| Nesen uzdūros internetu ārēs lauka pētījumam par pēdējās desmitgades izmaiņām jēdziena "vārda brīvība" nozīmīgumā, ko veica Higher Education Policy Institute (HEPI) komanda augstskolu studentu vidū. Rezultāti man šķita visai interesanti, jo līdzīgu virmojumu jūtu jaunajā paaudzē sev apkārt.
2/3 aptaujāto neuzskata vārda brīvību par kā vērtu, viņiem tā visai vienaldzīga, jo daudz svarīgāk šķiet, lai "vārds" nevienam neliek justies bēdīgam, aizvainotam. 79% respondentu uzskata, ka to, kuri kādā veidā jūtas ierobežoti, vēlmes ir jāizpilda kā pašsaprotamas. 61% respondentu atzina, ka neviennozīmīgā situācijā labāk upurēt vārda brīvību, lai neviens nesajustos margināls. 35% studentu pauda pārliecību, ka lektoriem, kuru lekcijās paustā informācija tīši vai netīši kādu aizskar, ir jāaizliedz pasniegt augstskolā; savukārt pasākumus jāorganizē dzimumdalīti, pie tam, ja agrāk to prasīja dažādas reliģiskās grupas, tad šobrīd šo nostāju atbalsta arī studenti, kas neuzskata sevi par reliģioziem, u.tml. Kā diplomātiski izteicās prohjekta vadītājs Nikolass Hilmans (Nick Hillman, 1972): "mūsdienu studentu attieksme pret vārda brīvību atšķiras no iepriekšējo paaudžu nostājas: tā viņus vienkārši neinteresē".
Manā jaunībā vārda brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Lielākajai daļai ļaužu riebās padomju dubultvaloda, kad daudzas lietas nedrīkstēja saukt vārdā, bet vajadzēja maskēt aiz politiski pareizi skanošām frāzēm. Vārda brīvība bija viena no pirmajām prasībām, sākoties pretpadomju kustībai, dibinoties Tautas frontei. Eiropā šī vēlme ir par kārtu senāka. Vairāk nekā 200 gadus ritējušas politiskās batālijas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, līdz ļaudis ieguva tiesības un prasmi apspriest "neērtas tēmas", izskaust rasismu, segregāciju, mainīt likumdošanu. Galu galā, šie paši aptaujātie studenti ir ērtajā pozīcijā pateicoties tikai un vienīgi cīņai par vārda brīvību - paaudzes pirms viņiem panāca šiem viedokļa paušanas iespējas, riskējot ar mantu un brīvību, līdz sasniedza saskarsmes tolerances optimumu.
Taču pasaule tā iekārtota, ka svārsts turpina kustību pretējā virzienā... Pamatā ir mūžsenais cilvēku konservatīvisms, vēlme saglabāt, nostiprināt un nocietināt status quo - toleranci, - kas pamazām virza visu uz pretēju rezultātu. Pati tolerance ir lieliska (galu galā māte daba mūs radījusi dažādus, un jo labāk iemācās sadzīvot ļaudis ar pretējām vērtībām, jo komfortablāka visiem dzīve), bet tās nostiprināšanas un pastiprināšanas metodes gan tādas nav. Un arī rezultāti. Interesanti, tāds bija Plāns, vai kārtējā nejaušība, kad kārtējo reizi ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts? |
Man šķiet, šobrīd viss jau ir daudzmaz kārtībā ar vārda brīvību, kuras mērķis ir, lai droši varētu vērsties tieši pret "status quo" - jebko nosacīti vājākos sabiedrības locekļus vai grupas ierobežojošu. Tolerances un iekļaušanas vārdā ierobežojumiem būtu jābūt tikai tur, kur stiprākais vēršas pret vājāko, vairākums pret minoritāti utt.