Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
par zināšanām 
16.-Apr-2022 06:18 pm
Sokrāts: “Es zinu, ka neko nezinu”.
Postmodernists: “Mēs neko nezinām, un to mēz noteikti zinām”.
- Pirmajā gadījumā no nezināšanas fakta apjausmas dzimst vēlme zināt un tālākie meklējumi – dialogs (ar sevi, citiem, dabu). Nekomfortabli.
- Otrajā gadījumā nezināšanas fakts tiek pasludināts par galīgām zināšanām, tālāk nav jēgas meklēt – monologs šīs zināšanas izplatot, nebeidzami meklējot pamatojumu, ka citas zināšanas nav iespējams sasnieg/gūt. Komforts.
Comments 
16.-Apr-2022 07:02 pm
Vispār otrais variants ir daudz nekomfortablāks, jo zināšana nozīmē varēšanu, ja ir situācija kad neko nezina, tad neko nevar un nav jēgas.
16.-Apr-2022 08:36 pm
Nepiekrītu. Komforts tajā, ka nav nekas jādara, jo viss jau ir sasniegts. Pirmajā variantā tomēr priekšā smags darbs.
17.-Apr-2022 08:55 am
Nekas nav jādara situācijā, kad šķiet, ka visu zina un ir ar universāli pareizo spriedumu par lietām, jebkāda nezināšanas atzīšana ir labāka par to :)

Piemēram, vai jūs zinājāt fun fact, ka lielākā daļa postmodernisma teorētiķu nebija "postmodernisti" tādā nozīmē, ka priecātos par šo stāvokli, to akceptētu vai būtu ar to kaut mazākajā komfortā?
17.-Apr-2022 02:44 pm
Nja. Kā raksta čehu filozofs Jans Patočka: grieķu klasiskās filozofijas mantojums nozīmē, ka patiesība nav nedz reiz uz visām reizēm dota, nedz vienkārša vērojuma vai vērošanas padarīšana, gluži pretēji, tā ir visu mūžu pētoša, sevi kontrolējoša un integrējoša domāšanas un dzīvošanas prakse.
This page was loaded Nov 18. 2024, 7:52 am GMT.