Sabiedrībā vienmēr bijis tā, ka mazākums meklē un domā, bet vairākums ar dzelžainu pārliecību noreida realitātes pieņemšanu visur, kur tā nesaskan ar viņu empīrisko dzīves pieredzi un uz tās bāzes izveidoto ideāla modeli “kā jābūt”.
1990. gados tie lielāko tiesu bija ļaudis krietni vecāki par mani, attiecīgi, man radās priekšstats, ka tā ir neizbēgama vecuma raksturiezīme. Savukārt 2010. gados ar izbrīnu konstatēju, ka svārsts aizslīdējis otrā pusē, proti, tie, kas pašpārliecināti un bez mazākās paškritikas ēnas noliedz visu, kas nav saprotams un neatbilst iedomām, ir gados ļoti jauni cilvēki. Tikpat lielā mērā, kā šī nevēlēšanās mācīties, taču vēlme mācīt, šajos laikaposmos identiskas, tikpat lielā mērā, attiecībā pret 90. gadu virtuves sektantismu, man vis sir skaidrs piramīda ir apvērsusies spoguļattēlā. Un tā šīs abas piramīdas - 50 un vecāku, 30 un jaunāku, - karājas mentālajā visumā viena virs otras, pa laikam saduroties un atšķeļot skaidas, tos nedaudzos, kas piepeši pieļauj, ka varbūt kļūdas, varbūt jākoriģē savus uzskatus, ņemot vērā pasauli?