Pirms dot naudu kādam smalkam režisoram vēsturiskas sāgas filmēšanai, ieteiktu paprasīt šim uzrādīt pamatskolas atestātu, lai redzētu atzīmi vēsturē. Jebkurš, kurš nav 7-8 klasē gulējis, zina, ka:

• Kavalērija nepārvietojas auļos, izņemot triecienuzbrukumu, kas ilgst 1-2 minūtes. Zirgs var noauļot ~2km (atkarībā no šķirnes – ir, kas kādu km vairāk) un tad viss. Pat rikšos attālums nav visai ievērojams. Bet nodzīta zirga vietā citu nedabūt, jo jājamzirgs ir rets un dārgs prieks.

• Nekad neviena armija nav cīnījusies tā, ka kaujas lauks būtu cēlu vīru duelis ar 3-5 m distanci no nākamā dueļa. Tā bija falanga, kas pārauga biežņā, kurā pat atvēzēties īsti nevarēja. Neba velti garāku par 1 m zobenu lietoja tikai jātnieki, bet kājniekiem tāds tikai par traucēkli.

• Visos laikos (izņemot 21. gs.) ļaudis ļoti rūpējušies par savu apģērbu un izskatu. Tavs apģērbs liecināja par tavu sociālo statusu un spējām. Apģērba materiāls un krāsainība bija pat ārkārtīgi no svara. Ietērpt konungu vai karali ādas vestē, tb skrandās… nonsenss! Pat skandināvu barbari, pirmais ko darīja pēc Eiropas palaupīšanas, bija ādas šortu nomaiņa pret sarkanām, zilām vai vēl krāsainākām samta un brokāta platbiksēm.

• Neviena sieviete neskraidīja apkārt neapsegtu galvu, kur nu vēl vaļējiem matiem! Mati kā sapīti VIENMĒR. Tas pats par vīriešiem. Pirmkārt, vaļēji mati ir aplam neērti – ķeras dadži un gruži, mati pīckājas, vējš plivina acīs utt., - tātad aplam nepraktiski. Ja mati netika skūti, bet audzēti gari, tad tie kopš akmens laikmeta tika pīti daždažādu formu bizēs. Otrkārt, parādīties publiskā telpā bez galvassegas bija tas pats, kā mūsdienās ierasties lielveikalā bez biksēm, pliku dibenu.

• Bārdas vai nu nebija vispār, vai bija īstas - nekādu tur nedēļas rugāju! Trimeru nebija, tātad vai nu skujies, vai audzē “lāpstu”. Nu īpaši modes dendiji lāpstai sāka ar šķērēm kādu nebūt formu piešķirt.

• Tiesas “upuri” nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevar būt asiņojoši. Baznīca strikti aizliedza izliet kristiešu asinis. Tā kā spīdzināja visādi, taču tikai bez vaļējām brūcēm – ja redzat tādu ainu “vēsturiskā” filmā, tātad te nostrādājis kečupa tirgotāju lobijs.

• Šaujamlokus nekad nenēsāja līdzi gatavus lietošanai, pie tam vēl – ak šausmas!, - uzmestus pār plecu. Stiegru lokam uzvilka tikai pirms kaujas, bet līdz tam rūpīgi glabāja īpašā makā lai, pasarg’ die’s, nesamirktu! Bet sist kādam ar šaujamloku kā ar rungu… tur pašam režisoram ar ilksi pa kūkumu.

• Neprecēta 25gadīga jaunuve, kurā iemīlas galvenais varonis, nozīmē tikai divas iespējas. Pirmā, - viņa ir tik neglīta un tik mazu pūru, ka neviens nav precējis. Otrā – viņa jau ir atraitne, pie tam varbūt ne pirmo reizi. Tā kā ne nu šī sarks, ne bālēs, dzirdot dzeju.

• Zemnieks, kurš ielīdis nozagtās bruņās, piedalās turnīrā, izklapē visus pretiniekus un iekaro zemes senjora daiļās 15gadnieces sirdi - nav iespējams pēc definīcijas "nav iespējams". Pirmkārt valoda: katram sociālajam slānim bija sava. Otrkārt manieres, kuras nevar vienā dienā iemācīties kopēt. Vai spējat iztēloties urlu no Bolderājas ar pamatskolas žēlastības atestātu, kurš uzvilcis Boss uzvalku piedalās kvantu fiziķu konferencē un diskusijās iebāž maisā visus cienījamos profesorus? Tad kāpēc šķiet, ka viduslaikos urla ko tādu spētu? Un arī profesora meita, lai cik atvērta un liberāla, nezin vai iemīlēsies smukulī, kurš šņauc puņķus piedruknē, pirž viņas klātbūtnē, mazgājies pēdējo reizi pērnā gada augustā piemājas upītē (dzērumā ievēlās), un kura leksikas augstākā pilotāža ir 3 vienkārši nepaplašināti teikumi vienkopus.

Tāpēc jau sen nespēju līdz galam noskatīties nevienu filmu par "vēsturi".