Lasītprasme nekad nav bijusi sabiedrības vairākumam piemītoša īpašība. Tikai pēdējos 100 gados tika izskausts analfabētisms, to aizstājot ar funkcionālo analfabētismu (pazīst burtus, spēj rakstītu vienkāršu tekstu atveidot fonētiski, vai pierakstīt vienkāršrunu, taču nespēj iedziļināties tekstā, analizēt, secināt un reflektēt). Cilvēki, līdz kuriem izglītība īsti netiek (manuprāt intelekts ir tāds pats talants, kā muzikālā dzirde – vienam no dabas dots vairāk, citam mazāk), vienmēr ir bijuši. Un tas nav nekas slikts - tā mūs māte daba iekārtojusi. Ne visiem balss ir kā Garančai, zīmētprasme kā Tabakai, vai muzikālā dzirde kā Vaskam. Lasītprasme mūžam bijusi un būs mazākuma prerogatīva. Kā es savai atvasei pirmklasniecei reiz teicu, kad viņa lielījās, ka lieliski lasot: "Kad lasot grāmatu, tu galvā redzēsi stāstu kā krāsainu filmu, neredzēsi burtus, bet gan notikumus, tad varēsi teikt, ka sākusi apgūt lasīšanu."

Garus tekstus (grāmatas) visos laikos lasījis mazākums (cik atceros savus skolas laikus "visvairāk lasošajā valstī pasaulē", vienmēr klasē bijuši 4-5, kas lasīja paši, bet pārējie 25 izmocīja tikai obligāto minimumu piespiedu kārtā). Vienīgais, atšķirībā no šodienas, par šo cilvēku valodas un lasītprasmes līmeni zināja vienīgi viņu tuvinieki, skolotāji un klasesbiedri, kuru lielākā daļa bija tādi paši, t.i. esošo uztvēra kā normu. Publiski viņiem nebija iespējas izpausties, jo nebija interneta. Un tā tapa mīts, ka lūk, bijuši laiki, kad visi aizgūtnēm lasījuši un bijuši daudz spējīgāki, “nekā mūsdienu jaunieši”. Protams, tā nekad nav bijis. Vēl pirms gadiem 50 - lai kā piespiestu funkcionālos analfabētus, kas veidoja sabiedrības skaitlisko vairākumu, paņemt grāmatu rokā, - pat deficīta preces pārdeva tad, ja pircējs uzrādīja talonus par grāmatnīcā iegādātiem kāda klasiķa kopotiem rakstiem. (Protams, šie sējumi putēja sekcijā blakus kristāla glāzēm un vāzēm kā statusa simbols, un tikko kā sākās brīvības laiki, tika izlidināti atkritumos kā nevajadzīgi.)

Vidējais interneta lietotājs izlasa ne vairāk kā 20% lapā redzamā teksta, pie tam pie lielāka apjoma par 4-5 rindkopām pat neķeras klāt. Pie tam tekstu nelasa, bet skanē tikai viņaprāt svarīgākos teikumus, reaģē uz atslēgas vārdiem. Ja to nav, "pārlec" rindkopai pāri. Pie tam pārskata informāciju pēc šablona "F": ievadrindkopā, tad skatiens pārslīd uz lapas vidu, kur izlasa kādas rindas, tad pievēršas lapas apakšai "ar ko tad viss beidzas". To sen jau izmanto interneta žurnālistika, lietojot t.s. apvērsto informācijas piramīdu: jo vairāk uz leju, jo mazāk informācijas, bet visam svarīgākajam jābūt sākumā, ar "boldā" izceltiem atslēgas vārdiem un secinājumiem (lai funkcionālais analfabēts saprastu, kas te ir svarīgākais). Tekstus, kuru informācija ar katru rindkopu nevis samazinās, bet saglabājas, vai pat pieaug, šāds lasītājs nespēj pievārēt.

Atceramies interneta pirmssākumus, kad tas bija pieejams izglītotiem ļaudīm - uzplauka blogusfēra, kas dažviet pat savas informācijas bagātības ziņā pārspēja populārzinātnisko literatūru. Tikko internets kļuva pieejams arī funkcionālajiem analfabētiem, tā blogi sāka panīkt, tos izspieda perifērijā - pārāk daudz burtu, -, un, piemērojoties jaunās lietotāju masas vajadzībām radās tādas mazformāta sfēras kā tviteris, instagrams u.c. Rodas noslēgts aplis: daudz izteikties nav jēgas, jo auditorija nelasīs, bet domas saīsināšana un vienkāršošana noved arī pie paša rakstītāja domāšanas vienkāršošanās.

Lasītpratēju mazākums šausminās, kā publiski izsakās un raksta funkcionālie analfabēti. Akadēmiskajā vidē tie, kuru ikdienas darbs ir lekcijas, eksaminēšana, zinātnisko darbu vadīšana utt., ik gadu šķendējas, ka ar katru vidusskolas izlaidumu augstskolā ienāk studenti ar aizvien zemāku prasmi lasīt un uztvert rakstītu informāciju. (Tak samaziniet studentu skaitu!) Ja palūkojam ciešāk, jāsecina, ka mūsdienās lasa desmitiem, ja ne simtiem reižu vairāk burtiņu, nekā iepriekšējās paaudzes. Taču teksti ir citi. To ir tik daudz, informācija ir tik dažāda, ka cilvēki ļoti ātri atradinās no iedziļināšanās kādā konkrētā stāstā. Vai nemaz neiemācās to darīt. Pat ļaudis ar savulaik labām lasīšanas iemaņām atzīst, ka kad diena pavadīta internetā, caurskatot ziņas, pārbaudot čatus un e-vēstules, vakarā vienkārši nav spēka pieķerties lasīt pat ļoti interesantu grāmatu.

Pasaule mainās. Kā vienmēr. Nav jāžēlojas un jākrāj žulti, ka vispasaules proletariāts neatšķir "ka" no "kad" un nespēj rakstīt saliktus sakārtotus teikumus. Labāk pieņem pasauli, kāda tā ir bijusi vienmēr, un lepojies, ka piederi pie nedaudzajiem lasītpratējiem.