Ik pa brīdim kur kāds ievaimanā retorisko jautājumu, kāpēc mūsdienās ļaudis maz lasa? Tā mazliet paprātojot par to…

Pirmkārt jāsaka, ka neko daudz arī senāk nelasīja. Ļaudīm raksturīgi savu personisko pieredzi reducēt uz sabiedrību kopumā. T.i. ja es un mani paziņas lasa kopš knapi staigāt iemācījušies, tātad arī visi pārējie gan jau tādi paši. Tā nav.

Ja atmet subjektīvās simpātijas pret drukātu vārdu, tad cik nu atceros no pusaudža gadiem (tālie 1970-1980), no maniem klasesbiedriem daiļliteratūru paši no brīva prāta lasīja kādi 4-5 īpatņi. Vidēji klasē no 20-25 skolēniem. Pārējie veselīgi spēlēja kazakus/laupītājus pa “stroikām”, spridzināja karbīdu, ar kaķenēm lingoja logus, skrūvēja mopēdus un darīja vēl milzumu citu interesantu lietu, taču grāmatas noteikti nebija prioritāras. Un neko - izauga, tagad vada uzņēmumus, valsti, mājās jau auklē mazbērnus un purpina: "kad mēs augām..."

Darba vietās tas pats. Atminos, ka kad kā grāmatu tārps sāku meklēt domubierus savā pirmajā darbavietā, Jūrmalas ATU-36, tad ar izbrīnu secināju, ka no 300 darbiniekiem daiļliteratūru lasa un spējīgs to apspriest vienīgi galdnieks Aleksandrs. Vienīgais. Pārējie bija klasiski funkcionālie analfabēti, t.i. prata lasīt un rakstīt, taču, lasot romānu, neredzēja acu priekšā “filmu”. Līdz ar to daiļliteratūra nešķita laika patēriņa vērta.

Otrkārt, lasīja tikai kādi 20-30% no populācijas laikos, kad kādas nebūt izklaides iespējas bija knapi tūkstošā daļa no mūsdienu piedāvājuma. Priekš kam gadiem sēdēt un mācīties lasīt (prast verbāli atveidot rakstīto vēl nenozīmē lasītprasmi), lai ieraudzītu burtos tēlus, ja TV tev jau rāda tos bez piepūles? Nudien nezinu, vai es bērnībā būtu augām dienām sēdējis, ieracies Žila Verna vai Džeka Londona sējumos, ja TV 2 kanālu vietā būtu 102, kuros “Kā rūdījās tērauds” un “Mājup ar uzvaru” vietā rādītu Indiana Džonsu, nindzjas bruņurupučus un pupaino Laru Kroftu, kapeņu izlaupītāju. Neesmu par savu izvēli drošs.

Arī šobrīd, strādājot skolā redzu, ka gandrīz katrā klasē ir kādi 4-5 bērni, kas starpbrīžos nevis spēlē ķeriņus, bet lasa. Tā nu man subjektīvi šķiet, lasītpratēju skaits populācijā īpaši mainījies nav. Vienīgi mūsdienās šī prasme vairs netiek uzskatīta par indivīda kvalitātes rādītāju, attiecīgi lai to demonstrētu, nav jāpērk steriem kopotos rakstus, kurus nelasītus kraut viesistabas sekcijā blakus kristāla vāzēm.

Lasītprasme, tāpat kā klasiskās mūzikas un mākslas izpratne, ir spēja, ko māte daba ne visiem devusi. Un, kā viss ekskluzīvais, pieejama un pieņemama ne visiem.