Iekš RL uzdūros rakstam par kinofilmu zelta fondu, topu saraksta veidošanu u.tml. Visumā tīri jauks rakstiņš, kaut neiedziļinājos (jo pārņemts ar domu par to, cik lielā mērā un kā valoda nosaka domāšanu). Taču tā iešāvās prātā domele, ka patiesībā savu "labāko" (iecienītāko) mūviju sarakstu veidot ir bezjēdzīgi. Ar kinofilmām, šķiet, ir līdzīgi kā ar grāmatām. Atceros, kā māmiņa šķendējās kur 90. gadu sākumā, jo bija iegādājusi "Vējiem līdzi", ko atcerējās kā savu tīņa gadu lieliskāko mīlasstāstu, bet nu aci uzmetot vīlusies, ka tāda prasta lubene vien ir - ne sižeta, ne valodas, nedz raksturu sulīguma. Tb kinofilmu tops mainās līdz ar dzīves pieredzi - vienā vecumā lieliskākais šķiet "Zvaigžņu kari", tad kāds nebūt "Dejas ar vilkiem" vai tā rimeiks "Avatars", tad "Spoku suns" rullē, "Braiena dzīve" liek vārtīties pa zemi, tad "Mīlas dziesma Bobijam Longam" liek asariņu notraukt, bet visas iepriekšminētās šķiet lētas. Kādu nebūt kopsavilkumu varētu uzmeikot pašā mūža nogalē, taču aizdomas, ka tad nu gan roka necelsies laiku tērēt tādām figņām. Vo tā izdomāju. Gan ne līdz galam, bet pamatideja skaidra.