bumsiic [entries|archive|friends|userinfo]
bumsiic

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[14. Nov 2019|16:13]
[Tags|, ]

Ir brīži, kad darbā lieku klusumu tālrunim, īpaši, ja gatavoju lēmumprojektus...ir brīži, kad no rīta pusastoņos uztaisu kafiju, pussešos vakarā to izleju un izmazgāju krūzi...kristīgi. Ir visādi...un tā tam jābūt...bet ar visu to var būt tā, ka vibrē tālrunis, redzu, ka zvana kolēģe, kuru neesmu redzējusi nu jau divus gadus mazliet kavējos. Jo tā īsti čalot nav ne vēlmes, ne spēka. Bet, ja esmu sadūšojusies un otrā galā dzirdu kaukšanu un šņurkāšanos...un cilvēks nevar līdz galam izdvest, kas tad ir uz tās sirds, līdz man jau paliek aukstas kājas, burot drāmu galvā, es varu arī palikt īgna...izrādās, jāglābj, jo pēc vienpadsmit dienām jānodod kvalifikācijas darbs...un nav pabeigts....
Uz manu jautājumu, ko nozīmē - nav pabeigts...dzirdu klusu - nu ir teorija...!!!!!!
Kāpēc es nevaru pateikt - nē mīļā sirds...ņem akadēmisko,domā...nu, kāpēc man šūpulī nav ielikts vārds - nē!
Link1 raksta|ir doma

[8. Nov 2019|14:20]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |omulīgs]

Esmu visu dienu piespiedu - brīvā kārtā klausījusies džezu...man principā nav nekas iebilstams...bet ne jau nu visu dienu!

Un absolūti nesaistīti es šodien secināju, ka vecumam un lauku mazajiem miestiem ir sava priekšrocība. Ar pavisam nelielu mulsuma devu, uzliekot visburvīgāko bumša smaidu, šodien kolēģim, ar kuru esmu līdz šim tikai sveicinājusies, uzsēdos astē, lai tiktu līdz savam novadam. Un tas tika uztverts tik dabiski un smaidoši...nu tikai te tā var.:)
Linkir doma

;) [25. Okt 2019|14:36]
Sociālā pediatrija. Esmu atripojusi līdz medicīnai...
Link2 raksta|ir doma

... [18. Okt 2019|18:48]
[Tags|]

Nez pa kuru laiku esmu kļuvusi par īgnu, cinisma pilnu sievišķi, kuru uzrunājot jaunatne lieto uzrunu "Jūs" un žņaudza rokas...
Rīt uz adīšanas skolu...man tiešām patīk. Žvīku, žvāku un paraudziņš gatavs...
Link12 raksta|ir doma

... [14. Okt 2019|07:48]
[Tags|]
[Mūzika |dīc lampas]

Lai mums visiem šī būtu sasodīti forša nedēļa...vairāk neko...
Link2 raksta|ir doma

brīvdienas [29. Sep 2019|18:43]
[Tags|]

Nu tik smalka atskaite kā [info]pavisam man nesanāks...bet varu teikt, ka sen tik labi nebiju jutusies.Kompānija bija burvīga un laika apstākļi tik pat.Sigulda nestāv līdzās Limbažu novadam, iestājoties zelta rudenim...un nav sastrēgumu. Neskatoties uz to, ka tusnīju kā lokomotīve un ugunsdzēsēju depo netiku augstāk par pirmo stāvu un no tā lejā kāpu viena kāja, otra kāja, dibens...jo mana fobija no stāvām, šaurām trepēm nav(izrādās)mazinājusies un stikla grīda to nekādā veidā nemazina, es uzzināju pasakaini daudz.
Mazliet bēda uznāca vērojot skaistās muižas, kurās citādi domājoši iepļakā sazin ko! Bet mūsdienās tās ir kļuvušas vien par apgrūtinājumu. Ziņkārības pēc ielīdu paskatīties informāciju par Ozolmuižu. TĪK skaista tā bijusi!Būtu dikti bēdīgi, ja tā izzustu.
Link1 raksta|ir doma

Darbi [13. Sep 2019|20:55]
Esmu norakusies normatīvajos aktos...bet dzīva.:)
Linkir doma

finito [16. Aug 2019|19:31]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |īgna]

Āra tomāti "furļum". Pilnīgi visi. Vienā naktī palika brūnas lapas un bumbuļi. Ņu... labi, ka par samērā lētu cenu varu dabūt, ko sabāzt želejā.
Bet par dārzu...laikam jau man būs skaists puķu dārzs. Un zālājs. Ceru, ka līdz pavasarim šī noskaņa nepāries.
Link4 raksta|ir doma

No visa pa šķipsnai [12. Aug 2019|13:33]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |murmulīgs]

Labi, nāksies vien sev un citiem atzīt, ka esmu cukura atkarīga. Es nepīpēju, nedzeru, nespēlēju azartspēles...loģiski!tad nu riju cukuru. Un tikko cenšos to ierobežot, kļūstu par nervozu stervu ar sāpošu galvu. Tad izriju kasti ar riekstiņiem, kuri pildīti ar ellīgi saldu kondensēto pienu...un apmierināti tusnīdama eju rakt zemi, jo redz tad pamostas sirdsapziņa...

Nesaistīti ar iepriekš minēto izraku divas rozes. Ar to pielieku sevī punktu epopejai ar rožu kopšanu. Šīs abas aizgāja mežainī. Ja nav nojēgas par šo ziedu kopšanu, audzē vien mīļā parka rozes...kuras aug pašas.

Trešdien eju uz jauno darba vietu...sākās negulētās naktis, murgi par iepriekšējām darba vietām, par to, ka braucu patstāvīgi pie mašīnas stūres...pamostos nelaimīga, jo redzu taču, ka cienītais arī ir negulējis, jo ne jau nu murgojot guļu kā kluss susuriņš. Drīzāk kā uz sauszemes izmests valis...Manas ambīcijas mani piebeigs.

Par lielu jautrību maniem bērniem un nelielu apcelšanās iemeslu pārējiem mājiniekiem (laikam tikai mans cienītais nekad nav par šo ķircinājis mani)es nespēju atrast piekto stūri mājā, nespēju aizmigt un visādi citādi histēriski uzvedos, ja kāds no manējiem (tie ir kādi vienpadsmit rumpīši) ir kaut kur aizvazājušies. Komandējumi, izklaides braucieni, mācību braucieni...nav starpības. Pēc švāģerīša nāves es to jūtu gandrīz kā paniku...varbūt manī ir suņa gēns...tā it kā, ja viņi būtu manā tuvumā viņi visi būtu pasargāti...
Link4 raksta|ir doma

vēdera kalpi [10. Aug 2019|20:06]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |piekusis kā ...]

Krimiķos tādu vidusmēra līķi tā pa fikso šņak šņak sadala, saldētavā iekšā...un miers.Vēl iet kādu krosiņu paskrien. Dzīvē mēs ar [info]pavisam sešas stundas šķērējām, malām un visādi citādi smalcinājām vienu cūkrumpi, tāda vidēja latvieša izmērā. Sajūta tāda it kā visu dienu būtu zemi arusi...
Link8 raksta|ir doma

konservēšanās [8. Aug 2019|20:29]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |darbonīgs]

Tā nu tapa zaļo tomātu - paprikas lečo un zaļo tomātu - kabaču ķēpa(baigā smalcināšana un ņemšanās).
Kamēr ņēmos ar šo, sadomāju, ka baigi gribu Latgales salātus...un tomātus želejā.
Link2 raksta|ir doma

konservēšanās [8. Aug 2019|12:11]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |murmulīgs]

Lai retā saule tiktu klāt kaut daļai tomātu, paretināju zarus un nācās novākt arī daļu zaļo bumbuļu.
Tad nu šodien atklāju bumša konservēšanās darbu sezonu. Zaļo tomātu lečo. Un nācu pie secinājuma, ka būs jāiekārto recepšu mape vai klade. Pagājušā gadā izdevās uzvārīt pāris burkas ellīgi gardu zaļo tomātu lečo...un varat pakārt mani aiz kājām, lai galvā pieplūst asinis, es neatceros to recepti pēc kuras to darīju...
Link4 raksta|ir doma

No visa pa šķipsnai [6. Aug 2019|14:24]
[Tags|, , ]
[Garastāvoklis: |murmulīgs]

Mani pārsteidz tā kustība, kas šobrīd notiek pašvaldībās. Nē, nu ir pilnīgi normāli ka vasarā pedagogi migrē starp iestādēm un pašvaldībām. Bet, tas ka vienā pašvaldībā vasaras beigās pārtrauc darbību vairāku iestāžu vadītāji, tas ir mazliet dīvaini.
Ne mazāk mani pārsteidz, ka ir pašvaldības, kurās pirmsskolas bērnu rindas joprojām organizē paši iestāžu vadītāji...
Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri spēj remontēt dzīvokļus un mājas katru piecgadi...nu nē...es nelaimīga šļūkāju ar lupatu starp mēbelēm un visādām citādām dīvainām kaudzēm. Uz manu šņuk šņuk tiek norādīts, ka man taču vajadzēja grīdas flīzes...nu tad tās man būs...man paliek noslēpums, kāpēc tās flīzes nevar tā pļak pļak...bez putekļiem un visādām tur slīpēšanām...
Vakar apčubināju savus tomātus. Ķekaros pat piecpadsmit tomātbumbuļi...tikai nav ne mazāko cerību, ka visi paspēs nosarkt. Izknaibīju vīnogulājiem lapas, lai ķekariem tiek retie saules stari.
Link2 raksta|ir doma

Pamparam [2. Aug 2019|22:49]
[Tags|]

Galopā pāri hesam...cauri Birzgalei...cauri Jaunjelgavai neizdevās, jo tur remontē celju...un tā ar līkumu uz Viesīti. Tverot skaistos skatus.Izvairoties no sadursmes ar kombainu. Tad visi trīs mulsi stāvējām un grozījāmies kapu vidū,jo pēkšnji sapratām,ka piemineklis joprojām nav uzstādīts un īsti droši neesam,kura kopinja ir īstā.Tad to beidzot atpazinām. Pārrunājām ar vīramāti jauno modi rāzes vietā likt plāksni uz kapa...neticami,bet tik pat plūstoši devāmies uz mežu.Sēnjot.Pēc kāda laika,kad cienītais mūs abas bija vedis pa meža celju,es apjautājos,vai vinš apzinās,ka mēs taču tomēr iznāksim abas ārā arī no šiem brikšnjiem un atradīsim vinju...vinjš smagi nopūtās un beidzot izlaida mūs no mašīnas.Tad mēs abas vienbalsīgi secinājām,ka šitas te vispār nav nekāds riktīgais mežs(jo riktīgā mežā nav brikšnju,ir mīksta sūna-nu respektīvi parks)...un tad lūpas uzskrullējušas un vāvuljodamas devāmies virzienā-ārā no meža pa celja vidu...un lasot skaistos...akmenjus manam dārzam.Es domāju cienītais ilgi ar mums nekur kopā nebrauks.
Link2 raksta|ir doma

stresiņš [31. Jul 2019|18:24]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |sabijies]

Šī nav mana pirmā darba intervija. Un nereizi vien esmu pati aicinājusi cilvēkus uz pārrunām. Bet man jau šovakar griež zarnas no uztraukuma...marasms kaut kāds.
Link2 raksta|ir doma

restarts [29. Jul 2019|16:03]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |ņerr]

Jau iepriekšējā klabes dienasgrāmatā, esot bumsis, rakstīju, ka mani nomierina un saliek visu pa plauktiņiem tādi darbiņi kā trauku, grīdas mazgāšana. Ja tas nelīdzēja, vienmēr bija iespēja aizmukt pie mammas uz Madonas - Gulbenes robežu, kur viņa Godmaņa uzmundrinājumu uzklausījusi bija sevi norakusi saimniecībā. Bet tur bija miers un klusums. Un varēja ieklupt vagā vai mežā mellenēs un izpsihoties tur.
Tagad...meklēju mājā piekto stūri, nu jau nedēļu neguļu vai "izrubos" no rīta uz pāris stundām. Maļos un maļos kā kompis, kurš ir pārvērtēts un piebāzts ar visādām draņķībām un tam uz ekrāna kustās tas kaitinošais aplītis. Man uz ekrāna negrozās šis aplītis, bet es ņerkstu, staipos, krītu nostaļģijā, šķirstu septītā un vēl vecāka gada Burdas...nu pilnīgi sitama...
Jūtu, ka visi mani mīļie, zobus sakoduši, pacietīgi gaida, kad būšu pārstartējusies.
Un tad es mierīgi saņemšu vai nesaņemšu zvanu, mierīgi aiziešu vai neaiziešu uz pārrunām...vai vienā dienā izraušu tīru dārzu. Bet šobrīd es sevi žēloju un vainoju savā tizlumā laika apstākļus un noraujos uz tiem, kuri trāpās man zem rokas...kā jau teicu...pilnīgi sitama.:)
Link4 raksta|ir doma

konservēšanās [28. Jul 2019|11:59]
[Tags|, ]
[Garastāvoklis: |oumulīgs]
[Mūzika |Cīrulīši ]

Pārskatīju plauktus pagrabā. Secināju, ka zaptes šogad nevārīšu. Un gurķus nav jēga konservēt, jo veikalā var dabūt tīri gardus zem eiro.Bet salātus, tomātus želejā gan šmorēšu.
Un tad sāku pārskatīt konservēšanas grāmatu. To pašu, kuru izmanto mana mamma. Vienkārša un man saprotamā valodā.
Un te lasu - piparmētras ir lūpziežu dzimtas augs...ķimenes ir populārs garšaugs, kurš aug grāvmalās, pļavās, brīvā dabā...turpinu lasīt, bet smadzenes aizķērušās aiz piparmētrām un tiem lūpziežiem. Un tad sēžu kā psihs vienpatis un hihinu...kā tas nākas, ka no skolas gadiem atceros nakteņus, krustziežus, bet šo brīnumu nemanīju.
Ieraugot savu viegli zaļo jaunatni pēc vakardienas ballēšanās, knapi valdīju smieklus. Iedomājos tagad, kā mūsu mamma valdījās, kad atbraucām ar sīko zaļas un saņurcītas...un tiiik nožēlojamas. Un es skaidri atceros to feino sajūtu, kad mamma klusējot piespēlēja brokastis un tad ietrieca vagā. Vagā nedzīšu, jo nav jau to garo vagu, bet brokastis klusi piespēlēju un tad iegrimu atkal savā konservēšanas grāmatā...
Link2 raksta|ir doma

vēl viens robiņš manā zināšanu stenderē [27. Jul 2019|12:56]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |stipri domīgs]
[Mūzika |Puaro]

Pienāk brīdis, kad Tu saproti, ka patiesi ir tēmas, kurās labāk savu viedokli paturēt pie sevis. Jo katram par to tas ir savs. Interese par otra piedzīvoto,emocijām, skatījumu ir tuvu nullei. Tu sāc uzķert klīstošu skatienu, tēmas maiņu...Man kādreiz teica, ka šīs tēmas ir politika un ticība. Es pieliktu klāt bērnu audzināšanu un veselību.
Link1 raksta|ir doma

rīts...suņs [27. Jul 2019|08:44]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |omulīgs]

Vēl acis neatvērusi, saritinājusies zem palaga, dzirdu, kā līdzās ausis kustina un suniski strauji elpo Robis.Es cenšos neatvērt acis un nekustēties, bet kaut kas ir mani nodevis. Vai nu elpa kļuvusi straujāka, vai sirds puksti cilvēkam mostoties mainās. Un tad es jūtu, kā viņš mani vēro. Esmu droša, ja vien Robis nebūtu gana prātīgs suņu jauneklis, viņš ar ķepu paurbinātu man aci, sak - maaaam, tu guuuli? Bet tagad mana dzirde taustās tālāk un sajūt pa logu ienākam biezu, putnu balsīm piebāztu gaisu. Es nekad un nekur savā raibajā mūžā neesmu dzirdējusi tik daudz putnu dziesmu vienlaicīgi! Šeit Ķegumā man šķiet bērzu un priežu zari ņudz no sīkiem putneļiem. Nu dažu dvēseles gan ir uz manu plēsoņu sirdsapziņas... Es gan visādi cenšos to novērst, bet viņu nolāpītie instinkti neieklausās manā moralizēšanā par to, ka viņu kuņģi ir pilni un slepkavot nav vajadzības. Tā nu es naivi priecājos par katru gadījumu, kad man izdodas pāriet ceļu kaķim.
Pēc vakardienas vājuma brīža, Robis ir atkal pieaudzis manam sānam. Tā nu man ir silta un mēli izkārusi ēna, kura skrapstina nagus, sekojot pilnīgi visur. Es jūtos kā monstriņš ar sešām kājām un asti.Lieki teikt, ka jebkādi mani mēģinājumi sākt skaistu dzīvi, piemēram, no rīta pavingrojot, manu skrapstošo ēnu dzen panikā. Viņš metās man, uz grīdas tusnošai, mazgāt muti, baksta manu miesu augšup...tas viss beidzas ar manu smieklu krampjainu lēkmi un viņa prieku, ka izdevies mani glābt no tām dīvainajām kustībām
Link1 raksta|ir doma

literatūra [25. Jul 2019|11:56]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |bubinātors]

Šķirstu un pārlasu "Audzināšanas un mācību programma bērnudārziem(pagaidu variants)", izdevniecība "Zvaigzne" 1972. gads.
"Intelektuālās audzināšanas uzdevums ir nevis tikai paplašināt bērna iegūto zināšanu apjomu, bet galvenais, attīstīt zinātkāri, prātu un garīgā darba spējas, kā arī audzināt gribu."
Skaidri un saprotami...un tagad šo pašu izlasiet šodienas programmā...tikai blakus turiet svešvārdu vārdnīcu...
Baigi jau gribētos, lai jaunie kadri palasa tomēr tā laika perioda literatūru.
Link2 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]