Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.

Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.

Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)

Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.

Pīpojot aizdomājos par jautājumiem un atbildēm, ar ko atšķiras zinātne no didaktikas. Proti, zinātnisks darbs atrod jaunu leņķi, kā palūkoties, uzdod jaunu jautājumu. Bet atbilde, tā jau vairs nav zinātne, bet gan didaktika.

Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.

Interesants autors, teologs - Alvin Carl Plantinga, - kura darbi lielāko tiesu veltīti racionālas kristīgas filosofijas iespējamībai, runā par zināšanu pamatojamības problēmu, zināšana un ticības nošķiršanu, polemika ar dažādiem plurālistiem un pozitīvistiem.

Man viņa domu gaitā šķiet interesants viens aspekts, proti, cilvēks ir subjektīvi pārliecināts, tic un zina, ka Dievs ir. Taču sarunā ar ļaudīm, kuri netic, viņa ticība tiks raksturota tikai kā viņa paša pārliecība, t.i. viņš to nevar pamatot un pierādīt. Protams, ja konkrētais indivīds ir teoloģijā "apkalts", apveltīts gana asu prātu un spēju veidot loģiskās spriedumu ķēdes, viņš var gūt zināmus panākumus un atspēkot kādu daļu skeptiķu argumentu, taču ne visus. Tā kā gala rezultātā reliģijai trūkst racionāla pamatojums.

( ... )

Lasot un domājot par Maskavijas lielkņazistes pirmo saskarsmi ar Eiropu - t.s. Livonijas karu, (kādreiz pastāstīšu arī par to) - ievēroju, ka jau XVI gs. pastāvēja un aktīvi nostiprinājās viens no moskovitu pasaules uzskata stūrakmeņiem "visapkārt vieni vienīgi nelabvēļi un ienaidnieki" ("мы в кольце врагов"). Kas, šķiet, arī mūsdienās dominē austrumos no Zilupes.
Šī paradigma netieši paredz, ka ja visi ir ienaidnieki, tad tie automātiski ir savstarpēji sabiedrotie, kas sazvērējušies, kopā alkst un plāno iznīcināt (Trešo Romu / pasaulē pirmo sociālistisko valsti / unikālo un Dieva inspirēto krievu civilizāciju - katrs var izvēlēties, atbilstoši savai gaumei). Attiecīgi, Krievijai kā Maskavijas tradīcijas mantiniecei šādā gadījumā ir tikai trīs sabiedrotie: armija, flote un kādi pāris jocīgi latīņamerikāņi (kuri ir sabiedrotie tāpēc, ka Krievija tālu), bet pārējos vai nu agri vai vēlu jāpakļauj, vai jāpakļaujas. Sanāk mūžīga cīņa sociāldarvinistu garā, un, ja tā pavirši skatās, tā tas esot visā pasaulē.
Bet ja nepavirši palūko, tad var redzēt, ka visādas tur Eiropas - kuras arī nebūt nav nekādi dieva jēriņi, bet gan visai savtīga civilizācija, - šajā ziņā atšķiras ar vienu it kā sīku, pirmajā brīdī grūti pamanāmu, taču būtisku aspektu. Proti, jēdziena "ienaidnieki" vietā viņi lieto "sāncenši/konkurenti". Un, attiecīgi, tā arī raugās uz pasauli. Ja visi ir tavi konkurenti, tad tie konkurē arī savā starpā (pie tam bieži vien veidojot simbiotiskas saites, lai palielinātu savu spēju konkurēt).
Un šāds modelis daudz tuvāks ir reālajai pasaules ainai, dod daudz plašākas iespējas manevram, un ļauj uzturēt daudz labākas kaimiņattiecības. Līdzīgi kā Tour de France, kur it kā visi ir konkurenti, taču spiesti sadarboties, veidot grupu aizvēju, apakšgrupas, kas konkurē ar citām. Tas riteņbraucējiem palīdz pietaupīt spēkus visu garo distanci līdz finiša taisnei. Izdevīgāk ir sadarboties, nekā visiem mēģināt uzspļaut vai grāvī iegrūst.

Postpadomju cilvēka kā tāda (arī daudzu kvēlu Latvijas patriotu, kas savā domāšanā ir izteikti moskoviti, tikai spoguļattēlā - kā monētas averss un reverss) nelaime ir tajā, ka viņam "konkurents" un "ienaidnieks" ir viens un tas pats.

Tagad lasu RL rakstu par Fainmanu un iešāvās prātā, ka tīri praktiski fiziķiem daudz vieglāk savas idejas apkopot rakstā vai grāmatā. Cep augšā savas vīzijas, pa brīdim dodot atbalsta tēžu fizualizāciju formulu veidā (kamrāds reiz stāstīja, ka viņa čoma Dr. disertācija neorganiskajā ķīmijā aizņēmusi tieši vienu A4 lapu, pārējās obligātās lapas ar ievadu, problēmas izklāstu mazajiem par zvēriņiem u.tml. neskaitot). Savukārt lai nabaga vēsturnieks savu mazītiņo rakstiņu uzmargotu, šim nepietiek ar savas vīzijas naratīvu izklāstu (vismaz Austrumeiropā tā nav pieņemts akadēmiskajā vidē) - nākas lielāko daļu laika nevis slīpēt savu domu, bet pārrakt avotu un citu autoru darbu kaudzes, lai piemeklētu katram cipariņam atsauci, ko likt zemsvītras piezīmē. Nu gluži kā ja Albertam viņa E=mc2 katram simbolam būtu jāliek atsauce, no kurienes viņš ņēmis, ka E ir E un kurš to pirmais tā definējis utt., aber ja to nav, viņš savu formulu kā neakadēmisku varētu tetovēt uz dibena.

"В 1807 г. Фихте предложил заменить профессиональное образование в университете общим образованием, позволяющим выявить внутренние взаимосвязи в пределах всего научного знания. Идеи Фихте легли в основу университетской программы Гумбольта.* (..) Идеи вовсе не похожи на вещи, покуда мы не представим их в символах, написанных на каком-то материале, например, на бумаге; прежде всего они являются обобщением (коммуникацией), что означает взаимодействие между людьми, обладающими телесностью. Войти в физический мозг (либо внутрь компьютера) – это уж точно ложный путь для восприятия идей, поскольку идеи обнаруживаются в процессе общения между одним мыслящим человеком и другим, и мы воспринимаем идеи другого мозга, только получая их сообщенными нам. То же имеет место и с отдельным человеком: кто-либо воспринимает свои собственные идеи, только покуда он(а) находится в режиме общения. Мысли не предшествуют общению, но сам коммуникативный процесс создает мыслителей в качестве своих узлов."**

Kaut kas tajā ir. Ko pasaki/uzrakstui - ieklausie sevī, - un sāc prātot: ō!, interesanta doma, vajadzētu to sīkāk paķidāt, pretrunas pameklēt! Un tad jau apzināti centies ieklausīties/ieskatīties paša teiktajā/rakstītajā - neviļus gaidot ko jaunu. Var muļķība pasprukt, bet var arī kas sasodīti interesants. Dažbrīd gan šķiet, ka tā nav domāšana. Mēle un balss saites kustējās, radot skaņas svārstības, kas veidoja saprotamu domu. Lai pārstātu vienkārši vārīt/pārvārīt visai haotisko vārdu putru galvā un sākt domāt, nepieciešams ļoti daudz spēka un laika, tāpēc jau domāšana ir visai netriviala nodarbe. Taču daudzi, pat visai cienījami metri tā arī paliek pie pārliecības... ko pateikšu trīs reizes, tam ticēt. Un te jau klāt strupceļš. Var domas meklēt galvā, taču to tur nav. Tur pilns ar visādiem anķīniem, faktiem un kur saklausītām/nočieptām atziņām, priekšstatu un vēlmju gūzma, bet domu nav. Var meklēt "viena domājoša cilvēka mijiedarbībā ar otru", taču arī tur nav domu. Vienkārši milzums interesantumu - valoda un gramatika, semantika un pragmatika, etiķete un tradīcijas, - milzums daudz kā, izņemot idejas. Un kad nu top skaidrs, ka domu nav ne iekšā, ne ārā, tad vieni ļaudis ar to samierinās un dzīvo bez tām. Bet ir tādi, kas saka: eu, līdz šim meklēts tikai divās vietās, bet pasaule ir plaša, tb iespējams, domas meklējamas daudz kur citur, un jāmeklē, kamēr nav izmēģināts viss (огласите весь список!). Pie tiem dažkārt atnāk (iešaujas prātā no kaut kurienes) labas domas. Nu kaut kā tā.

-------
* Коллинз Р. Социология философий. Глобальная теория интеллектуального изменения. - Сибирский хронограф: Новосибирск, 2002, c. 840
** Коллинз Р. c. 46

Inspirējies no: Москалев И.Е. Сети научных коммуникаций: междисциплинарный подход.