es vot gan piekrītu, gan nepiekrītu. liela neapmierinātības daļa aug no resursu nevienlīdzīgā sadalījuma starp šiem cilvēkiem bez īpašām prasmēm. tas, ka materiālo labklājību nodrošina kautkādi skili un smags darbs, tobiš protestantisma ētika, īsti nepārklājas ar realitāti, kur daudziem vairāk prost tāpēc, ka paveicies.

Tu iebilsti pret to, ka ģimenē ar tradīcijām, kur kāds no vecākiem ir kaut ko sasniedzis, lai bērniem būtu labāka situācija dzīvē ir lielākas iespējas, kā Tev?

Ja priekšrocības ir sistēmiskas, tad to sauc par netaisnību

lūdzu piemēru, citādi nesaprotu.

Kas tad ir šis? Ja taviem vecvecākiem piederēja māja gadsimta sākumā pagājušajā, un tu pārdod to šajā par laikmetam adekvātu milzu piķi, tad pēc šīs loģikas vadoties, tev vajadzēja to atdot kādam kurš piedzimis podjikā Purčikā zavoda presformu štancētāju ģimenē. Tu to izdarīji, komunist?

Vienīgais kad man var piesiet komunistu ir kad es iedomājos par anriju un līgu un viņa vecākiem.
Un varbūt esmu drusku mazliet komunists, kad domāju par ieņēmumu no neatjaunojamu dabas resursu taisnīgu sadali. (Valsts kapitālisms nav taisnīga sadale)
Pie sistēmiskām netaisnībām es pieskaitu diskriminācijas pēc dzimuma, rases utt

jep

Nu slikti, jo faktiski ir tā, ka apkārt ir papilnam piemēru, kur disfunkcionalas atvases notrallina paaudžu mantojumu un beigās dzīvo pažobelē. Kā arī nozīmīgi mazāk, bet ir piemēri, kur kāds ir piedzimis Talsu leprozorijā un vecmāmuļas izlolots, izsitas dzīvē, pa ceļam apglabājot māti šizofrēniķi un tēvu alkoholiķi. Tāpēc nevajag te ļaļa, vajag gribēt kaut ko darīt un tad apdomāt vai vajag vaimanat par nevienlīdzību.

jūs, cienītā, par to šizofrēniju personīgu iemeslu dēļ pieminat, es tā skatos :D diskusija balstoties uz no pirksta izzīstiem piemēriem "no Talsiem", thanks, i think i'm outta here

Welp, es esmu nabadzīgs un man nav paveicies. Atdod man savus īpašumus un naudu, okej. Kādus rekvizītus atsūtīt?

Tas tā pilnīgi varētu būt, tikai, jāpiezīmē, ka tā neizskatās tāda vienkārši risināma problēma. Piemēram, tupa atņemot visiem un pārdalot naudu uz galviņām, tik un tā pēc kāda brīža atkal vieniem (varbūt citiem kā iepriekš) ir daudz, citiem maz.

Savukārt noņemot iespēju vieniem saņemt vairāk kā citiem, zūd produktivitāte un motivācija darboties.

Abas metodes tika plaši pielietotas komunistiskajās valstīs, un, protams, kā atzīmēja arī Piketī savā "Kapitālā 21.gs", jebkura nevienlīdzība strauji samazinās kara laikā.

jep, es jau par to arī biju domājis: netiek dota iespēja. kapitālismā vispār ir inherenta virzība uz monopolizāciju, vai ne. kā arī, baro to pasaku par "trickle down economics", bet cilvēki taču saprot, ka tas ir bulšits, nevienlīdzība tikai pieaug, pieaug attiecīgi arī vispārējā neapmierinātība, spriedze.

Jā jā, bet tā jau nav kapitālisma kā tāda vaina.

Jebkura sistēma virzās uz monopolizāciju jeb JBP vārdiem pamazām koruptējas -- cilvēki tai arvien vairāk piemērojas un cilvēki, kuri ir vislabāk piemērojušies, plūc neproporcionāli lielus augļus. Feodālisms, sociālisms, kapitālisms -- skatāmies jebkurā atsevišķi ņemtā valstī un varēs atrast pazīmes.

Ir zināma liecība par to, ka vismaz kapitālisma valstīs šī monopolizācija nav absolūta -- reti, kura dinastija saglabā savu naudu un īpašumus ilgāk par 3 paaudzēm. Ja salīdzina ar feodālismu, tas, protams, ir solis uz priekšu.

Teorētiski vissakarīgākai vajadzētu būt meritokrātijai (ko kapitālisms demoktrātiskās valstīs arī izliekas, ka piekopj). Praktiska meritokrātija neizglābjami saduras ar klanu un ģimenes līmeņa prioritātēm un tāpēc savā ziņā loģiski, ka valstis, kurām vislabāk izdodas domāt par savu valsti kā lielu ģimeni un visiem tās iedzīvotājiem kā ģimenes locekļiem, arī ir vislabākās iespējas meritokrātijai (jo vismazāk spriedzes ierobežot varu un resursus nukleārās ģimenes lokā).

visā visumā piekrītu, iebilst īpaši nav ko :)