Ir tāds fenomens kā Lieldienu zaķis – visi viņu zina, neviens nav redzējis. Gluži tāpat ir ar jau hrestomātisko tēzi, ka vēsture māca saprast tagadni. Visi zina, neviens nekad no vēstures nav mācījies. Jo nav jau īsti ko. Pamazām sāk šķist, ka tā tomēr nav “īsta” zinātne”, bet tikai zināšanu nozare, kurā nosacīti nesen sākuši mēģināt pielietot arī zinātniskas pētniecības metodes, pamatā pārņemtas no citām zinātņu nozarēm. T.i., vēstures zinātnes līmenis ir cieši atkarīgs no zinātnes līmeņa kā tāda.
Taču, kaut tā nav zinātne, vēstures pētniecības ietvaros ir iespējams iegūt zinātniskas zināšanas, t.i., rekonstruēt daudzmaz ticamu pagātnes ainu. Ir iespējams, taču ne vienmēr tas tā ir. Pie vainas gan pats pētāmais objekts - cilvēks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru ietekmē, t.i. neklasificējami un neatkārtojami. Un arī pētniecības subjekts – vēsturnieks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru (spriestspējas līmenis, emocijas, simpātijas, ideoloģijas, politiskā situācija u.tml.) ietekmē.
Pēc darbības un metodēm tuvākā nozare vēstures pētniecībai ir nevis kāda no zinātnēm, bet gan kriminālizmeklēšana. Arī kriminālizmeklētāji cenšas izmantot darbā zinātnes atziņas, taču pamatā balstās uz savu spriestspēju, intuīciju un mērķiem, jo refleksija te nav nepieciešama un neko neietekmē. Vairāk mehāniska atrasto pierādījumu/faktu “puzles” gabaliņu likšana kopā, līdz “balto laukumu” palicis tik maz, ka nu skaidrs – visticamāk, slepkavnieks ir dārznieks.

Aizkūpinot rīta dūmu, iešāvās prātā doma, ka vienīgā jēga ko darīt, ir pārspēt sevi.

Labs cilvēks nav tas, kurš vazājas apkārt, labu darīdams (ko labu jebkurš kaut reizi mūžā veicis). Labs cilvēks ir tas, kura pašrealizācijai nav nepieciešamības kādam ko ļaunu nodarīt.

Viens no pēdējā laika “trendiem” Rietumos ir jauno kreiso “karš ar pieminekļiem”, kas kreisajos izsauc tradicionālu atbalstu vai neitralitāti, bet labēji un mēreni noskaņotajā sabiedrības daļā – neizpratni vai pretīguma pilnu noliegumu. Jautājumā neiedziļinoties, patiesi var šķist, ka tā ir īsta stulbuma bakhanālija: ar brēcieniem “kolonizators!”, “rasists!”, “vergturis!” iznīcināt tādus bronzā vai akmenī atveidotos vēsturiskos personāžus kā, piemēram, Kolumbu, Vašingtonu, Hegu, Lī vai Rūzveltu. Pārmest pagātnes ļaudīm to, kas viņu laikā bijis pašsaprotams, un ir nosodāms tikai no mūsdienu kreisās morāles skatījuma, it kā ir tikpat dumji, kā, piemēram, pārmest Ciceronam, ka tas bijis romieris, vai Kopernikam, ka tas bijis katoļu mūks. Savukārt pašiem pieminekļu kara adeptiem šāds pamatojums nebūt nešķiet absurds, bet gan pašsaprotams – un tā Beļģijas pilsētā Zotegemā (Zottegem) tika sadauzīta Gaja Jūlija Cēzara statuja, pieķerot arī klāt netālu esošo Sv. Antoniju.

Daudzus tas šokēja. Kā nekā ir 21. gadsimts, paši sevi uzskatām par visai civilizētu sabiedrību, un nu tādas “tautas protesta” izpausmes kā antīkas statujas iznīcināšana, kakāšana uz policijas auto jumta un sadzīves priekšmetu veikalu izlaupīšana, kas bija pašsaprotama senāk, nu šķiet ne visai pieņemama. Bet ja tā apdomā, tad redzam, ka process ir visnotaļ dabisks, realizēts izsenis, un šodien vairāk šokējošas ir tā izpausmes, nevis mērķis.

Pieminekļi un toponīmika ir katras valsts ideoloģiskā kompleksa acīmredzamākā daļa. Līdz ar to, vienmēr, mainoties varai un pasaules skatījuma meinstrīmam, pirmie tiek nomainīti pieminekļi, vēstures mācību grāmatas un vietvārdi, to visu aizvietojot ar jaunu, laika garam atbilstošāku piedāvājumu.

Spriešana, ka lūk, civilizētās zemēs dažviet pagātnes ne visai politkorektie un mūsdienu labie pieminekļi it labi sadzīvo vidē, ir pašapmāns. Kā vienmēr, kad atsevišķu izņēmumu piemēru mēģina pasniegt kā kopēju tendenci. Ja jaunā kārtība ir absolūti antagoniska vecajai, tad nekāda plurālisma nav. Piemēram, nekur Vācijā nepieļaus pieminekli Hitleram, Itālijā – Musolini, Irānā – gāztajam šaham, vai Īrijā – Oliveram Kromvelam. Arī Latvijā 20. gs. sākumā, veidojoties jaunai valstij, pirmais, izkala no Vidzemes bruņniecības nama sienas nišas Pletenberga statuju, tās vietā liekot Lāčplēsi, likvidēja visus impērijas laika pieminekļus, bet vietvārdus latviskoja (Austrumlatgalē gadījumos, kad nebija latviska toponīma - nācās pat izdomāt).

Sadzīvošana iespējama vien gadījumā, kad valsts ideoloģijā netiek noliegta vēsturiskā tradīcija – tad var atļauties atstāt kādu nelielu procentu pieminekļu kādam varbūt ne pārāk simpātiskam svešzemju valdniekam, kuram tomēr bijusi arī sava pozitīva nozīme šīs zemes pagātnē, vai revolucionāriem dumpiniekiem. Tā teikt, sabiedrības pasaules skatījuma stabilitāte ļauj pie pāris tūkstošiem “mūsu” monumentu pastāvēt kādam desmitam idejiski “svešo”. Taču proporcijā “savējo” dominantei jābūt izteiktai arī šādā gadījumā – tad tas ideoloģijai netraucē, bet pat ļauj justies aizbildnieciski pārākai. Pasaules skatījuma ietekmes sfēras pamati ir stabili.

Savukārt “mūsu” pieminekļu jo vairāk, jo labāk. Neba velti vienas Latvijas austrumos esošas kaimiņvalsts liela ārpolitiska rūpe ir savās bijušajās kolonijās saglabāt piemiņas vietas un pieminekļus, kam tiek atvēlēti gan milzu līdzekļi, gan slēgti starptautiski līgumi, gan veikts diplomātiskais spiediens vai pat draudi – “mūsu” pieminekļi “viņu” teritorijā iezīmē “mūsu” ideoloģiskās ietekmes sfēru (tas nekas, ka pašu zemē kaut kur provincē brāļu kapi aizauguši, bet piemineklis kādiem tur panfiloviešiem pussabrucis – kaimiņu zemēs uzturēsim tos granītā un bronzā spožus).

Ko ar to vēlos teikt? To, ka pieminekļi bieži vien ir daudz svarīgāki, nekā mums šķiet, ejot ikdienā garām un vērojot uz to galvām kakājošos baložus. Šķiet, šī brīža pieminekļu kari Rietumos iezīmē neapzinātu tendenci uz vēlmi pēc totālas paradigmas maiņas. Uz absolūtu līdzšinējās valsts kultūras vēsturiskās tradīcijas noliegumu un aizmiršanu, lai sāktu visu “no baltas lapas”. Tieši tas pats motīvs, kas 1905. gadā motivēja dedzināt muižu bibliotēkas un 1917. gadā piekakāt izdemolēto Ziemas pili, bet pēdējās desmitgadēs motivē talibanus Afganistānā, ISIS kaujiniekus Irākā un brāļus musulmaņus Ēģiptē ar veseriem graut senatnes pieminekļus. Tiem, kam galvenais ir taisnīgas jauna pasaules celšana, “netaisnīgā” pagātne ir jādzēš no atmiņas kā traucējoša.

Man personīgi tas šķiet derdzīgi, taču aizdomas, ka jaunās pasaules adeptiem manas pārdomas ir pilnīgi vienaldzīgas. Ar to jārēķinās.

P.S.
Manuprāt kreisie ir visi tie, kuriem aktuālas idejas par apspiedējiem/apspiestajiem, brīvību, brālību un vienlīdzību, kā arī neiecietība pret atpakaļrāpulību (konservatīvismu).

Viduslaiku “senlatvieši” bija ļaudis, kuru valodu mēs praktiski nesaprastu, bet kultūra, sadzīve un attiecības šķistu vēl svešākas. Un arī viņi paši… gan tie, kas kogās ieradās šai zemē pāri Baltijas jūrai, gan tie, kas kristījās un kļuva par Ordeņa vai bīskapa valsts pavalstniekiem, gan tie, kas ar karacirvjiem gāja Rīgu dedzināt - visi ir vienlīdz “mūsu” senči. Viens sencis karoja Nameja karadraudzē, bet otrs – sargāja no namejiešiem savu dzimto Mežotnes zemi un aicināja palīgā rīdziniekus. Viens sencis jāja Cēsu komturejas karaspēka rindās zem sarkanbaltsarkana karoga, bet otrs cēla zobenu un mira par sava kunga Polockas kņaza vai leišu Mindauga varas saglabāšanau? Kurš no abiem īstenāks “senlatvietis”? Nebija nekādu “viņu”, kuri karoja ar “mums”. Šodienas latvietim ar kādiem tur latgaļiem, kuršiem un zemgaļiem tikpat liels sakars, kā šodienas itālim ar senajiem romiešiem.
Gāja gadsimti, mainījās attiecības, kārtība, ticējumi un kultūras iezīmes – nekas nekad nav stāvējis uz vietas, - līdz pamazām, visam “vāroties vienā katlā”, radāmies plus-mīnus “mēs”. Un tāpat visnotaļ atšķirīgi gan starp paaudzēm, gan starp indivīdiem.

Ir tāds interesants fenomens, ko varētu dēvēt par maratona efektu. Proti, kad līderu grupas atrāviens no skrējēju pamatmasas ir ĻOTI liels, tad pamatmasa tos vairs nevar saskatīt un aizmirst par to, ka priekšā tālumā kāds skrien, redz tikai sevi. Tas rada brīnumu sajūtu: kad notiek kas tāds, kas masai nav saprotams, tāpēc šķiet brīnums – faktu konstatē, bet kā tas panākts, nespēj pat nojaust. Šāds atrāviens jaunajos laikos pastāvēja starp sociumu un aristokrātiju, bet mūsdienās starp sociumu un zinātnes eliti.

Ar rīta kafijas krūzi vienā, un cigareti otrā rokā stāvu, lūkojos tirkīzzilajās debesīs, un iedomājos, proti, sasniegumi kā tādi prasa šauru un dziļu specializāciju, savukārt tā neizbēgami noved pie šaura, starveida skatījuma - lieliski urbj dziļumā, bet netver laukumu apkārt. Varbūt tāpēc norma ir "jo lielāks speciālists, jo garlaicīgāks cilvēks", savukārt "enciklopēdiķi" ir izņēmums? Jāpadomā par to.

Man tomēr šķiet, ka šitais “tagad katrs pats par sevi” ir krietni pārspīlēts sociāldarvinisma relikts dažu ļaužu apziņā. Jā, Minhene uzspļāvusi Berlīnes lēmumiem un slēgusi savu teritoriju, ignorējot federālo retoriku. Jā, NATO vadība mazgā rokas nevainībā (roku mazgāžana pandēmijas apstākļos ir ļoti svarīga), atstājot katras dalībvalsts drošību tās pašas ziņā. Taču ja palūkojam sīkumus, tad redzam visai plašu aktivitāti, apejot valstiskās un virsvalstiskās vadības struktūras. Ķīniešu mediķi ierodas Itālijā bez kādiem starpvalstu līgumiem. Vācieši pārvarējuši pirmo nedēļu paniku un vienā mirklī paveikuši pirms tam neiedomājamo, proti, vietu skaitu reanimācijā, 25 000 pret 5000 vēl pirms pāris nedēļām. Pie tam uzņem arī Francijas un Itālijas pilsoņus (pēdējos ved ar lidmašīnām). Un tas bez kādas atskatīšanās uz Berlīni – Drēzdenē nolēma palīdzēt, t.i. “Saksijā”, nevis “Vācijā”. T.i. man aizdomas, ka vērojam nevis grūstošu paneiropisko solidaritāti, bet gan to, ka šādai solidaritātei nav nepieciešamas birokrātiskā aparāta dzirnas Briselē, Strasbūrā, Parīzē un Berlīnē. Tās pat ir bremzējošas, tāpēc aizvien vairāk ignorētas. Interesanti, kā būs tālāk.

Jau labu laiku, vērojot ļaudis apkārt (un sevi tai skaitā), neliek mierā doma par infantīlismu.

Infantīlisms nav tad, kad pieaudzis vīrietis valkā kedas un datorā spēlē tanciņus, vai nobriedusi sieviete nokrāso ugunīgu matu ērkuli un uzvelk rōzā maiķīti ar uzrakstu FCUK.

Infantīlisms ir tad, kad cilvēkam eksistē tikai ieplānotas viņa rīcības sekas, bet pie visām neieplānotajām ir vainīgs kāds cits: vāze nokrita pati; stulbie cilvēki vienmēr grūstās, kaut es mierīgi stāvu autobusa durvju ejā; idiota priekšnieka dēļ uzņēmumam nav peļņas; pie krīzes vainīga valdība utt. Visai populāri ir piesaukt hotentotu ētiku un dubultstandartus, lai gan, manuprāt, to neesamība ir vēl sliktāka.

Dubultstandarti piemīt pieaugušam cilvēkam. Pieaudzis hotentots, protams uzskata, ka ja viņš nozog govi no zulusu ganībām, tad tas ir labs darbs, bet kad zulusi nozog viņa govi, tad tā ir cūcība. Taču kur sirds dziļumos viņš nojauš, ka nejaukajiem zulusiem šai gadījumā varētu būt diametrāli pretējs viedoklis. Un te rodas telpa ja ne dialogam, tad vismaz dūru izvicināšanai.

Savukārt infantīls hotentots uzskata, ka zulusi nav ar viņu vienās domās sava stulbuma vai ļaunprātības dēļ, bet ja zulusi nāktu pie prāta un sāktu domāt pareizi, tad šiem nāktos atzīt, ka taisnība ir hotentotam. Te nav dubultstandartu, tikai viens. Dialogs nav iespējams.

Sēžu un domāju, kā labāk sešīšiem izstāstīt par reliģiskajiem ticējumiem akmens laikmetā, ja ne mācību grāmatā kas saprotami izklāstīts, ne pašam par to kāda skaidrībiņa (lai šaitans parauj Elles liesmās tos, kuri izdomājuši, ka 6. klasē mazajiem kucēniem jāzaurē par paleolītu, mezolītu un neolītu!!!). Tad nu prātā iešāvās doma.

Visu maģisko prakšu pamatā ir sevis izmainīšana, lai… tālāk jau lokāli: vai nu stātos sakaros ar garu pasauli, 12. dimensiju, kosmosa Saprātu, sāktu levitēt, “pārdzimtu” jaunā kvalitātē utt., – vai nu ar mokošu meditāciju un vingrinājumu praksi, vai uzēdot sēnītes, iešņaucot koksi vai kādu citu mātes dabas doto palīglīdzekli, - lai gala rezultātā pārvērstu sevi par ko citu, visai kardināli atšķirīgu no iepriekšējā.

T.i., ja padomā, ar maģiskajām praksēm gan senatnē, gan mūsdienās aizraujas cilvēki, kuri ir neapmierināti ar sevi un savu dzīvi šeit un tagad. Un, šķiet, arī gan fantasy, gan fantastika kā žanri būs no šīs pašas ōperas...