Interesants autors, teologs - Alvin Carl Plantinga, - kura darbi lielāko tiesu veltīti racionālas kristīgas filosofijas iespējamībai, runā par zināšanu pamatojamības problēmu, zināšana un ticības nošķiršanu, polemika ar dažādiem plurālistiem un pozitīvistiem.

Man viņa domu gaitā šķiet interesants viens aspekts, proti, cilvēks ir subjektīvi pārliecināts, tic un zina, ka Dievs ir. Taču sarunā ar ļaudīm, kuri netic, viņa ticība tiks raksturota tikai kā viņa paša pārliecība, t.i. viņš to nevar pamatot un pierādīt. Protams, ja konkrētais indivīds ir teoloģijā "apkalts", apveltīts gana asu prātu un spēju veidot loģiskās spriedumu ķēdes, viņš var gūt zināmus panākumus un atspēkot kādu daļu skeptiķu argumentu, taču ne visus. Tā kā gala rezultātā reliģijai trūkst racionāla pamatojums.

Te nu Plantinga sāk vētīt citu visnotaļ senu filosofijas jautājumu: cita apziņas un saprāta problēmu. Kā mēs varam zināt, ka ir vēl arī citas saprātīgas būtnes? Protams, ir gana daudz argumentu, kas to apstiprina. Pēc analoģijas, kritērijiem, visādiem tur testiem utt., to var pamatot, taču pierādīt nevar – ir gana daudz skeptisku argumentu, kas neļauj līdz galam pamatot citas apziņas esamību.

Pat trakāk, cilvēks tā īsti nevar pierādīt, ka viņam pašam piemīt apziņa. Tās esamībai, protams, var ticēt, taču zinām, ka ir gana daudz gudru ļaužu, pie tam profesionāļu, kuri mierīgi var pateikt: nav nekāds individuālās apziņas, ir uzvedības un reaģēšanas mehānismi. Nav svarīgi – refleksi, asociatīvās saites, kuru ietekmē... neiroķīmija, - tas viss ir nieki. Svarīgi tas, ka ir ļaudis, kuri skeptiski raugas uz apziņas esamību apkārtējos, sevī un vienalga kur, kuri netic citu saprātu pastāvēšanai, vispār saprāta pastāvēšanai kā tādai. Un pierādīt pretējo nav iespējams. Vari tikai nospļauties un pārstāt ar solipsistiem sarunāties, pietaupīt spēkus un laiku auglīgākām diskusijām, taču pierādīt nevari.

Plantinga pievēršas abu šo situāciju līdzībai. Tas jau skaidrs, uz kuru pusi viņš to deķi velk: mēs kā saprātīgi ļaudis ticam, ka ir arī citi, kas apveltīti ar apziņu un saprātu, es ticu, ka tu esi utt. Tāpēc vajag atteikties no dubultstandartiem un neizmantot diskusijā pret reliģiju tos argumentus, kas neļauj atzīt, ka jūs pats esat apveltīts ar apziņu un saprātu, ka vispār eksistējat. Solipsisms racionāli nav apgāžams. Tāpēc labāk izvairīties no šīs bezgalīgās vārdu kaujas un pieņemt veselo pieredzi, pat ja nevaram 100% to pamatot un pierādīt.

Tā nu Plantinga smalki, soli pa solim, apstrādājot solipsisma argumentāciju, ved uz ticības Dievam atzīšanu, pretējā gadījumā lasītājam nonākot pie atskārsmes, ka nav pierādāma viņa paša apziņas un saprāta eksistence. Visai jauka prāta spēle.