Laju vidū tradicionāls ir priekšstats, ka vēstures zinātnes galvenais uzdevums ir noskaidrot “kā bija”. Kāda bija tā pagātne, kas notika, kā ļaudis dzīvoja?

Kā nekā pats diženais fon Ranke noformulēja pamatprincipu: rakstīt vēsturi “tādu, kāda tā bijusi”. T.i. zinātnieka uzdevums ir vākt faktus, pēc iespējas vairāk faktu, lai varētu rekonstruēt pēc iespējas visaptverošāku pagātnes ainu. Atrast arhīvos pēc iespējas vairāk sīku detaļu, lai papildinātu kopainu vai atsevišķus tās elementus. Neba velti vairumā pagājušā gs. pirmajā pusē un vidū (Austrumeiropā daudzviet vēl pat mūsdienās) dapušo disertāciju un monogrāfiju ievados ik pa brīdim sastopam frāzes, ka konkrētā darba uzdevums esot “aprakstīt”, “parādīt”, “izpētīt” vai “analizēt” pagātni, savukārt recenzijās kā lielākais mīnuss tiek minēts: “atsaucēs pārāk maz arhīvu materiāla”.

Ranke, protams, bija dižs vēsturnieks. Taču vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Zinātne attīstās. Piemēram, biologi Rankes laikā nodarbojās ar to, ka meklēja, apkopoja un klasificēja visu iespējamo informāciju par visām sastopamajām vabolītēm un sen izmirošu kukaiņu atliekām, pētīja to uzbūvi. Savukārt mūsdienās bioloģija attīstījsies par zinātni, kas pēta pašu dzīvību, ar vērienīgām teorijām, kuras ļauj izskaidrot un prognozēt.

Šajā virzienā iet arī vēstures zinātne. Līdz ar to, pagājušā gs. vidū vēl aktuālais “kā?” sen zaudējis aktualitāti un nav vairs zinātne. Meklēt un vākt faktus par vēstures notikumiem ir interesanti no faktu kolekcionēšanas viedokļa, dod zināmu labumu - kā Lancmanis savulaik izteicās, - kā “mēslojums zinātnei”, taču tā nav zinātne.

Vēstures zinātnes pamatjautājums ir “kāpēc?”. Tas ir jautājums par cēloņu un seku kopsakarībām, kuras stiepjas no senatnes līdz mūsdienām, par likumsakarībām un faktoriem, kas nosaka sociuma attīstību.

Protams, bez faktu bagāžas te neiztikt. Ar to humanitārās zinātnes atšķiras no eksaktajām, ka pirms ķerties pie zinātnes, pētniekam gadu gaitā jāuzkrāj kvantitatīvi daudz lielāku informācijas apjumu. Tāpēc fon Rankes jautājums “kā?” ir aktuāls, taču tikai gadījumā, ja tas nav pašmērķis, bet gan ir pamats nākamajam solim, kas jau ieved zinātnē.

Sasniegts, tas aktualizē vēstures zināšanas un zinātni no mūsdienu un rītdienas viedokļa, jo cilvēce turpina attīstīties, taču pārāk daudzām mūsdienu aktualitātēm cēloņi sniedzas tālu pagātnē. Cits ir tas, ka rast atbildes uz jautājumiem “kāpēc?” ir ļoti grūti. Taču zinātne tāpēc ir zinātne, ka meklē.

P.S.
Subjektīvi šķiet, ka tīri intelektuālā līmenī vēstures zinātnei Latvijā vēl ilgi nebūs vērā ņemams globāls pienesums. Tāpēc, ka tīri tehniski nav apkopota faktoloģiskā bāze (ideoloģiski pamatotais solis atteikties no visa 19. gs. pētnieciskā mantojuma un 1919. gadā sākt vēstures pētniecību no nulles, plus vēl politiskās kolīzijas, nolēma šejienes domu krietnai atpalicībai).