Valdīšanu izdomātie un īstenotie covid epidēmijas apkarošanas pasākumi pēc rezultativitātes atgādina centienus pļavu apdraudošos kurmjus apkarot ar dinamītu - kurmjus tā apkarot var, taču no pļavas daudz kas pāri nepaliks.

“Esmu zaudējis visas ilūzijas par Hellādas nākotni, ja šodienas jaunatne rīt stāsies pie polisu vadīšanas, jo šodienas jaunieši ir sekli, neizturēti un domāt nespējīgi.”

It kā tā savulaik esot skumji secinājis Hesiods (Ἡσίοδος; ap 700. g. p, m. ē.). Pēc viņa līdzīgas prognozes izteica gan hellēņi, gan latīņi, gan viduslaiku domātāji. Tā mēs civilizācijas galu gaidām jau 3000 gadus. Kā teicis dižais daosu domātājs I-ā: “Galvenais, lai lietus nelīst.”

Ar labiem nodomiem ceļš uz… bruģēts, jeb pirms sēt, padomā, ko nāksies pļaut.

1) Sociālisms un no tā izrietošais marksisms, kas strauji atgriežas pēdējās desmitgadēs kā vokeisms (ko muļķīši, skolā gulējuši, par liberālismu dēvē).
19. gs labi paēduši onkuļi Eiropā izdomāja jaunu sociālo modeli, hipotētisku sabiedrisko iekārtu, kurā valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu. Centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas pret netaisnību, lai celtu jaunu laimes pasauli. Ja sākotnējā iecere bija laba - mazināt sociālo liftu “pudeles kaklu”, lai dotu iespējas mainīt sociālo statusu tiem, kam tā līdz tam bija liegtas juridiski, - tak izvērtās jaunā ideoloģija ne tā kā iecerēts. Nu tur pasaules revolūcija, koncentrācijas nometnes, sociālistiskā ekonomika utt. Nācās nolīst pagrīdē. Taču kapitālisma pārbagātība darīja savu, proti, izauga jauna paaudze, kas atkal sāka vāvuļot pie brokastu ikrmaizītēm un šampanieša par līdztiesību, vienlīdzību, sociālo taisnīgumu. Vokemarksisma literatūras, kino un publicistikas centrā ir nevainīgais apspiestais upuris, kuram jāpalīdz sacelties vai jādod maksimālas priekšrocības (pozitīvā diskriminācija), lai celtu jaunu laimes pasauli. T.i. sociālisms atgriezies uz skatuves no otras puses: nevis ar revolveri rokā un sarkanu zvaigzni pierē, bet tvīda žaketē augstskolas katedrā, kinostudijā, masu medija redakcijā vai kādu glābēju NVO.

2) Laimīga bērnība.
Pēdējās desmitgades ir vērojams trends, kuru “bīda” simpātiskas un intelektuālas pusmūža sievietes, proti, aicinājums bērniem dot “laimīgu bērnību”. Nosoda bērnības apspiestību, vēlmju iegrožošanu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām, kas darot bērnus nelaimīgus. It kā pieaugušas tantes. Vai tad nesaprot, ka vecāki tieši tāpēc liek to bērnu biešu vagu ravēt, liek jaunāko brālīti pieskatīt, klāt savu gultu un pildīt skolas darbus, ka vēlas, lai šie būtu laimīgi? Jo vecāki no savas empīriskās pieredzes zina, ka, runājot klasiķu vārdiem, lai nonāktu Leiputrijā, ir jāizēdas putras kalnam cauri.
Trends ir tik spēcīgs, ka arī valstiskā līmenī panākta visu piespiedu mehānismu atcelšana, jo laime un piespiešana nav savienojamas. T.i. bērnībai jābūt tam posmam, kad bērns, gluži kā pieaugušais, pats var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, lai būtu laimīgs. Protams, viņš izvēlas būt laimīgs. Taču nepieaugušai būtnei laime nebūt nav tas, ko iedomājušās labsirdīgās tantes šķiet. Būt laimīgam bērnībā nozīmē tikai un vienīgi izklaidēties – justies laimīgam, nevis domāt par kādu tur nākotni.
Principā mākslīgi tiek mākslīgi kultivēta paaudze, kas nespēs veikt neko garlaicīgu (taču pieaugušo dzīvē pagaidām savi 90% darbību savas dzīves nodrošināšanai nav rotaļu veidā, sākot ar trauku mazgāšanu virtuvē un beidzot ar pienākumiem darba vietā), un “salūzīs”, sastopoties ar mazākajām grūtībām, t.i. nebūs konkurētspējīgi. Dot bērnam laimīgu bērnību, lai pieaugušā dzīvē viņš justos kā nelaimīgs lūzeris… nu nezinu…

3) Vakcinācija.
Cilvēce rosās un knosās pa planētas virsmu jau vairāk nekā 3 miljonus gadu. Kā ļautiņi savairojas par daudz, tā nāk kāda epidēmija un visu atgriež līdzsvarā. Gadu tūkstošu griezumā cilvēku skaits bija visai stabils. Tad Eiropā atklāja vakcinācijas principu un pamazām izskauda tādas masu epidēmijas kā mēris, bakas, holēra, poliomielīts u.c.). Pārējā pasaule dzīvoja kā gadu tūkstošus dzīvojusi.
Taču eiropiešu pārākuma sajūta - mēs, civilizācija, kuras misija ir glābt atpalicējus no barbarisma, - plus koloniālās pagātnes vainas sajūta, neļāva mierīgi dzīvot un radīja virkni kultūrtrēģeru organizāciju (visādas palīdzības “bez robežām”). Šīs NVO ar savu valstu atbalstu sāka iejaukties un tērēt milzu līdzekļus, lai “civilizētu” planētas “krāsainās” nomales un nestu tiem medicīnas labumus. Kā jau vienmēr, nodomi bija labi. Ar civilizēšanu tā ir kā ir, taču sekas globālas.
Agrārajās sabiedrībās tradicionāli ir augsta dzimstība, jo vajadzīgas darba rokas tai banānu vagā, bet no jaundzimušajiem pilngadību sasniedza retais. Eiropiešu kultūrtrēģeru ieviestā, apmaksātā un organizētā vakcinācija pret malāriju, masalām, HIV infekciju un citām infekcijas slimībām, izraisīja mātes dabas līdzsvara sašūpošanos - cilvēces vēsturē nepieredzētu demogrāfisko sprādzienu. Kā pašsaprotams rezultāts: cilvēku skaita un nabadzības pieaugums un cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta masu migrācija. Paplašinoties slimību apkarošanai, attiecīgi pieaugs cilvēku skaits, un nekādas tur zaļās pēdas nelīdzēs.

Racionālajai domāšanai ir viens mīnuss. Nu ne gluži viens, bet šis īsts Ahileja papēdis. Proti, tā kā cilvēks savā domāšanā ir iracionāls un rīcībā neracionāls, racionālā domāšana nespēj objektīvi aizvērtēt apkārtējo pasauli un tajā notiekošo. Jo pats pamats ir aplams, proti, domājošam cilvēkam subjektīvi šķiet, ka visi ir domājoši, tikai motīvi var atšķirties.

Ja visu cilvēces attīstības gaitu indivīda statusu sociālajā hierarhijā noteica tā prasmes, spējas un pienākumu izpilde (noblesse oblige), tad sociālistiskā ideoloģija nonivelē izcilību - prasmes, darbu un talantu, - jo blakus tai necilība jūt diskomfortu, - vokeisms. Kā pašsaprotams rezultāts ir vektors uz vispārēju vienkāršošanu, atteikšanos no piepūles un intelektuālās attīstības. Protams, sabiedrības vairākumam, kas nav spējīgs uz intelektuālu piepūli un piespiešanos sevis attīstīšanā, tas visnotaļ patīk. “Jebkurš cilvēks pelnījis cieņpilnu attieksmi”, t.i. pienākas ne atbilstoši indivīda spējām un ieguldījumam, bet gan tikai tāpēc, ka viņš vispār ir (kā Platōns izteicās: divkājaina būtne bez apspalvojuma, un plakaniem nagiem). Taču civilizācijas attīstība bez elites kā dzinējspēka sāk palēnināties - priekšroka it visās jomās tiek dota primitivizācijai un ideoloģizācijai. Pirmie rezultāti, ko redzam, nešķiet rožainu perspektīvu sološi.

Principā ļoti svarīgi, lai anglosakšu kundzība pasaulē saglabātos pēc iespējas ilgāk. Jo eiropiešiem šajā pasaulē ir ne tā nekomfortablākā vietiņa. Pasaule bez hierarhijas nav iespējama. Ja anglosakšu dominance zudīs, vietā nāks kāda cita. Un vienalga, vai tā būs Ķīna, Islāma kalifāts, svētā Floida rasisti vai vēl kas mūsdienās vēl neparādījies, ne pie viena eiropiešus negaida nekas labs. Īstenībā nevienu, taču mums ir ko zaudēt. Tā kā varat gānīt “āmurikāņus” ik rītu, taču vakarā, pirms ar viskija glāzi atlaisties klubkrēslā pie iemīļotā seriāla, palūdzat dieviņu, lai NATO zeļ un plaukst. Jo bez tā nebūs ne viskija/vīna, ne ērtā krēsla, ne seriāla.

Krusta karš pret “balto vīriešu dominanci”, ko pēdējās desmitgadēs aktivizējuši margināļi, man šķiet, ir bīstams viņiem pašiem. Taču pūlis nespēj prognozēt savas rīcības sekas.

Liberālisms kā tāds, kas devis iespēju tiem paust savas pretenzijas, cīnīties par tiesībām utt., ir tikai un vienīgi “balto vīriešu” radītās Eiropas civilizācijas produkts. Tikai šajā civilizācijā, kuras pamatā ir personas respektēšana un individuālisma kults, iespējams uzturēt toleranci pret netradicionālām, t.i. anormālām minoritāšu grupu prasību izpausmēm.

Nevienā citā lielajā civilizācijā tā visa nav. Ne Eirāzijas lielākajā daļā (postsovetiskā zona), ne Centrālāzijā, ne Austrum- un Dienvidāzijā, ne islāma pasaulē, ne melnajā kontinentā. Nekur pasaulē, izņemot Eiropas civilizācijas zonu, šie -ismi nevarēs pastāvēt. Tikko kā sabruks “balto vīriešu” civilizācija, izgaisīs arī visas šīs iespējas. "Balto kolonizatoru vergturu" pieminekļi, muzeji, institūcijas un savstarpējo attiecību likumsakarības būs sagrautas, bet zārks jau tukšs nepaliks. Nebūs šīs eiropeiskās civilizācijas, nāks vietā cita. Bet citā civilizācijā nebūs vietas nekādiem tur blm'iem, grīnpīsiem un feminismiem.

Tāpēc, lai cik censtos būt iecietīgs un empātisks, ar netīksmi raugos, kā salašņu pūlis pieprasa sev kvotas, demolē pieminekļus, cenzē rakstītu un runātu vārdu. Es saprotu emocionālo vēlmi justies taisnīguma ieviesēju avangardā, taču manuprāt tie ļautiņi zāģē zaru, uz kura paši sēž.

P.S.
Man aizdomas, ka reakcija, kas sevi dēvē par konservatīvismu, patiesībā ir tīrs neopuritānisms - tie paši vēži, tikai citā kulītē.

Ik pa brīdim redzu vaimanas, ka “tauta degradējoties”. Manuprāt tās ir muļķības. Tauta jeb pūlis visos laikos bijusi interešu “maizi un izpriecas” līmenī. Mainījies vien maizes un izpriecu apjoms. Kultūra vienmēr un visur bijusi elites prerogatīva. Taču elite, tā gan var atbilst savam statusam, bet var būt elitāra tikai sev pieejamo resursu un varas ziņā. T.i. elite, tā gan var degradēties.

Man ļoti nepatīk Miloša Formana filma “Amadejs”. Tā iemesla dēļ, ka režisors, atbilstoši valdošajam ideoloģiskajam trendam, piedēvē 18. gs. elitei mūsdienu pūļa attieksmi un vērtības.
Filmā kā zīdā ietērpti lumpeni attēlotie Vīnes aristokrāti patiesībā katrs tehniski vairāk vai mazāk gana labi spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Šī prasme gluži vienkārši bija viņu izglītības daļa. Pie tam lielākā daļa orientējās mūzikas vēsturē un stilos labāk par Mozartu. Līdz ar to viņi prata novērtēt provinces brīnumbērna spožo talantu, ar baudu klausījās tā mūziku un maksāja ar zelta monētām par šo iespēju.
Taču Formans, lai izpatiktu pūļa gaumei (a la “ja hercogieni noģērbj pliku, to neatšķirt no virtuves ķēkšas”), aristokrātus attēlo kā “Globe” apmeklētājus, kuri pirž, šņaukājas, skaļi pļāpā, grauž popkornu un neko nesaprot no izrādes.

Šostakovičs atmiņās piemin kā pašsaprotamu, kā 19. gs. beigās kādā Krievijas provincē izklaidējies vietējais sabiedrības krējums: gubernators, policijas priekšnieks, skolu uzraugs u.c. augstākie ierēdņi kopā pasēdēšanā spēlējuši Mendelsona oktetu. Un komentēja: “Ja šodien Rjazaņā vai kādā citā pilsētā sanāktu kopā izpildkomitejas priekšsēdētājs, milicijas priekšnieks un partijas izpildkomitejas sekretārs, ko gan šie varētu atskaņot?!”

Metodoloģijai ir jāpalīdz izziņā, nevis izziņu jāpakļauj metodoloģijai.