Šis ir ļoti slavens citāts no Tahmanes grāmatas, kuru reti kurš ir lasījis (Barbara Tuchman, A Distant Mirror: The Calamitous 14th Century), tagad arī latviski (citāts, ne grāmata):

Plaisa starp viduslaiku kristietības valdošo principu un ikdienas dzīvi ir lielākais viduslaiku klupšanas akmens. Tieši šī problēma caurstrāvo Edvarda Gibona Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsturi, un viņš tai piegāja ar izsmalcināti nejaucīgu vieglumu, pie katras iespējas dzēlīgi kritizējot to, kas, viņaprāt, liecināja par kristietības ideāla divkosību sastatījumā ar veidu, kādā dabīgi funkcionē cilvēks. (..)
Arī bruņniecība, kas bija valdošās šķiras virzošā ideja, atstāja tikpat lielu plaisu starp ideālu un praksi kā reliģija. Šis ideāls bija karotāju kārtas uzturētā vīzija par kārtību, izteikta karaļa Artura Apaļā galda tēlā – proti, izteikta ar dabas pilnīgāko formu. Karaļa Artura bruņinieki taisnības vārdā stājās pretī pūķiem, burvjiem un ļaundariem, mežonīgajā pasaulē ieviešot kārtību. Attiecīgi no šīs vīzijas dzīvajiem iemiesotājiem teorētiski sagaidīja, ka viņi būs kristīgās ticības aizstāvji, taisnīguma uzturētāji un apspiesto aizbildņi. Tomēr praksē viņi paši bija apspiedēji, un 14. gadsimtā šo zobenbrāļu patvaļa un vardarbība jau bija kļuvusi par haosa galveno cēloni. Kad plaisa starp ideālu un realitāti kļūst pārāk liela, sistēma sabrūk. Teiksmas un nostāsti to allaž ir atspoguļojuši. Leģendās par karali Arturu Apaļais galds saplīst no iekšpuses. Zobens atgriežas ezerā, un centieni sākas no jauna. Cilvēks, lai arī nepilnīgs, varmācīgs un alkatīgs posta sējējs, nekad nezaudē savu vīziju par kārtību un atsāk savus meklējumus.