Sēžu un domāju, kā labāk sešīšiem izstāstīt par reliģiskajiem ticējumiem akmens laikmetā, ja ne mācību grāmatā kas saprotami izklāstīts, ne pašam par to kāda skaidrībiņa (lai šaitans parauj Elles liesmās tos, kuri izdomājuši, ka 6. klasē mazajiem kucēniem jāzaurē par paleolītu, mezolītu un neolītu!!!). Tad nu prātā iešāvās doma.

Visu maģisko prakšu pamatā ir sevis izmainīšana, lai… tālāk jau lokāli: vai nu stātos sakaros ar garu pasauli, 12. dimensiju, kosmosa Saprātu, sāktu levitēt, “pārdzimtu” jaunā kvalitātē utt., – vai nu ar mokošu meditāciju un vingrinājumu praksi, vai uzēdot sēnītes, iešņaucot koksi vai kādu citu mātes dabas doto palīglīdzekli, - lai gala rezultātā pārvērstu sevi par ko citu, visai kardināli atšķirīgu no iepriekšējā.

T.i., ja padomā, ar maģiskajām praksēm gan senatnē, gan mūsdienās aizraujas cilvēki, kuri ir neapmierināti ar sevi un savu dzīvi šeit un tagad. Un, šķiet, arī gan fantasy, gan fantastika kā žanri būs no šīs pašas ōperas...