Jā jā, bet tā jau nav kapitālisma kā tāda vaina.

Jebkura sistēma virzās uz monopolizāciju jeb JBP vārdiem pamazām koruptējas -- cilvēki tai arvien vairāk piemērojas un cilvēki, kuri ir vislabāk piemērojušies, plūc neproporcionāli lielus augļus. Feodālisms, sociālisms, kapitālisms -- skatāmies jebkurā atsevišķi ņemtā valstī un varēs atrast pazīmes.

Ir zināma liecība par to, ka vismaz kapitālisma valstīs šī monopolizācija nav absolūta -- reti, kura dinastija saglabā savu naudu un īpašumus ilgāk par 3 paaudzēm. Ja salīdzina ar feodālismu, tas, protams, ir solis uz priekšu.

Teorētiski vissakarīgākai vajadzētu būt meritokrātijai (ko kapitālisms demoktrātiskās valstīs arī izliekas, ka piekopj). Praktiska meritokrātija neizglābjami saduras ar klanu un ģimenes līmeņa prioritātēm un tāpēc savā ziņā loģiski, ka valstis, kurām vislabāk izdodas domāt par savu valsti kā lielu ģimeni un visiem tās iedzīvotājiem kā ģimenes locekļiem, arī ir vislabākās iespējas meritokrātijai (jo vismazāk spriedzes ierobežot varu un resursus nukleārās ģimenes lokā).

visā visumā piekrītu, iebilst īpaši nav ko :)