Lasītprasme nekad nav bijusi sabiedrības vairākumam piemītoša īpašība. Tikai pēdējos 100 gados tika izskausts analfabētisms, to aizstājot ar funkcionālo analfabētismu (pazīst burtus, spēj rakstītu vienkāršu tekstu atveidot fonētiski, vai pierakstīt vienkāršrunu, taču nespēj iedziļināties tekstā, analizēt, secināt un reflektēt). Cilvēki, līdz kuriem izglītība īsti netiek (manuprāt intelekts ir tāds pats talants, kā muzikālā dzirde – vienam no dabas dots vairāk, citam mazāk), vienmēr ir bijuši. Un tas nav nekas slikts - tā mūs māte daba iekārtojusi. Ne visiem balss ir kā Garančai, zīmētprasme kā Tabakai, vai muzikālā dzirde kā Vaskam. Lasītprasme mūžam bijusi un būs mazākuma prerogatīva. Kā es savai atvasei pirmklasniecei reiz teicu, kad viņa lielījās, ka lieliski lasot: "Kad lasot grāmatu, tu galvā redzēsi stāstu kā krāsainu filmu, neredzēsi burtus, bet gan notikumus, tad varēsi teikt, ka sākusi apgūt lasīšanu."

Garus tekstus (grāmatas) visos laikos lasījis mazākums (cik atceros savus skolas laikus "visvairāk lasošajā valstī pasaulē", vienmēr klasē bijuši 4-5, kas lasīja paši, bet pārējie 25 izmocīja tikai obligāto minimumu piespiedu kārtā). Vienīgais, atšķirībā no šodienas, par šo cilvēku valodas un lasītprasmes līmeni zināja vienīgi viņu tuvinieki, skolotāji un klasesbiedri, kuru lielākā daļa bija tādi paši, t.i. esošo uztvēra kā normu. Publiski viņiem nebija iespējas izpausties, jo nebija interneta. Un tā tapa mīts, ka lūk, bijuši laiki, kad visi aizgūtnēm lasījuši un bijuši daudz spējīgāki, “nekā mūsdienu jaunieši”. Protams, tā nekad nav bijis. Vēl pirms gadiem 50 - lai kā piespiestu funkcionālos analfabētus, kas veidoja sabiedrības skaitlisko vairākumu, paņemt grāmatu rokā, - pat deficīta preces pārdeva tad, ja pircējs uzrādīja talonus par grāmatnīcā iegādātiem kāda klasiķa kopotiem rakstiem. (Protams, šie sējumi putēja sekcijā blakus kristāla glāzēm un vāzēm kā statusa simbols, un tikko kā sākās brīvības laiki, tika izlidināti atkritumos kā nevajadzīgi.)
( ... )

- 14 gados uznāk histērija: izsit ar kāju durvis, triec telefonu pret sienu, izkliedzies;
- 24 gados uznāk histērija: durvis maksā 300 eur, uzstādīšana vēl 50 eur, par telefonu vēl kredītu jāmaksā, vienkārši izkliedzies;
- 34 gados uznāk histērija: kliegt nedrīkst, bērni guļ, vienkārši sēdi...
- 54 gados... histēriju vairs nav, baudi dzīvi.

Aizdomājos par ukraiņu draugu aizvainojumu uz Rietumiem. Tā solīja, tā solīja, bet realitātē pašiem jātiek galā - palīdzība tādās "pipetes" devās. Taču ja palūkojam plašāk, kultūras kontekstā, tad neviens neko nav solījis (t.i. parakstījis un apzieģelējis). Slāvu kultūrā (mentalitātē?) pamatvārds ir "jā". Vārds "nē" nav obligāts. T.i. ja slāvam/austrumeiropietim atbildi ar "nē", tad viņš to uztver kā starta pozīciju tevi tomēr pierunāt. Bet ja esi teicis "jā", tad jāpilda, lai vai kā apstākļi mainījušies un nu tas tev tikai par apgrūtinājumu. Eiropā pamatvārds ir "nē". Pēc tā izteikšanas, diskusijas turpināšanai nav jēgas, to uztvers kā rupjību. Savukārt "jā" liecina par konkrētā brīža attieksmi, taču neko neuzliek par pienākumu, jo nākamajā brīdī situācija var mainīties.

Nesen uzdūros internetu ārēs lauka pētījumam par pēdējās desmitgades izmaiņām jēdziena "vārda brīvība" nozīmīgumā, ko veica Higher Education Policy Institute (HEPI) komanda augstskolu studentu vidū. Rezultāti man šķita visai interesanti, jo līdzīgu virmojumu jūtu jaunajā paaudzē sev apkārt.

2/3 aptaujāto neuzskata vārda brīvību par kā vērtu, viņiem tā visai vienaldzīga, jo daudz svarīgāk šķiet, lai "vārds" nevienam neliek justies bēdīgam, aizvainotam. 79% respondentu uzskata, ka to, kuri kādā veidā jūtas ierobežoti, vēlmes ir jāizpilda kā pašsaprotamas. 61% respondentu atzina, ka neviennozīmīgā situācijā labāk upurēt vārda brīvību, lai neviens nesajustos margināls. 35% studentu pauda pārliecību, ka lektoriem, kuru lekcijās paustā informācija tīši vai netīši kādu aizskar, ir jāaizliedz pasniegt augstskolā; savukārt pasākumus jāorganizē dzimumdalīti, pie tam, ja agrāk to prasīja dažādas reliģiskās grupas, tad šobrīd šo nostāju atbalsta arī studenti, kas neuzskata sevi par reliģioziem, u.tml. Kā diplomātiski izteicās prohjekta vadītājs Nikolass Hilmans (Nick Hillman, 1972): "mūsdienu studentu attieksme pret vārda brīvību atšķiras no iepriekšējo paaudžu nostājas: tā viņus vienkārši neinteresē".

Manā jaunībā vārda brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Lielākajai daļai ļaužu riebās padomju dubultvaloda, kad daudzas lietas nedrīkstēja saukt vārdā, bet vajadzēja maskēt aiz politiski pareizi skanošām frāzēm. Vārda brīvība bija viena no pirmajām prasībām, sākoties pretpadomju kustībai, dibinoties Tautas frontei. Eiropā šī vēlme ir par kārtu senāka. Vairāk nekā 200 gadus ritējušas politiskās batālijas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, līdz ļaudis ieguva tiesības un prasmi apspriest "neērtas tēmas", izskaust rasismu, segregāciju, mainīt likumdošanu. Galu galā, šie paši aptaujātie studenti ir ērtajā pozīcijā pateicoties tikai un vienīgi cīņai par vārda brīvību - paaudzes pirms viņiem panāca šiem viedokļa paušanas iespējas, riskējot ar mantu un brīvību, līdz sasniedza saskarsmes tolerances optimumu.

Taču pasaule tā iekārtota, ka svārsts turpina kustību pretējā virzienā... Pamatā ir mūžsenais cilvēku konservatīvisms, vēlme saglabāt, nostiprināt un nocietināt status quo - toleranci, - kas pamazām virza visu uz pretēju rezultātu. Pati tolerance ir lieliska (galu galā māte daba mūs radījusi dažādus, un jo labāk iemācās sadzīvot ļaudis ar pretējām vērtībām, jo komfortablāka visiem dzīve), bet tās nostiprināšanas un pastiprināšanas metodes gan tādas nav. Un arī rezultāti. Interesanti, tāds bija Plāns, vai kārtējā nejaušība, kad kārtējo reizi ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts?

"(..) Termins "lūzeris" atvasināts no angļu "loser" - zaudētājs jeb neveiksminieks, kurš nav pratis realizēt sevi, izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Pie vainas šeit ir ne tik daudz viņa viduvējās spējas un talanti, cik viņa nespēja saprast sociālo kontekstu jeb vidi un tajā valdošos noteikumus. Kā vēsta tēzaurs, literatūrā lūzeris "cenšas ieņemt to nišu, kas agrāk piederēja varonim, vēl agrāk kultūrvaronim."
Par lūzeri nekļūst tas, kurš piedzīvo zaudējumu vai neveiksmi - to piedzīvo jebkurš, tā ir eksistenciāla konstante, proti, dzīves sastāvdaļa. Par lūzeri kļūst tas, kurš:
1) atsakās uzņemties savu daļu atbildības par notikušo, tā vietā vainojot citus;
2) atsakās mācīties no situācijas, tā vietā spītīgi atkārtojot uzvedību, kura noveda pie negatīvām sekām, un papildina to ar narciskām aizsardzībām: neapzinātu izstumšanu, apzinātu noliegumu, pārspīlējumiem.
Lai zaudējuma gadījumā nekļūtu par lūzeri, ir jāatzīst pats zaudējuma fakts, jānovērtē tā objektīvie un subjektīvie iemesli. Balstoties uz šiem secinājumiem, jāizdara nepieciešamās korekcijas uztverē un uzvedībā, lai turpmāk izvairītos no situācijas atkārtošanās. Taču lūzeriem šādas paškritikas nav. Lai nekļūtu par lūzeri, ir jāsaglabā psiholoģiska elastība, cenšoties nevis pakārtot pasauli savam (kā izrādās!) kļūdainajam priekšstatam, bet gan mainīt priekšstatu uz adekvātāku un rīkoties saskaņā ar to. Bez šādas elastības nav iespējama personības attīstība. (..)"

(c) Vents Sīlis

Gudrākie muļķi apspriež dumjas idejas, vidusmēra muļķi apspriež gadījumus, bet dumji muļķi apspriež cilvēkus, kuri viņus par muļķiem uzskata.
P.S.
Ienāca prātā, ka pēdējā laikā, šķiet apzināti, ir tendence nonivelēt cilvēku spriestspēju, atsakoties no kritērijiem, kas senāk ļāva klasificēt "gudrs" vai "dumjš". Abi šie vārdi pamazām zūd no valodas aprites, jo "visi līdzvērtīgi" un "visi pelnījuši cieņu".

Savulaik man šķita stilīgi pa laikam teikumā iespraust kādu rupjību, piemēram, "suka bļe", "idiots" u.tml., vai slenga vārdiņu - lai demonstrētu savu brīvību valodā un tās pūrisma noliegumu. Tas pārgāja brīdī, kad secināju, ka nu jau valodas ziņā daudz neatšķiros no tām cilvēkveida būtnēm, kas ielas malā veldzējas no 2 litru plastmasas Optima līnijas alus dzēriena. Bet, kā 17. gs. formulēja Florences bruņniecības akadēmijas rektors (kura vārdu šobrīd slinkums pierakstos meklēt): "Laikos, kad salašņa var būt bagātāks par grāfu, tikai valoda, manieres un gaume atšķir aristokrātu no lumpena". T.i. pieķēru sevi degradācijā, nevis attīstībā. Cīnos ar to.
Līdzīgi ir ar t.s. "profesionālajiem opozicionāriem" - Querdenker, - kas savā pasaules skatījumā balstās uz jebkura oficiāli akceptēta viedokļa noliegumu. Paradokss slēpjas iluzorajā pārliecībā, ka opozīcija kā pasaules skatījums var padarīt brīvu, - patiesībā tā iedzen cilvēku vēl noslēgtākos rāmjos, nekā akla ļaušanās meinstrīmam. Jo kritiskā domāšana un kritizēšana nav viens un tas pats. Taču profesionālie cietēji #vissirslikti to nesaprot, tāpēc nemainās - ir tādi, kādi ir.

Sokrāts: “Es zinu, ka neko nezinu”.
Postmodernists: “Mēs neko nezinām, un to mēz noteikti zinām”.
- Pirmajā gadījumā no nezināšanas fakta apjausmas dzimst vēlme zināt un tālākie meklējumi – dialogs (ar sevi, citiem, dabu). Nekomfortabli.
- Otrajā gadījumā nezināšanas fakts tiek pasludināts par galīgām zināšanām, tālāk nav jēgas meklēt – monologs šīs zināšanas izplatot, nebeidzami meklējot pamatojumu, ka citas zināšanas nav iespējams sasnieg/gūt. Komforts.

Viena no lielākajām Apgaismības kļūdām ir pats šīs idejas stūrakmens: cilvēks no dabas esot racionāla būtne, kuru izglītojot, to iespējams civilizēt. Diemžēl prakse rāda, ka ar Hugo Boss uzvalku kūts smaku nenoslēpt, bet pērtiķis ar i-phone rokā ir tikai un vienīgi pērtiķis ar i-phone rokā.

Pūļa vakcināciju vajadzēja veikt, nevis apelējot pie veselā saprāta, bet gan pie pūļa instinktiem. Vakcināciju vajadzēja uzsākt paslepus, bez kādas nebūt informatīvās kampaņas (nu nav iespējams cilvēkam, kurš savās zināšanās ir trešklasnieka līmenī, izskaidrot vienā preses relīzē mikrobioloģijas pamatkursu! Pie tam situācijā, kad viņam jau ir Viedoklis), bet sākt ar inteliģenci un eliti. Pūlim tikai informāciju par inficēto, salimušo un mirušo skaitu, vairāk neko. Nu un pa laikam nākt klajā ar paziņojumu, ka vakcīnu maz, tiks vakcinēti tikai “sabiedrībai nepieciešamākie”. Esmu drošs, ka tad absolūtais vairums šī brīža pretpotekļu ar kaucieniem - “Valdība no tautas slēpj!, - mestos šturmēt medicīnas iestādes. Un spiestu medmāsiņām saujā saņurcītas eiro banknotes, lai tikai tiktu pie kārotās vakcīnas, par ko “ārsti mums nestāsta”. Domāju, ka jau pavasarī te būtu 99% vakcinēti.

Vēsture neatkārtojas jo, neatkārtojas raksturlielumi līdzīgās situācijās. Taču cilvēka domāšana gan kopš Monteskjē laikiem īpaši nav mainījusies. Lūk to gan no vēstures var mācīties.

Pirms pārsimts gadiem kuģniecības lielākā problēma bija avitaminozes izraisītās kaites. Kad Anglijas karaliskās flotes vadība saprata cingas saistību ar C vitamīna trūkumu, tā nepieļāva šodienas valdību kļūdu. Lordi lieliski saprata, kā komunicēt ar lumpeniem. Kuģu racionā tika ieviesti skābēti kāposti un laima augļi, taču tikai virsnieku kantīnē. Savukārt no matrožu raciona kāpostus svītroja (tie skaitījās prastu ļaužu ēdiens, un raisīja jūrniekos lielu pretošanos). Un voilà! Tikko kā stjuarti no virtuves uz virsnieku ēdamtelpu sāka nest bļodas ar skābētiem kāpostiem, tā sākās…

Tie paši matroži, kuri vēl pirms brīža pavāru izsniegtos kāpostus bija demonstratīvi metuši pār bortu, sāka bubināt par to, ko “virsnieki mums nestāsta”, ka lūk, “zilajām asinīm” tiek tas labākais, bet mums, “īstajai tautai” - tikai kaut kāds derdzīgs šķiņķis, putra, rums un sausiņi! Sākās piketi, mītiņi, prasību petīcijas, draudi ar dumpi utt. Līdz flotes vadība piekāpās un matrožu racionā iekļāva “kungu” ēstos skābētos kāpostus. Cinga kā kaite no kuģniecības vēstures tika izskausta. Cilvēku lopiskums gan nē.

Hmm, aizdomājos. Ja, piemēram, cilvēks apdrošinājis veselību, bet tad, lai saņemtu naudu, speciāli kā sevi apskādē, un apdrošinātāji pieķer, tad nekāda kompensācija netiek izmaksāta.
Veselības ministrija varētu šo principu attiecināt arī uz skorbuļa histēriķiem: ja atsakās vakcinēties (jo nekāda kovida nav), bet tomēr saslimst, tad vispārējā veselības apdrošināšana nav spēkā, ārstēšanas izmaksas sedz no savas kabatas. Tb tāpat kā individuālās apdrošināšanas gadījumā, tiek atzīts, ka pats tīšuprāt nonācis šādā situācijā.
Arī pretpotekļiem tā kā nebūtu ko iebilst, jo nekāda vīrusa taču nav.
P.S.
Nupat uzzināju, ka viens cibiņš, kurš aktīvi noliedza vīrusa esamību, nu nez kāpēc ar šīm "vienkārši stiprākām iesnām" reanimācijā. Cik nu zinu cilvēku dabu, šaubos, vai tas kā ietekmēs vina nostāju. Jo šim būs skaidrs, ka bijušas reti stipras iesnas, bet ārsti to slēpj.