Jau labu laiku, vērojot ļaudis apkārt (un sevi tai skaitā), neliek mierā doma par infantīlismu.

Infantīlisms nav tad, kad pieaudzis vīrietis valkā kedas un datorā spēlē tanciņus, vai nobriedusi sieviete nokrāso ugunīgu matu ērkuli un uzvelk rōzā maiķīti ar uzrakstu FCUK.

Infantīlisms ir tad, kad cilvēkam eksistē tikai ieplānotas viņa rīcības sekas, bet pie visām neieplānotajām ir vainīgs kāds cits: vāze nokrita pati; stulbie cilvēki vienmēr grūstās, kaut es mierīgi stāvu autobusa durvju ejā; idiota priekšnieka dēļ uzņēmumam nav peļņas; pie krīzes vainīga valdība utt. Visai populāri ir piesaukt hotentotu ētiku un dubultstandartus, lai gan, manuprāt, to neesamība ir vēl sliktāka.

Dubultstandarti piemīt pieaugušam cilvēkam. Pieaudzis hotentots, protams uzskata, ka ja viņš nozog govi no zulusu ganībām, tad tas ir labs darbs, bet kad zulusi nozog viņa govi, tad tā ir cūcība. Taču kur sirds dziļumos viņš nojauš, ka nejaukajiem zulusiem šai gadījumā varētu būt diametrāli pretējs viedoklis. Un te rodas telpa ja ne dialogam, tad vismaz dūru izvicināšanai.

Savukārt infantīls hotentots uzskata, ka zulusi nav ar viņu vienās domās sava stulbuma vai ļaunprātības dēļ, bet ja zulusi nāktu pie prāta un sāktu domāt pareizi, tad šiem nāktos atzīt, ka taisnība ir hotentotam. Te nav dubultstandartu, tikai viens. Dialogs nav iespējams.