Johans Broce 1797. gadā apraksta Viļakas (Latgalē) sieviešu apģērbu [nopūta]:

"Svētku dienās šejienes sievietes nēsā gaišzilas jakas, kas apšūtas ar sarkaniem valdziņiem un izrotātas ar zaļiem un dzelteniem pušķīšiem. Svārki gaišzili vai balti, ar dažādkrāsu dzīpariem izgreznoti. Kaklā dzeltenas, zaļas vai melnas stikla krelles pamīšus ar sīkiem gliemežvākiem, kurus Viļakas ezerā nevar atrast. Galvu sedz aube, kuras vīles apšūtas ar sarkanu, tai virsū uzmests lakats “pawoy” ar sarkanas krāsas izšuvumiem, no tā spraucas ārā zīda lakatiņš. Plecus apņem seģene, uzmetņa paveids, ko sauc par “paponna”; tā šūdināta no svītraina auduma. Augumu apjož melna siksniņa ar cinkotām sprādzītēm. Seģeni uz krūtīm satur liela sudraba sakta, no kuras stiepjas dažādkrāsu zīda lentītes. Jaunkundze kāzu dienā saņem sarkanu vadmalas cepurīti, ko lejas daļā apņem caunāda, virs kuras mirdz zelta uzšuve. Tādas cepurītes nēsā svinamās dienās. Ādas pastalu vietā, kas raksturīgas zviedru Inflantijas* latviešiem, te valkā pītas vīzes, ko pie kājām uz baltām zeķēm sien ar melnām platām lentēm.
Meitenes matus pin vienā bizē, galvu rotā ar mākslīgu vai dabīgu ziedu vainadziņu, pie greznāka apģērba liek galvā kaut ko līdzīgu kronim – ap koka mizu apstieptu gaišzilu vadmalu, izrakstītu ar dzīpariem; no tās atdalās melna audekla gabals ar sarkanu apmali. Virspusi rotā spalvas vai sarkanas un zilas šauras vilnas strēmelītes. No kroņa uz pleciem bagātīgā skaitā krīt zīda un vilnas lentes. Auskaru vietā meiteņu vidū izplatītas ir savītas stikla šķiedras aukliņas, pie kurām piestiprina pāris vai vairāk sīku monētu. Kaklā spīguļo stikla kreļļu, gliemežvāku, lāgiem arī monētu virtenes. Apavi un baltais priekšauts ir tādi paši kā precētām sievām. Seģene lejasdaļā izšūta krāšņāk; virspus elkoņa to dažreiz viegli apjož uzmesta plata lente."

* T.i., zviedru Livonijas (Vidzemes); Latgale = poļu Livonija.