Primitīvā, vienkāršā sabiedrībā var atļauties visai sarežģīti plānot, jo dzīves plūdums ir aplam lēns. Sarežģītā sabiedrībā rezultātu dod vairs tikai vienkārši plāni. Savukārt pārsarežģītā sabiedrībā praktiski nekāda plānošana, pat īstermiņā, vairs nedod rezultātus, jo viss mainās pārāk strauji, jo ir pārāk daudz blakus faktoru, kas ievieš korekcijas. Nepaspēj rīta kafiju izdzert, kad jau kaut kas mainījies – kādas te vairs stratagēmas? Tāpēc nav brīnums, ka ļaudis atslābst un zaudē interesi ne tikai par kādu nebūt mērķtiecīgu darbību - ne tikai par savas dzīves plānošanu, bet arī par vēlamajiem rezultātiem kā tādiem. Kā būs, tā būs. Vērtības, par kurām iepriekšējās paaudzes “uz ežiņas galvu lika”, tagadējām kļūst aizvien vienaldzīgākas. Tā kā pasivitāte, neorganizētība un vienaldzība ir visnotaļ dabiskas daudzveidīgās sarežģītības sekas. Attiecīgi, iepriekšējo gadsimtu idejas, kas orientēja cilvēku uz aktivitāti, pašorganizēšanos un entuziasmu, pamazām izčākst, jo zaudējušas aktualitāti un drīz būs plauktiņā pie Renesanses un Apgaismības archīva. Kur perifērijā, kur sabiedrība vismaz daļēji saglabājusi robustākas struktūras, ir kas par šiem pocesiem šausminās un mēģina pretoties, taču tas ir kā ar tenisa raketi mēģināt paisumu atvairīt.