Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)