Man patīk šis rudensziemas laiks, kad nevelk nekur apkārt vazāties, bet labāk tīk sēdēt mājās pie kamīna, malkot konjaku, pļāpāt ar laulāto un ieķiķināt par atvases atklāsmēm. Bērniem/tīņiem viss ir interesanti, viss ir jauns, katrs jauns saullēkts pie apvāršņa sola kādas Kardinālas Pārmaiņas. Aber uz vecumu, kad esi šādus saullēktus redzējis štābeļiem, un zini, ka nekas pa lielam nemainīsies, dzīve pāriet tādā krēslas zonā. Pietrūkst tā atklāsmes prieka. Pagaidām vienīgais labums, ka sētnieks parādās tik sporādiski, ka pie sniega šķūrēšanas ķērušies paši īrnieki, tb ir uztapis gana gaumīgs slidkalniņš bērneļiem. Tagad tik jāgaida, ka moš vēl uzsnigs, jo iecere tā augstumu uzdabūt līdz kāda otrā stāva līmenim.