Man tomēr šķiet, ka šitais “tagad katrs pats par sevi” ir krietni pārspīlēts sociāldarvinisma relikts dažu ļaužu apziņā. Jā, Minhene uzspļāvusi Berlīnes lēmumiem un slēgusi savu teritoriju, ignorējot federālo retoriku. Jā, NATO vadība mazgā rokas nevainībā (roku mazgāžana pandēmijas apstākļos ir ļoti svarīga), atstājot katras dalībvalsts drošību tās pašas ziņā. Taču ja palūkojam sīkumus, tad redzam visai plašu aktivitāti, apejot valstiskās un virsvalstiskās vadības struktūras. Ķīniešu mediķi ierodas Itālijā bez kādiem starpvalstu līgumiem. Vācieši pārvarējuši pirmo nedēļu paniku un vienā mirklī paveikuši pirms tam neiedomājamo, proti, vietu skaitu reanimācijā, 25 000 pret 5000 vēl pirms pāris nedēļām. Pie tam uzņem arī Francijas un Itālijas pilsoņus (pēdējos ved ar lidmašīnām). Un tas bez kādas atskatīšanās uz Berlīni – Drēzdenē nolēma palīdzēt, t.i. “Saksijā”, nevis “Vācijā”. T.i. man aizdomas, ka vērojam nevis grūstošu paneiropisko solidaritāti, bet gan to, ka šādai solidaritātei nav nepieciešamas birokrātiskā aparāta dzirnas Briselē, Strasbūrā, Parīzē un Berlīnē. Tās pat ir bremzējošas, tāpēc aizvien vairāk ignorētas. Interesanti, kā būs tālāk.