Savulaik man šķita stilīgi pa laikam teikumā iespraust kādu rupjību, piemēram, "suka bļe", "idiots" u.tml., vai slenga vārdiņu - lai demonstrētu savu brīvību valodā un tās pūrisma noliegumu. Tas pārgāja brīdī, kad secināju, ka nu jau valodas ziņā daudz neatšķiros no tām cilvēkveida būtnēm, kas ielas malā veldzējas no 2 litru plastmasas Optima līnijas alus dzēriena. Bet, kā 17. gs. formulēja Florences bruņniecības akadēmijas rektors (kura vārdu šobrīd slinkums pierakstos meklēt): "Laikos, kad salašņa var būt bagātāks par grāfu, tikai valoda, manieres un gaume atšķir aristokrātu no lumpena". T.i. pieķēru sevi degradācijā, nevis attīstībā. Cīnos ar to.
Līdzīgi ir ar t.s. "profesionālajiem opozicionāriem" - Querdenker, - kas savā pasaules skatījumā balstās uz jebkura oficiāli akceptēta viedokļa noliegumu. Paradokss slēpjas iluzorajā pārliecībā, ka opozīcija kā pasaules skatījums var padarīt brīvu, - patiesībā tā iedzen cilvēku vēl noslēgtākos rāmjos, nekā akla ļaušanās meinstrīmam. Jo kritiskā domāšana un kritizēšana nav viens un tas pats. Taču profesionālie cietēji #vissirslikti to nesaprot, tāpēc nemainās - ir tādi, kādi ir.