Rezignēti vērojot no malas sociuma gāganu karus (latviski izsakoties, haipus), interesanti, kā ar vienu un to pašu vārdu bieži vien apzīmē visnotaļ atšķirīgus jēdzienus. Senāk tā tas bija ar "fašisms", ko izmantoja kā apzīmētāju gan nacismam, gan n-tajiem autoritārisma paveidiem, kuriem ar fašismu kā tādu maz kopīga. Mūsdienās, man tā subjektīvi šķiet, ka ar jēdzieniem "liberālisms" un "konservatīvisms" apzīmē parādības, kurām visai maz sakara ar liberālismu un konservatīvismu kā pasaules skatījuma virzieniem 20. gadsimtā, un nekāds ar liberālismu un konservatīvismu 19. gadsimtā.
Interesanti, vkad enciklopēdisti attapsies šķirkļos sākt pie definīcijām pierakstīt "atkarībā no laika posma"?

Dažbrīd rodas iespaids, ka politiskajai elitei tas covid nācis kā sengaidīta medusmaize. Proti, pirms pārtapt totāli merkantīlos ciniķos, lielākā daļa ļaužu iet politikā, lai ko mainītu un uzlabotu. Un pēc laika pārņem bezspēcības un sava liekuma apziņa, jo saproti, ka esi kādā frakcijā gribi,skandini jebkādus saukļus, bīdi kādus likumprojektus vēlies, balso vienalga kā - tā ekonomika un sabiedrība dzīvo neatkarīgi no valdīšanas, bet politiķi spēj ietekmēt tikai tās fasādes krāsojumu. Savukārt covid beidzot viņiem dod nozīmīguma un lietderības sajūtu, jo var visu ko izdomāt, ieviest, un uzreiz redzi sava darba ietekmi - reālas izmaiņas cilvēku dzīvē.

Paradīze, kurā iekšā tiek visi, automātiski pārvēršas par elli.

"kritiskās spējas mēs parasti liekam lietā, nevis lai pārbaudītu savu uzskatu pamatotību, bet gan lai izvērtētu oponentu uzskatus."

Ik pa brīdim kur kāds ievaimanā retorisko jautājumu, kāpēc mūsdienās ļaudis maz lasa? Tā mazliet paprātojot par to…

Pirmkārt jāsaka, ka neko daudz arī senāk nelasīja. Ļaudīm raksturīgi savu personisko pieredzi reducēt uz sabiedrību kopumā. T.i. ja es un mani paziņas lasa kopš knapi staigāt iemācījušies, tātad arī visi pārējie gan jau tādi paši. Tā nav.

Ja atmet subjektīvās simpātijas pret drukātu vārdu, tad cik nu atceros no pusaudža gadiem (tālie 1970-1980), no maniem klasesbiedriem daiļliteratūru paši no brīva prāta lasīja kādi 4-5 īpatņi. Vidēji klasē no 20-25 skolēniem. Pārējie veselīgi spēlēja kazakus/laupītājus pa “stroikām”, spridzināja karbīdu, ar kaķenēm lingoja logus, skrūvēja mopēdus un darīja vēl milzumu citu interesantu lietu, taču grāmatas noteikti nebija prioritāras. Un neko - izauga, tagad vada uzņēmumus, valsti, mājās jau auklē mazbērnus un purpina: "kad mēs augām..."

Darba vietās tas pats. Atminos, ka kad kā grāmatu tārps sāku meklēt domubierus savā pirmajā darbavietā, Jūrmalas ATU-36, tad ar izbrīnu secināju, ka no 300 darbiniekiem daiļliteratūru lasa un spējīgs to apspriest vienīgi galdnieks Aleksandrs. Vienīgais. Pārējie bija klasiski funkcionālie analfabēti, t.i. prata lasīt un rakstīt, taču, lasot romānu, neredzēja acu priekšā “filmu”. Līdz ar to daiļliteratūra nešķita laika patēriņa vērta.

Otrkārt, lasīja tikai kādi 20-30% no populācijas laikos, kad kādas nebūt izklaides iespējas bija knapi tūkstošā daļa no mūsdienu piedāvājuma. Priekš kam gadiem sēdēt un mācīties lasīt (prast verbāli atveidot rakstīto vēl nenozīmē lasītprasmi), lai ieraudzītu burtos tēlus, ja TV tev jau rāda tos bez piepūles? Nudien nezinu, vai es bērnībā būtu augām dienām sēdējis, ieracies Žila Verna vai Džeka Londona sējumos, ja TV 2 kanālu vietā būtu 102, kuros “Kā rūdījās tērauds” un “Mājup ar uzvaru” vietā rādītu Indiana Džonsu, nindzjas bruņurupučus un pupaino Laru Kroftu, kapeņu izlaupītāju. Neesmu par savu izvēli drošs.

Arī šobrīd, strādājot skolā redzu, ka gandrīz katrā klasē ir kādi 4-5 bērni, kas starpbrīžos nevis spēlē ķeriņus, bet lasa. Tā nu man subjektīvi šķiet, lasītpratēju skaits populācijā īpaši mainījies nav. Vienīgi mūsdienās šī prasme vairs netiek uzskatīta par indivīda kvalitātes rādītāju, attiecīgi lai to demonstrētu, nav jāpērk steriem kopotos rakstus, kurus nelasītus kraut viesistabas sekcijā blakus kristāla vāzēm.

Lasītprasme, tāpat kā klasiskās mūzikas un mākslas izpratne, ir spēja, ko māte daba ne visiem devusi. Un, kā viss ekskluzīvais, pieejama un pieņemama ne visiem.

Man aizdomas, ka modernajā pasaulē dzimstība samazinās tāpēc, ka mūsdienu cilvēks, kā to teikt, īsti neredz jēgu, kāpēc viņam būtu vajadzīgi bērni.

Agrārajās sabiedrībās bērni bija vitāli nepieciešami - katrs sīcis ir papildus darba rokas tai biešu vagā. Un būs, kas tevi uzturēs, kad pats vairs nevarēsi to vagu tēvutēvu tīrumā dzīt. Pie augstās mirstības mazotnē, dzimstībai bija jābūt divtik lielai. Nu un kad vēl atlido no aizokeāna labsirdīgās baltās tantes un onkuļi bez robežām, visus savakcinē un mirstība krītas, notiek demogrāfiskais sprādziens. Pie tam tāds, ka zeme vairs nevar tās rokas pabarot - jāsēžas gumijas laivās un jāairējas pāri jūrai pie tām labajām tantēm un onkuļiem, kas parūpēsies, apģērbs un pabaros.

Postindustriālajā sabiedrībā šādas praktiskas nepieciešamības pēc bērniem nav. Saimniecībā tie nav atbalsts, drīzāk gan traucēklis - mājsaimniecībā ieguldījums minimāls, tīņa gadi neciešami - ģērb un baro tādu, gādā par skolu, cīnies ar slinkumu, pērc jaunākos aifōnus utt., - plus vēl stutē un balsti, “līdz nostāsies pats uz savām kājām”. Kad tas būs, nevar paredzēt - visticamāk, slauks no tevis naudu līdz pat tavai pensijai, tukšos ledusskapi un ņemt dalību īres maksā negrasīsies. Visi tie bērnu pabalsti ir piliens jūrā, salīdzinot ar izmaksām. T.i. vienīgā motivācija bērnu taisīšanai ir tīri bioloģiska vēlme pēc kā maza, jauka un apaļa, par ko rūpēties, ignorējot/nepadomājot par nepateicīgo perspektīvu.

Tā kā šķiet, vienīgais veids, kā valsts politikas līmenī paaugstināt dzimstību ganāmpulkā, ir atteikties no valsts sociālās apdrošināšanas un vecuma pensijas kā tādas, atgriežoties pie pirmsBismarka modeļa: katrs slimo kasēs apdrošinās pats, pensijai atliek krājkasē pats. Ja kāds to nedara, tad nu pats vainīgs - bezmaksas 2 m2 pašvaldība kapsētā piešķirs. Šādā situācijā bērni būs nevis greznumlieta, bet gan dzīves nepieciešamība - jo vairāk tev bērnu, jo garantētāka iztikšana vecumdienās.

Tā kā iespējams, valdīšanu pēdējo desmitgažu konsekventā tendence palielināt pensionēšanās vecumu (2023. gadā pārsniegs vidējo dzīves ilgumu), ir nevis vēlme sagaidīt vecūkšņu apmiršanu un piesavināties viņu pensijas, bet gan tālredzīga politika dzimstības paaugstināšanai nākotnē. ;)

Līdz ar sklerozes attīstību, pats no sevis viss sliktais dzīvē aizmirstas. Pamazām, vienu pēc otra zaudējot zobus, sāc saprast, ka ēdiens dzīvē nav galvenais. Kad satiec jaunības dienu sapņu meičas, kuru dēļ tik daudz naktis negulētas, tik daudz vīrišķu asaru norīts, bet kuras nu ir krunkainas un negantas večiņas, sāc saprast, ka arī sievietes dzīvē nebūt nav tas svarīgākais. Sāpes locītavās un mugurā neizbēgami liek secināt, ka nav dzīvē nekādu vērā ņemamu iemeslu skraidīt un rosīties. Bailes no infarkta liek laicīgi apiet ar līkumu asākas vārdu pārmainīšanas un ieņemt laipnas lēnprātības pozu. Savukārt progresējošā dzirdes pasliktināšanās aizvien biežāk liek izvelēties sabiedrībā dziļdomīgi paklusēt. Tā ar gadiem pienāk tas, ko cilvēki pieraduši dēvēt par viedumu un gudrību.

Principā cīņa pret Eiropas kultūras kristietības saknēm ir bijusi veiksmīga. Neatkarīgi no tā, kādi motīvi vadīja kriestietības apkarotājus apgaismības laikā, 19. un 20. gadsimtos, gala rezultātā Rietumu sabiedrība ir atteikusies no sholastiskās disputu pasaules, un atgriezusies Vecās Derības pasaulē. Tajā, kurā nav citu patiesības kritēriju kā vien pārliecība par savas Ticības patiesumu un gatavību nogalināt šīs pārliecības vārdā.

Vēl pirms gadiem simts jaunie cilvēki - gan meitenes, gan puiši, - no “pieklājīgām ģimenēm” prata gana ciešami spēlēt kādu mūzikas instrumentu, tikpat ciešami zīmēt – bez dievišķās dzirksts, taču tehniskās pamatiemaņas bija. Lielo sociālo pārmaiņu rezultātā šīs prasmes sabiedrībā samazinājās. Tā kā masu izglītības gadījumā nevienai valstij nav tādu resursu, lai šādu apmācību īstenotu visiem, “pēc noklusējuma” tiek pieņemts, ka šādas iemaņas nepieciešamas tikai apdāvinātiem, bet pārējiem gluži vienkārši “nav dots”.

( ... )

No vienas puses, objektīvi redzam, ka tie ļautiņi ir ellē atšķirīgi. Un dumji šīs atšķirības ideoloģiski ignorēt, jo tās apzināti un neapzināti ietekmē tās savstarpējās attiecības. Proti, noteiktās situācijās ļoti nozīmīgs var izrādīties gan dzimums, gan vecums, gan ādas krāsa un ķermeņa uzbūve, gan ēšanas paradumi, veselības stāvoklis. Pat frizūra un matu krāsa. Visnotaļ reāla ir situācija, kad, neatkarīgi no tās neatkārtojamās iekšējās būtības, īsi cirptai blondīnei dod priekšroku pār čirkainu bruneti (un otrādi). Un tā nebūs nekāda diskriminācija, bet gluži vienkārši pārdomāta un pamatota izvēle.
No otras puses, mūsu civilizācijā dzīvs ir no kristietības nākušais postulāts, ka visi cilvēki statusā ir vienādi - vienlīdzīgi, līdztiesīgi utt., proti, egalitārisms.

Ja lietojam analoģijas (un man tās patīk lietot, jo tās palīdz labāk saprast), tad ar cilvēkiem ir kā ar suņiem, proti, suņi ir viena suga Lielā Darvina priekšā, taču suņu šķirnes ir visnotaļ atšķirīgas. Un būtu dumji apgalvot, ka čivava un dogs ir vienādi. Katrs suņa īpašnieks piekritīs, ka dažādām šķirnēm ir savas kopējās, no citām šķirnēm atšķirīgas, tikai konkrētajā šķirnē selekcijas ceļā izkoptas “rakstura” pamatiezīmes.

Tāpat ir arī ar cilvēkiem – vienādi mēs esam, kā jau pirmavots māca, tikai Dieva priekšā. Bet savstarpēji pat ļoti atšķirīgi. Tāpēc, lai kā pēdējos gadsimtos - kopš Apgaismības, - vara ir eksperimentējusi ar sabiedrības unifikācijas mēģinājumiem, tas sociums dalās apakšgrupās, kuras atšķiras ar uzvedību, manierēm, gaumi, izglītotību, interesēm un vērtībām.

Aizdomas, ka centieni ideoloģijas “visi cilvēki ir vienādi” vārdā kopš bērnības sabāzt visus vienā Prokrusta gultā ir un būs neveiksmīgi – cilvēku “šķirnes” atšķīrās, atšķiras un atšķirsies. Atsevišķie gadījumi, kad ar īpašu dresūru un laika patēriņu izdevies no sētas kranča izaudzināt medību suni, nekādi neietekmē kopējo situāciju – ir un paliek atsevišķi gadījumi. Un neviens kinologs nebāzēs savu pasaules skatījumu uz izņēmumiem. Atšķirībā no pedagogiem, kuriem tikai atsevišķie “veiksmes stāsti” ļauj uzturēt pie dzīvības dzelžaino turēšanos pie Svētā Pāvila mācības sadzīvē, vienā klasē un vienā solā liekot kopā dogu un čivavu kucēnus. Lai gan Pāvils tak par dvēseli runāja, nevis par talantu, prāta spējām un civilizētības līmeni.