Viens no bērniem vakar, vannā sēžot, bija brālim teicis "Es vairs negribu dzīvot." Pārrunājām, nomierinājām, bet es to uztveru kā nopietnu brīdinājumu sev kā vecākam.
Mazie - visur Latvijā un reģionā, un lielā daļā pasaules - ir divus gadus izmocīti ar pandēmiju un tās menedžmentu; tagad, kad gandrīz jau tikām ārā no maskām un iekšā atpakaļ spēļlaukumos un bērnu ballītēs, sākās drausmīgs agresijas karš un šo mazo cilvēku vecāki ir atpakaļ iekšā telefonos un nervozās sarunās piepaceltās balsīs. Pat pieaugušajiem ar viņu daudz lielākiem prāta, pieredzes un savaldības resursiem, var būt grūti "savākties", kur nu vēl bērniem, kas lielākoties tikai uzsūc atmosfēru un noskaņojumu. Bet šī ir viņu vienīgā bērnība.

Tad nu tā: pirmkārt, savākties. Koncentrēties. Darīt visus plānotos labos darbus. Izmazgāt virtuvi. Maksimāli lolot visu labo. Tiem, kas iet baznīcā, pārvākties sēdēt pirmā solā un dziedāt skaļā balsī līdzi visas dziesmas (tas nekas, ja šķībi). Nopirkt ziedus. Smaidīt.

Sūtu svētības.