Šķirojot iekrājušoš papīrus - ko arhivēt, ko ārā mest, - uzdūros pirms gadiem 10 pierakstītai dienasgrāmatas lapai. Jēziņ, kāds pesimisms, īdēšana, neapmierinātība ar visu un totāla perspektīvas neesamība! Jābrīnās, kā draugi mani vispār spējuši paciest tajā laikā, jo šķiet, biju viens vienīgs pesimisma un negāciju mākonis. Šobrīd pastāvīga ikdienas sajūta ir mietpilsoniska apmierinātība ar dzīvi, kaut rasklads tāds pats kā toreiz, tikai gadi un sirmums bārdā nākuši klāt. Laikam jau visiem budām būs taisnība, ka viss paša galvā slēpjas.