Mans uzskats ir, ka "mēļš" (uzdūros grāmatā, "sarkana kleita ar mēļiem ziediem") ir pelēcīgi rozā, nedaudz uz violetu (varētu pat uzjaukt šo toni, kuru es saucu par "mēļu"); Jānis ir pārliecināts, ka "mēļš" ir bēšs, smilšu krāsas; pēc vārdnīcas: tumši zils, laikam viegli violetīgs.
Interesanti, kādi iespaidi un kādi teksti ir radījuši šīs pārliecības; tikai kaut kādas neapzinātas fonētiskas asociācijas?

Vai arī kas līdzīgs, kas anglosakšiem romāņu/gallu ietekmē ir noticis ar neļķēm: carnation ir miesas krāsa, rozā; neļķes ir carnations nevis krāsas dēļ (kā ir noticis, teiksim, ar īrisām - "varavīksnēm", jo viņas "nāk", kā saka mana krustmāte, visās krāsās), proti, ne tāpēc, ka neļķes bieži ir rozā, bet tāpēc, ka vārds ir "kontaminēts", atvainojos par epidemioloģisko žargonu, ar coronation un ir noticis abu vārdu sajukums: neļķēm "būtu jāsaucas" par coronations, tāda bija "sākotnējā ideja", jo ziedi pēc formas atgādina karaļa kroni.

Dažas tautas (te es jau novirzos no tēmas), kurām ir bijis valodas zelta un pūrisma laikmets, ir mēģinājušas taktiski patīrīt savu vokabulāriju no uzkrītoši "kontaminētajiem" vārdiem. Piemērs: vēl manos laikos universitātē mācīja, ka franču vārdā "dompteur" (savaldītājs, apspiedējs) -p- nav jāizrunā. To raksta, bet neizrunā. Jo darbības vārds dompter ir "kontaminēts" ar compter, 'skaitīt' vai kādu līdzīgu, bieži izplatītu vārdu ar -p- vidū. Tam -p- burtam tur nav jābūt, izcelsme ir no vecfranču donter, bet pa ceļam kaut kas rakstvežiem, pie pergamentiem savos skriptorijos svīstot, ir nojucis. Tad nu, attiecīgi, taktiski mēģināja palabot vismaz izrunā.