Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasiešus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg!
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka.
— Jā.
— Krāsainajiem nepatīk "Mazais melnais Sambo". Sadedzināt! Baltajiem nepatīk "Krusttēva Toma būda". Sadedzināt!