Primitīvā, vienkāršā sabiedrībā var atļauties visai sarežģīti plānot, jo dzīves plūdums ir aplam lēns. Sarežģītā sabiedrībā rezultātu dod vairs tikai vienkārši plāni. Savukārt pārsarežģītā sabiedrībā praktiski nekāda plānošana, pat īstermiņā, vairs nedod rezultātus, jo viss mainās pārāk strauji, jo ir pārāk daudz blakus faktoru, kas ievieš korekcijas. Nepaspēj rīta kafiju izdzert, kad jau kaut kas mainījies – kādas te vairs stratagēmas? Tāpēc nav brīnums, ka ļaudis atslābst un zaudē interesi ne tikai par kādu nebūt mērķtiecīgu darbību - ne tikai par savas dzīves plānošanu, bet arī par vēlamajiem rezultātiem kā tādiem. Kā būs, tā būs. Vērtības, par kurām iepriekšējās paaudzes “uz ežiņas galvu lika”, tagadējām kļūst aizvien vienaldzīgākas. Tā kā pasivitāte, neorganizētība un vienaldzība ir visnotaļ dabiskas daudzveidīgās sarežģītības sekas. Attiecīgi, iepriekšējo gadsimtu idejas, kas orientēja cilvēku uz aktivitāti, pašorganizēšanos un entuziasmu, pamazām izčākst, jo zaudējušas aktualitāti un drīz būs plauktiņā pie Renesanses un Apgaismības archīva. Kur perifērijā, kur sabiedrība vismaz daļēji saglabājusi robustākas struktūras, ir kas par šiem pocesiem šausminās un mēģina pretoties, taču tas ir kā ar tenisa raketi mēģināt paisumu atvairīt.

Tā ienāca prātā doma: vai tie kvēlie entuziasti, kas nemitīgi vārās par baltās rases pārākumu un pauž vēlmi atgriezties pie striktas sociālās hierarhijas stratifikācijas pēc izcelsmes kritērijiem - vai viņi apjēdz, ka ja tas notiktu, viņiem kā jau rednekiem nāktos rakt grāvjus, bet ja šie pavērtu muti muldēšanai par rasēm, kungs liktu šos vienkārši nopērt?

Vēlme justies kā autoritātei kādā jomā ir cilvēkam dabiska. Taču, ja kāds cits pakāpiens Maslova piramīdā izpaliek, tad šī vēlme, kopā ar vajadzību kā kompensēt trūkstošo, dažiem pieaug tik ļoti, ka cilvēks pats notic, ka ir autoritāte. Tas ir briesmīgi.

Sabiedrībā vienmēr bijis tā, ka mazākums meklē un domā, bet vairākums ar dzelžainu pārliecību noreida realitātes pieņemšanu visur, kur tā nesaskan ar viņu empīrisko dzīves pieredzi un uz tās bāzes izveidoto ideāla modeli “kā jābūt”.
1990. gados tie lielāko tiesu bija ļaudis krietni vecāki par mani, attiecīgi, man radās priekšstats, ka tā ir neizbēgama vecuma raksturiezīme. Savukārt 2010. gados ar izbrīnu konstatēju, ka svārsts aizslīdējis otrā pusē, proti, tie, kas pašpārliecināti un bez mazākās paškritikas ēnas noliedz visu, kas nav saprotams un neatbilst iedomām, ir gados ļoti jauni cilvēki. Tikpat lielā mērā, kā šī nevēlēšanās mācīties, taču vēlme mācīt, šajos laikaposmos identiskas, tikpat lielā mērā, attiecībā pret 90. gadu virtuves sektantismu, man vis sir skaidrs piramīda ir apvērsusies spoguļattēlā. Un tā šīs abas piramīdas - 50 un vecāku, 30 un jaunāku, - karājas mentālajā visumā viena virs otras, pa laikam saduroties un atšķeļot skaidas, tos nedaudzos, kas piepeši pieļauj, ka varbūt kļūdas, varbūt jākoriģē savus uzskatus, ņemot vērā pasauli?

Principā vaimanātājiem taisnība, ka dzīvojam ja ne globālas, tad Rietumu pasauli pārņēmušas krīzes laikā. Taču tā nav vis ekonomiskā krīze (tādas viļņveidīgi notiek visu laiku) - nekad vēl nav valdījusi tāda materiālā labklājība kā šodien, bet gan psiholoģiska. Apkārt ir miljoniem cilvēku, kuriem nepiemīt nekādas īpašas prasmes, kas ļautu tiem būt pieprasītiem sabiedrībā, taču piemīt nesatricināma pārliecība, ka pelnījuši vēl labāku un komfortablāku dzīvi. Un viņus dzen izmisumā apziņa, ka pelnījuši ir, bet prasmju to panākt nav - nu "nespīd". Un tā viņu dzīve paiet žultī un neapmierinātībā ar visu.

Ir tāds sovjet spīč jēdziens kā "sadzīves kultūra" (культура быта"), ko lieto, runājot par gadījumiem, kuros nav saskatāma "nekulturālība" (бескультурье).

Ja tā padomā, nekādas citas kultūras nav. Visi "augstās" kultūras institūti - māksla, teātris, mūzika, literatūra utt., - ir sporādiskas fluktuācijas, kas dzimst sabiedrībā vai tās elitē burbuļojošajā kopējā ikdienas kultūras zupā. Ja ir šis lielais zupas katls, tad šādas fluktuācijas ir likumsakarīgas (ir sabiedrības, kurās tas katliņš ļoti maziņš). Bet pati zupa ir t.s. ikdienas kultūra, kad maksimāls daudzums ikdienas elementu, ieskaitot ainavu un urbāno vidi, tiek transformēts, jo ir pietiekams skaits indivīdu, kas ieinteresēti šo elementu kopumu sakārtot tā, lai pēc iespējas vairotu savu labsajūtu un komfortu.

Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.

Tā vienkāršojot, postpadomju sfērā ir divi lieli mīnusi, kas bremzē attīstību: pliekanā urbānvide un nespēja stratēģiski domāt.

Vide - apdzīvoto vietu plānojums un dominējošā arhitektūra, - tāpēc, ka ļoti ietekmē tajā dzīvojošo ļaužu mentalitāti un pasaules skatījumu. Provinciālisms pliekanā, "hruščovīgā" dzīvojamās vides ainavā, neizbēgami rada provinciālismu jebkurā citā jomā. Šī iemesla pēc es, ja būtu kungs un ķēniņš, ar likumu noteiktu, ka katram pavalstniekam kā minimums 3 gadus jāpadzīvo Eiropā. Tas vienalga, ka šis tur mazgā redīsus uz rūpnīcas konveijera, vai stiepj cementa maisus jaunbūvē – galvenais, ka savām acīm kaut vai pa gabalu paskatās, kā ļaudis dzīvo (tas nekas, ka mitinās barakā kopā ar tādiem pašiem nēģeriem no Lietuvas un Polijas, jo vidi taču redz kaut vai pastaigājoties brīvdienās vai caur auto logu). Un tad, atgriežoties dzimtajā sādžā, protams, šis cilvēks fundamentāli nav mainījies - turpina trekterēt savu divlitrīgo vanagalu, klausīties Pērkonu un vaimanāt, ka valdīšana šamo negrasās uzturēt. Taču, tā miglaini atceroties Eiropā redzēto, saņemas un stundas laikā iztaisno zedeņu žogu, kas pussabrucis stāv vēl kopš vectēva laikiem, veco traktoru no pagalma vidus aizdzen aiz klāva, bet pagalma zālienu ņem un nopļauj – jo pat viņam iepaticies dzīvot glītākā vidē, bet "cūku kūts" mājā un pagalmā sāk radīt diskomfortu.

Nespēja domāt stratēģiski, labākajā gadījumā risinot tikai taktiskus ikdienas problēmu jautājumus, šķiet, ir raksturīga visām posttotalitārajām/autoritārajām vidēm. Latvijā tas, diemžēl, ir visai izteikti, jo pieradums pie dzīvesveida nemainīguma un tā, ka "kāds tur augšā" visu noteiks, visu atrisinās, bet es jau neko, pastāvējis vienmēr, bet kopš 1934. gada kultivēts visai apzināti. Rezultātā valsts pārvalde, sākot no pašvaldības un beidzot ar ministru kabinetu, ir kā armija, kurā nav neviena mācīta virsnieka, bet visos amatos - sākot no vada komandiera un beidzot ar ģenerālštābu, - ir seržanti, kas spēj domāt tikai rotas vadības līmenī, ne plašāk.
Attiecīgi darbojas arī visas valsts iestādes, vai tā būtu Valodas komisija, vai Ieņēmumu dienests: spēj tikai sodīt disciplīnas pārkāpumā notverto "ierindnieku", taču ierobežotā domātspēja neļauj stratēģiski plānot desmitgades uz priekšu (ar stratēģisko domāšanu saprotot "piecgadu plānus": uzraksta plānu un noliek plauktā ar labi padarīta darba sajūtu) un veidot darboties spējīgu kopumu.
Uzskatāms paraugs tam ir t.s. "oligarhu sarunas" – manuprāt pats svarīgākais tur nav, kas par ko runā un ko kā "shēmo" (tas, kā taisa politiku un desas, nevienu nesajūsmina), bet gan tikai viens: drausmīgais provinciālais seklums un aprobežotība, kas piemīt ļaudīm ar ļoti lielu ietekmi iekšpolitikā!
Un nav jau tā, ka lūk tai zivij galva sapuvusi, bet viss pārējais uz maizes liekams. Palūkojot visas pēdējo gadu "tautas akcijas" - vienalga, vai Maximas boikots, vai oligarhu leļlu dedzināšana, vai zāģējamas ābeles aizstāvēšana, vai cirkus ronīšu laišana brīvē, vai mežu apsaimniekošana piejūras zonā, - redzam, ka tiek kampaņveidīgi "ar lielgabalu šauts pa zvirbuļiem", izšķīstot sīkumos un nespējot skatīt problēmsituāciju plašākā perspektīvā.
Arī pats sevi analizējot, lieliski redzu sevī šo trūkumu (ko varu izskaidrot vai nu ar prāta trūkumu, vai augšanai un dzīvei pospadomju sabiedrības kopējā paradigmā – lai netraumētu pašcieņu, priekšoku dodu otrajam skaidrojumam).

Tāpēc visnotaļ skeptiski raugos uz tādiem kazusiem kā, piemēram, Āboltiņas atgriešanos diplomātiskajā dienestā. Var jau apelēt pie tā, ka viņa esot profesionāle, taču te jāatceras, ka jēdzienam "profesionālis" ir divas nozīmes: a) cilvēkam tā ir profesija, ar ko šis sev maizi pelna, jo neko citu tā īsti nemāk, b) izcilu iemaņu un prasmju raksturojums. Kaut kā šaubos, vai šis būs tas otrs gadījums.
Ir situācijas - un valsts, manuprāt, atrodas tādā, - kad labāk nomainīt lielāko daļu esošo "profesionāļu" pret mazāk pieredzējušiem, lai atbrīvotos no līdz šim dominējošās īstermiņa taktiskās domāšanas, kuras rezultātā, var teikt, LR vienkārši nav savas ārpolitikas, ir tikai reaģēšana uz situācijas izmaiņām (atcerēsimies, ka visi LR politikas "profesionāļi" savos amatos nonāca no nulles - kas bijusi sekretāre, cits bijis avīzes direktors u.tml., - un pieredzi uzkrāja tikai darbā).

Jāpadomā par to.

Tā kā dievzemītes mežos ziloņi nedzīvo, toties ir daudz odu, tautieši gadsimtu gaitā iemācījušies uz skaitli trīs jebkuru nesvarīgu odu uzpūst par politisku ziloni.

Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?