Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.