Pa LNT rāda "Aleksandrs Lielais". Paskatījos pārdesmit min un izslēdzu. Es saprotu, ka visiem taupības režīms, takš varēja pie tulkošanas pieaicināt kaut pirmā kursa studentu, lai "sholāri" piepeši nepārtaptu tulkojumā par "skolaspuikām", Hindukušas grēda par "Gindukuša kalnu" u.c. pērlēm - praktiski katrā otrajā teikumā. Uzpīpēšu vakara dūmu un labāk skatīšos veco labo F.F.Kopolu.

UPD:
Protams, tas, ka dons Vito izsaka nevis piedāvājumu, kur nevar noraidīt, bet gan "neatvairāmu piedāvājumu", aridzan ir mīļi...

Paziņa man atsūtīja čehu "jaunā viļņa" filmu TOP, kuras man noteikti jāredzot:
1) Kaut kas atšķirīgs / O necem jinem –Věra Chytilová (1963.)
2) Melnais Pēteris / Cerný Petr – Miloš Forman (1963.)
3) Intīmais apgaismojums / Intimni osvetleni – Ivan Passer (1965.)
4) Blondīnes mīlestības / Lásky jedné plavovlásky – Miloš Forman (1965.)
5) Veikals uz galvenās ielas / Obchod na korze – Ján Kadár & Elmar Klos (1965.)
6) Pērles dzelmē / Perlicky na dne – Jiří Menzel, Jan Němec, Evald Schorm, Věra Chytilová, Jaromil Jireš (1966.)
7) Cieši vērotie vilcieni / Ostre sledované vlaky – Jiří Menzel (1966.)
8) Margrietiņas / Sedmikrásky – Věra Chytilová (1966.)
9) Ugunsdzēsēju balle / Horí, má panenko – Miloš Forman (1967.)
10) Dezertieri un klaidoņi / Zbehovia a pútnici – Juraj Jakubisko (1968.)

Varēju lepni izriest krūti un laipni informēt, ka šo jaunatklājumu zinu jau gadus 30, tb kā nu sanāca, kā ne, bet būdams ieslodzīts aiz Dzelzs priekškara, tīņa gados noskatījos lielāko daļu gan čehu, gan franču "jaunā viļņa" mūviju (lai gan jāatzīst, rumāņu un dienvidslāvu "jaunā viļņa" paraugi nebūt nebija sliktāki). Netic. Tā tas nevarot būt, jo viss bijis aizliegts. Nu nezinu, nezinu. 1970./80. gadu mijā uz lielā ekrāna brīvi skatījos "Skārda bungas" (Grasa romāna ekranizējums), Austrumeiropas "jauno vilni" un neko - dzīvs. Vo to visu sanapsterot, lai dēls varētu skatīties, kad līdz tam daaugs, tas gan būs grūtāk. Bet jāredz noteikti. XX gs. 60. gadi vispār interesants fenomens. Ja tā padomā - Rietumu civilizācijas kulminācijas virsotne.

Vakar noskatījos to "Apokalipto". Pirmā trešdaļa patika. Otrā trešdaļa diemžēl pamodināja Staņislavski - pārāk daudz aloģismu un neatbilstību (saprotu, ka budžets ierobežo, taču vismaz loģiski jācenšas sakārtot to štelli). Pēdējo trešdaļu - nu to, kur rimeiks par Rembo pirmajām asinīm, - vēroju pār grāmatas malu. Patika ūdenskritums. Tāds smuks. Lieku reizi nostiprinājos savā pārliecībā, ka uz kinoteātri jāiet tikai lai viegli papetingotu ar kuplkrūtainu jaunuvi, bet filmas jāskatās mājās ar kokteili rokā. Kopumā jauks "vella kalpu / rīgas sargu" variantiņš ar sulīgiem dabas skatiem. Neesmu īgns par mūvijam noziedotajām stundām. Rīt skatīšos 40gadnieka krīzes pārņemto Pitu pie Trojas mūriem.

«Divorce Iranian Style» - 1998. gadā tiesas zālē Irānā uzņemta dokumentālā filma, ko veido virkne savstarpēji nesaistītu sižetu. Visnotaļ interesanta, jo mēs jau nekā par šo zemi nezinām. Protams, filma gatavota rietumu publikai, tb iekomentē anoushe: "Tas, kurš saprot tikai angliski, redz filmā skumjus sieviešu dzīvesstāstus, tās grūtības, kuras māc nabaga irāņu meitiešus, ja ģimenes dzīve nav izdevusies. Savukārt tas, kurš saprot farsi, tas redz satrakotas fūrijas, kuras histēriski un nesakarīgi ko auro, sapinas nemitīgās pretrunās un aloģismos, nelaiž pie vārda ne vīru, no kura grib šķirties, nedz pat tiesnesi, taču visas atkārto vienu: naudu, naudu, naudu!"



Tiem, kuri zina krievu mēli, tulkojums no farsi Anoushe blogā: Под катом я изначально собиралась выложить 8 частей фильма с моим небольшим комментарием (к каждой сцене он-то небольшой, да вот только сцен много, фильм идет 1,5 часа, в результате вышел пост, больше которого в моем журнале еще не было). Но коль уж ютубовских роликов больше нет, а те, что есть наверняка тоже скоро удалят, то под катом остается только мой комментарий, который разбит на сцены и фрагменты видео (разбивка по ссылке совпадает с той разбивкой, что была на youtube).

Iekš RL uzdūros rakstam par kinofilmu zelta fondu, topu saraksta veidošanu u.tml. Visumā tīri jauks rakstiņš, kaut neiedziļinājos (jo pārņemts ar domu par to, cik lielā mērā un kā valoda nosaka domāšanu). Taču tā iešāvās prātā domele, ka patiesībā savu "labāko" (iecienītāko) mūviju sarakstu veidot ir bezjēdzīgi. Ar kinofilmām, šķiet, ir līdzīgi kā ar grāmatām. Atceros, kā māmiņa šķendējās kur 90. gadu sākumā, jo bija iegādājusi "Vējiem līdzi", ko atcerējās kā savu tīņa gadu lieliskāko mīlasstāstu, bet nu aci uzmetot vīlusies, ka tāda prasta lubene vien ir - ne sižeta, ne valodas, nedz raksturu sulīguma. Tb kinofilmu tops mainās līdz ar dzīves pieredzi - vienā vecumā lieliskākais šķiet "Zvaigžņu kari", tad kāds nebūt "Dejas ar vilkiem" vai tā rimeiks "Avatars", tad "Spoku suns" rullē, "Braiena dzīve" liek vārtīties pa zemi, tad "Mīlas dziesma Bobijam Longam" liek asariņu notraukt, bet visas iepriekšminētās šķiet lētas. Kādu nebūt kopsavilkumu varētu uzmeikot pašā mūža nogalē, taču aizdomas, ka tad nu gan roka necelsies laiku tērēt tādām figņām. Vo tā izdomāju. Gan ne līdz galam, bet pamatideja skaidra.