtējami laba filma ir Arrival.
(noskatoties vēlreiz, arī, šķiet, sapratu, "kāpēc" bērns gāja bojā; no visa stāsta iekšējās loģikas skatu punkta un neņemot vērā to, ko mēs tikpat nevaram aptvert, proti, ko nozīmē, ka laiks nav lineārs un ir zināms viss, kas būs: tā kā viens no astoņkājiem "is dying process", tas ir, gāja bojā pēc sprādziena, abas saziņas valodas mācītāja un apmācāmā puses zaudēja, "upurēja", vienu no savējiem, lai - varētu sacīt - abas kopienas, viena no tām ar savu vajadzību pēc 3000 gadiem, izdzīvotu un dzīvotu.) | | Sunday, January 9th, 2022 | | 11:03 am |
Šis ir interesants, vērtīgs raksts, uzslava redakcijai par publicēšanu, https://satori.lv/article/vai-tiesam-nasta#_ftn2, bet ir problēma ar anekdoti (paldies par norādi vienam ebreju lietu amatierpētniekam). [N]evar būt vienlaikus labs un priecīgs. Un nevis tāpēc, ka nevar gribēt visu, bet tāpēc, ka pie labumu izskaidrojošajiem elementiem pieder grūtības, kas nav savienojamas ar baudīšanu. Šo ideju ietver arī krievu valodā stāstītā anekdote, kas vienā no tās versijām skan šādi: "Приходит мужчина в общую баню с крестиком на шее. Все таращатся то на крест, то на... Тут один не выдерживает и говорит: – Bы, или крестик снимите, или трусы наденьте…" [Vīrietis ierodas publiskajā pirtī ar krustiņu kaklā. Visi blenž te uz krustiņu, te uz… Viens no apmeklētājiem neiztur un saka: "Vai nu noņemiet krustiņu, vai uzvelciet apakšbikses…"] Problēma nav tajā, ka attiecīgais publiskās pirts apmeklētājs par daudz grib, kā dažkārt tiek skaidrota šī anekdote, bet ka nevar vienlaikus pretendēt uz tikumību un būt iespējamam baudas subjektam.Šīs ebreju anekdotes sāls un smieklīgums (kura Elvīras Š. skaidrojumā nebija vispār – vai bija domāts, ka vīrietis ar krustiņu kaklā grasās pirtī iesaistīties kaut kādās orģijās ("baudas subjekts")?) – tātad smieklīgums ir tajā, ka pirtī sēž apgraizīts vīrietis ar krustiņu kaklā; smieklīgums ir jūdu pseido-konversijā vai piespiedu konversijā. Šī ir tumša anekdote, kas referē uz jūdu tā sauktās asimilēšanās garo vēsturi un pamatā ir smieklīga tikai pašiem jūdiem. Anekdote ir sena, nebrīnītos, ja no 19. gs. | | Friday, January 7th, 2022 | | 7:59 pm |
Sāku lasīt jauno Velbeka romānu, šodien iznāca, smieklīgi jau pirmajā lappusē, ap 600 lappuses, autors ir jūtami labā formā un būs grūti nolikt malā; tur mūsu galvenais varonis (tas pats) aizraujas ar metro staciju sienu grafiti fotografēšanu, pa ceļam uz darbu Iekšlietu ministrijā, un viens ir šāds: "Pēdējā ziņa visiem telepātiem, visiem stefaniem, kas mēģina jaukties manā dzīvē: atbilde ir NĒ". | | Thursday, December 23rd, 2021 | | 9:54 pm |
Vidusskolā pazinu vienu meiteni, ar kuru sakari diemžēl ir pātrūkuši un arī vairs nevarētu atjaunot, jo nezināju uzvārdu, un kura man teica – tas bija tas padomju varas austošo beigu laiks, kad visi ļoti mācījās angļu valodu, – ka viņai visu laiku galvā skanot angļu vārds indeed.
Man skan galvā kopš vidusskolas, gandrīz bez pārtraukumiem: I know, baby, I know.
Kas savukārt nāk no kādas vecas intervijas ar Depeche Mode solistu Deivu Gānu (mēs videnē sacījām "Gahanu", no nezinājām, kā izrunāt, nebija arī, kur paskatīties), epizode tur bija apmēram šāda: Deivs, kurš ir atkarīgs no heroīna, vairākus gadus nevar saņemties un to pateikt savai mammai; kad viņš beidzot saņemas un pasaka, mamma atbild maigā balsī: I know, baby, I know.
Jums arī priecīgus. | | Wednesday, December 22nd, 2021 | | 11:43 am |
Džeina Kempione, visus pārsteidzot, uzfilmējusi teicamāko meditāciju par ķēniņa Dāvida kāpšanu tronī un 22. psalmu: "The Power of the Dog". Arī laiks, kad to skatīties, ir ļoti piemērots - pirms Ziemassvētkiem, pirms Kristus dzimšanas, jo tās ir Vecās Derības reālijas, vecā derība. | | Thursday, December 9th, 2021 | | 5:05 pm |
Toms Henks filmā "A Beautiful Day in the Neighborhood" pārspēja pats sevi "Forestā Gampā". Lai gan varētu šķist, ka to nav iespējams izdarīt. | | 1:21 pm |
Amerikāņi uzskata, ka vāci Ziemassvētkos eglē karot gurķi. Kad vāciem jautā, vai tas ir tiesa, viņi to noliedz un apgalvo, ka par šādu tradīciju (kaut kādu Weinachtsgurke) nekad neesot dzirdējuši. Nonāca pat līdz tam, ka sameklēja pašus senākos egles stikla mantiņu pūtējus, kādus ģimenes uzņēmumus, bet arī tie par tādu tradīciju neko nebija dzirdējuši. Lai gan, izmeklējoties pa "arhīviem" vecās mantiņu formiņas un piesaistot arī vēsturniekus, visādu citu lietu starpā atrada arī gurķa formiņu. Tāpat noskaidroja leģendas iespējamo avotu: it kā ASV pilsoņkara laikā kāds vācu izcelsmes izsalcis cietumnieks no sarga esot dabūjis gurķi apēst un, vēlāk atceroties ar pateicību, sācis kārt gurķi savā eglē. Ar gurķi, protams, ir domāts marinēts vai skābēts, jo taču ziema. Bet pavērsiens notika šeit: kopš vāciem, jo īpaši egles mantiņu taisītājiem, sāka tik daudz taujāt pēc Weinachtsgurke, viņiem tā ideja iepatikās un tagad viņi paši izplata šīs baumas "vāci eglē kar gurķi", kā arī meklē, kur tādu mantiņu nopirkt, lai personīgi ilustrētu un uzturētu spēkā šo seno tradīciju. | | Saturday, December 4th, 2021 | | 10:30 am |
Uzzinu pēdējā: "dekāde" latviski nav un nekad nav nozīmējusi "desmit gadus"; "dekāde" ir desmit dienas. | | Friday, October 8th, 2021 | | 8:58 pm |
| | Thursday, September 30th, 2021 | | 2:49 pm |
Mans uzskats ir, ka "mēļš" (uzdūros grāmatā, "sarkana kleita ar mēļiem ziediem") ir pelēcīgi rozā, nedaudz uz violetu (varētu pat uzjaukt šo toni, kuru es saucu par "mēļu"); Jānis ir pārliecināts, ka "mēļš" ir bēšs, smilšu krāsas; pēc vārdnīcas: tumši zils, laikam viegli violetīgs.
Interesanti, kādi iespaidi un kādi teksti ir radījuši šīs pārliecības; tikai kaut kādas neapzinātas fonētiskas asociācijas?
Vai arī kas līdzīgs, kas anglosakšiem romāņu/gallu ietekmē ir noticis ar neļķēm: carnation ir miesas krāsa, rozā; neļķes ir carnations nevis krāsas dēļ (kā ir noticis, teiksim, ar īrisām - "varavīksnēm", jo viņas "nāk", kā saka mana krustmāte, visās krāsās), proti, ne tāpēc, ka neļķes bieži ir rozā, bet tāpēc, ka vārds ir "kontaminēts", atvainojos par epidemioloģisko žargonu, ar coronation un ir noticis abu vārdu sajukums: neļķēm "būtu jāsaucas" par coronations, tāda bija "sākotnējā ideja", jo ziedi pēc formas atgādina karaļa kroni.
Dažas tautas (te es jau novirzos no tēmas), kurām ir bijis valodas zelta un pūrisma laikmets, ir mēģinājušas taktiski patīrīt savu vokabulāriju no uzkrītoši "kontaminētajiem" vārdiem. Piemērs: vēl manos laikos universitātē mācīja, ka franču vārdā "dompteur" (savaldītājs, apspiedējs) -p- nav jāizrunā. To raksta, bet neizrunā. Jo darbības vārds dompter ir "kontaminēts" ar compter, 'skaitīt' vai kādu līdzīgu, bieži izplatītu vārdu ar -p- vidū. Tam -p- burtam tur nav jābūt, izcelsme ir no vecfranču donter, bet pa ceļam kaut kas rakstvežiem, pie pergamentiem savos skriptorijos svīstot, ir nojucis. Tad nu, attiecīgi, taktiski mēģināja palabot vismaz izrunā. | | Wednesday, July 7th, 2021 | | 12:47 pm |
Lidojot no Itālijas, lai iekāptu lidmašīnā, bija jāuzrāda gan vakcinācijas sertifikāts, gan nesen veikts negatīvs tests, gan arī visu ceļojuma laiku bija jāsēž ķirurģiskajā maskā (neļāva iekāpt ar auduma masku). Lidojuma laikā stjuarte nevarēja apmierināt lūgumu pievienot citrona šķēli pie tējas, jo - sacīja - Covid iespējamās infekcijas dēļ viņiem "neļaujot neko griezt". Pēdējo punktu es nesapratu. Ņemot vērā stingros iekāpšanas nosacījumus, būtu ļoti maz ticams, ka uz kabīnes virtuves nažiem vai citroniem atrastos vīruss. Bet nu labi. (Es šeit ne par ko nesūdzos, tikai pastāstu.)
Vienu solu pirms manis sēdēja jauna igauņu sieviete raibā indiešu sari līdzīgā kleitā bez maskas. Īsi pirms pacelšanās pie viņas pienāca kabīnes komandas vadītājs un pārbaudīja kādu zīmogiem rotātu dokumentu sievietes rokās. Tad, pagriezies pret tuvumā sēdošajiem, viņš skaļi sacīja: "Neuztraucieties! Šī kundze drīkst sēdēt bez maskas, jo viņai ir ārsta izrakstīta atļauja". Kad uzsākās lidojumu, es draudzīgi pievērsos igaunietei, izteicu komplimentu par kleitu un pajautāju, kā viņa dabūjusi ārsta izziņu - turklāt tādu, ko var izmantot arī Itālijā. Viņa vaļsirdīgi atbildēja, ka viņai pašai nekas nekaitot, taču vectēvam bijusi astma un viņa palūgusi ģimenes ārstam izrakstīt izņēmuma sertifikātu. "Man ir personīgi iemesli nevalkāt masku", viņa piebilda, tālāk nepaskaidrojot. Pieliekusies tuvāk, viņa turpināja: "Pie mums Igaunijā šādus izņēmuma sertifikātus galīgi nav grūti dabūt." | | 12:21 pm |
Pēc četru gadu ilgas nelikšanās ne zinis, uztaisīju pilno asinsainu. Tā kā esmu vegāns par vismaz 97% no visas pārtikas un gandrīz astoņus gadus, varbūt kādam šis būs noderīgi. Katru reizi, kad eju pēc analīzēm, plecos un vēderā nesu pārliecību, ka veselības aprūpes darbinieki, iepazinušis ar maniem rezultātiem, mani pa taisno hospitalizēs. Es esmu pats bezatbildīgākais vegāns, ko pazīstu. Pilnīgi izlaidies. Neregulārs ēdājs, arī smēķētājs un dzērājs.
Analīžu rezultāti bija ideāli visā parastajā un visā tajā, kas parasti ir problēma bezatbildīgiem veģetāriešiem vai vegāniem (dzelzs, B12, kālijs). Tehniski vesela (iekavās nopūta) (c). Varētu vienīgi brīnīties, ka ir nedaudz paaugstināts zema blīvuma holesterīns, ņemot vērā to, ka paaugstinātu holesterīnu parasti mēģina ārstēt, izslēdzot vai samazinot dzīvnieku izcelsmes produktus. Man versija: kopš ir parādījušās daudzas vegāniskās versijas ātrajā ēdināšanā, bezatbildīgie pārāk daudz ēd visādās palmu eļļās ceptus ar vegāniskām majonēzēm aizdarītus kartupeļus, kas ir slikti.
Divi padomi cilvēkiem, kuriem dzīvnieku jautājums kā tāds vai industriālās lopkopības jautājums ir personīgi nozīmīgs:
(1) iekļaujiet uzturā mīdijas; tām nav ne smadzeņu, ne centrālās nervu sistēmas; to minerālvielu profils ir izcils.
(2) visās situācijās, kurās nav pieejama vegāniska pārtika vai tās lietošana aizvainotu kādu viesmīlīgu cilvēku, apēdiet siermaizi vai kūkas gabalu un sakiet paldies (saīsinājums no "palīdz' Dievs"). | | Tuesday, June 15th, 2021 | | 5:51 pm |
Viens no burvīgākajiem akcentiem sveštautiešiem, kas iemācījušies latviešu valodu, manuprāt, ir lietuviešiem. Viņiem viss skan ļoti mīksti, viņi kaut kā no slāviem nemaz nav pārņēmuši cietos patskaņus. Savulaik Sosīrs, franču valodnieks, kurš gribēja rekonstruēt indoeiropiešu valodu, mūsu pirmmāti, brauca uz Lietuvu ielās klausīties, kā skan. | | Friday, June 11th, 2021 | | 11:39 pm |
no dzīvesstāstiem
Sv. Benedikts no Nursijas ap 500. gadu mēģina atbrīvot kādu itāļu priesteri no ļauno dēmonu ķetnas:
"Iesu Christo Domino, preces fundens," Benedict began. Then louder, "Brother Simon, I can help you through God's power, but you must listen to me."
"We are listening," growled the clergyman, spitting on the Abbot's tunic. | | Sunday, May 9th, 2021 | | 2:37 pm |
[Y]ou may say, if you like, that the bold determinist speculator is free to disbelieve in the reality of the will. But it is a much more massive and important fact that he is not free to raise, to curse, to thank, to justify, to urge, to punish, to resist temptations, to incite mobs, to make New Year resolutions, to pardon sinners, to rebuke tyrants, or even to say “thank you” for the mustard.
G.K. Chesterton, Orthodoxy (1908) | | Tuesday, May 4th, 2021 | | 3:08 pm |
Pirms pāris mēnešiem Talsos idiotiskā veidā pazaudēju kādas draudzenes savulaik dāvināto matu sprādzi. Pāris mēnešus pamocījos, aizņemoties matu aksesuārus no meitām. Vakar pavadīju burtiski visu pēcpusdienu, mēģinot atrast vispirms, kā tāda tipa sprādzi sauc (beigās atradu: FR pince de cheveux à bec, EN beak mahawk hair clip), tad ar izslēgšanas metodi noskaidroju, kur un kas ražo tieši tādas, kāda man bija, metāla un ar atsperi. Šī nelielā noskaidrošanas un atrašanas uzvara, kā arī kaušanās ar atmiņām (cilvēks, kurš sprādzi dāvināja, vairs nav dzīvs) mani tā nogurdināja, ka pēc tam uzreiz gāju gulēt un nogulēju desmit stundas. |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|