Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:

1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.

1819. gads bija ražīgs.
- Izsauca uz dueli dzejnieku Kondratiju Riļejevu, jo tas salōnā bija publikai pārstāstījis grāfa Fjodora Tolstoja joku par mūsu varoni, ka tas dzērumā aizturēts, aizvests un slepeno kanceleju un tur vispirms nopērts, bet pēc tam tikai noskaidrota persona. Abi duelanti izšāva viens uz otra pusi, bez rezultāta.
- Tad izsauca uz dueli pašu grāfu Tolstoju. Abi viens otram veltīja dzelīgas epigrammas, taču grāfs neatzina oponentu par dueļa cienīgu.
- Kad varonis apspēlēja jēlu jociņu par sava drauga Vilhelma Kihelberga uzvārdu, tas viņu izsauca uz dueli. Abi šāvās ar pistolēm, taču viens otram netrāpīja.
- Puškins izsauca uz dueli Modestu fon Korfu, kurš bija licis suņu puišiem nopērt Puškina sulaini Ņikitu, kurš dzērumā bija līdis pie Korfa sulaiņa kauties. Korfs paziņoja, ka viņš par tādiem niekiem nešaujas.
- Tad Puškins izsauca uz dueli majoru Deņisoviču, jo tas, kad Aleksandrs dzērumā teātrī publiski apsaukāja aktierus uz skatuves rupjībām un meta primadonnai ar sapuvušiem tomātiem, lika dižajam dzejniekam aizvērties un uzvesties kā inteliģentam cilvēkam pieklājas. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1820. gads
- Kišiņevā traktierī sakāvās ar ulānu virsniekiem grāfu Fjodoru Orlovu un Alekseju Aleksejevu, proti, Aleksandrs traucēja šiem biljarda spēli, beigās ar bumbu iemeta Orlovam. Virsnieki dzejnieku izmeta pa durvīm, paātrinot tā inerci ar kājas spērienu pa nedzejisku vietu. Pēc brīža Puškins ielauzās biljarda zālē, bruņojies ar pistolēm, un draudēja visus nošaut – rezultātā duelis. Otrā rītā noskaidrojies, Puškins atvainojās, mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču dzīvei jautrības pietrūka, un Puškins ar piedāvājumu izkauties uzbāzās jēgeru štabskapitanam Ivanam Dragunovam. Proti, paņēmis rapieri, esot planējis pa kluba telpām, imitējot dažādas paukošanas pozas. Šajā brīdī ienācis Dragunovs, kuram mūsu varonis, pat neapsveicinoties, sācis lēkāt apkārt un bakstīt ar rapieri, aicinot duelēties. Dragunovs nīgri nošņācis, ka neesot vaļas ākstīties un devies tālāk, taču Puškins nav to ļāvis. Rezultātā kapitans ar roku atsitis rapiera cirtienu un ar dūri notriecis dzejnieku no kājām. Pēc tam mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tajā Puškins izsaucis uz dueli kādu Kišiņevas grieķi (vārdu annāles nav saglabājušas), kurš krodziņā pie vīna kausa atļāvies paust izbrīnu, ka dižais dzejnieks nav lasījis kādu grāmatu, par ko bijusi saruna. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1821. gads
- Puškins izsauca uz dueli kādu francūzi, baronu de S… (vārdu annāles nav saglabājušas), iemesls nezināms. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču francūži dzejniekam iepatikās, un nākošo tas uz dueli ar zobeniem izsauca kādu de Giljī (Deguilly). Tas, dzejniekam par lielu īgnumu, atteicās, pie tam vēl paziņoja varas iestādēm, ka viņam viens traks kauslis uzbāžas.

1822. gads arī bija ražīgs
- Puškins krogā pārsolīja kazino orķestrantiem honorāru, un tie jēgeru pulka komandiera Semjona Starova pasūtītās kadriļas vietā sāka atskaņot Puškina pasūtīto Mazurku. Abi divas reizes šāva, taču netrāpīja ne viens, ne otrs.
- Tā kā virsnieki bija nepatīkami atsaucīgi uz duelēšanos, nākamajā reizē Puškins izsauca uz dueli 65 gadus veco valsts padomnieku Ivanu Lanovu, kurš viņu bija nosaucis par pienapuiku tāpēc, ka dzejnieks visu laiku jaucās sarunā ar dzēlīgām piezīmēm. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc laika Puškins, viesojoties moldāvu bajāra Todoraki Balša mājā, pie viesību galda izteica virkni jēlību namamātei, bet kad vīrs iejaucās, izsauca to uz dueli. Uzzinājis par to, Besarābijas vietvaldis ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī izgulēt dzērumu un apdomāt savu uzvedību.
- Taču jau pēc mēneša Puškins izsauca uz dueli moldāvu muižnieku Karlu Prunkulo – abi bija sekundanti kādā duelī, un Prunkulo Puškina prāt nebija izturējies ar pienācīgu cieņu dueļa noteikumu apspriešanā. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tad Puškins pie viesību galda sastrīdējās ar 67 gadus veco senatoru, grāfu Severīnu Potocki un, tā kā grāfs nepiekrita tautas ģēnija argumentiem, izsauca to uz dueli. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins pie galda, dzirdot štabskapitana Rutkovska stāstu par 3 mārciņas smagiem krusas graudiem, nosauca stāstītāju par meli, bet tas viņu – par neaudzinātu un pārlutinātu puišeli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī apdomāt savu uzvedību.
- Tad puškinu savas laulātās - trakoti smukas čigānietes vārdā Ludmilas, - gultā pieķēris Kišiņevas uzņēmējs Inglezi un izsaucis uz dueli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja varonim sēdēt pāris dienas mājas arestā, duelis atcelts.

1823. gads
- Puškins publiski nosauca kvartirmeistara nodaļas praporščiku Aleksandru Zubovu par blēdi, jo tas viņu vinnēja kārtīs. Duelī Zubovs pretiniekam netrāpīja, savukārt Puškins atteicās šaut, vien painteresējās, vai apvainotais guvis gandarījumu.
- Puškins izsauca uz dueli moldāvu rakstnieku Janko Russo. Tas bija atgriezies dzimtenē pēc 15 gadu dzīves Parīzē, momentā nonāca vietējās sabiedrības uzmanības centrā un trakoti nepatika Puškinam, kurš to nolēma pārmācīt. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1824. gads
- Puškina duelis ar nezināmu pretinieku (par to zinām vien no Aleksandra Turgeņeva vēstules kņazam Vjazemskim). Puškins neesot trāpījis, pretinieks no sava šāviena atteicies.

1826. gads
- Puškins pie kāršu galda sastapās ar savu seno nedraugu grāfu Fjodoru Tolstoju, apvainoja to par kāršu blēdi un izsauca uz dueli. Tā kā Tolstojs bija pieredzējis duelants un lieliski prata rīkoties ar visa veida ieročiem (dueļos bija nogalinājis 11 pretiniekus), iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.

1827. gads
- Puškinu izsauca uz dueli muižnieks Vladimirs Solomirskis, jo dzejnieks viesībās kņaza Urusova namā atļāvās jēli tenkot par grāfieni Annu Bobrinskuju. Iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.

1828. gads
- Puškins izsauca uz dueli 55 gadus veco izglītības ministru kņazu Aleksandru Goļicinu, kurš viņu neesot pratinājis ar pienācīgu cieņu par dzejoli “Gabrieliāde” (Гаврилиада). Kņazs dzejnieka prasību ignorējis, tā kā Puškinam nācās gandarīties ar indīgām epigrammām par ministra iespējamo homoseksualitāti.
- Puškins izsauca uz dueli Francijas vēstniecības otro sekretāru Marī de Lagrenē (Marie de Lagrené). Dzejnieks ballē bija pavairāk iedzēris un, aplidojot grāfieni Agrafenu Zakrevskuju, viņam šķita, ka diplomāts esot mūzai iečukstējis ausī: “Ak, sūtiet taču viņu dillēs!” De Lagrenē apgalvoja, ka vajagot mazāk dzert, neko tādu viņš neesot teicis. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1829. gads
- Puškins izsauca uz dueli ārlietu ministrijas kambarjunkuru grāfu Aleksandru Hvostovu, kurš neesot bijis sajūsmā par Puškina dzejas rindām “Viesnīcā vien cūkas, tarakāns, un kambarjunkurs grāfs Hvostovs”. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1836. gads
- Puškins izsauca uz dueli grāfu Vladimiru Sollogubu, jo tas uz Natālijas Puškinas iesmiešanu par viņa nelaimīgo mīlu atbildējis, ka dāmām, kuras sen jau kā aizmirsušas, kā ir mīlēt un būt mīlētām, neklājas ņirgāties par citu jūtām. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli dabaszinātnieku un ārlietu ministrijas ierēdni Semjonu Hļustinu, kurš visai kritiski atļāvies izteikties par dižgara dzeju un uzvedību. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli kavaliergvardes pulka virsnieku Žoržu de Antesu (Georges-Charles de Heeckeren d'Anthès), jo bija manījis baumas, ka tam patīk Aleksandra sieva Natālija vairāk, nekā piedienētos. Duelis atcelts, jo Žoržs bildināja Puškina sievasmāsu Jekaterinu Gončarovu.
- Puškins izsauc uz dueli kavalērijas ģenerāli, kņazu Nikolaju Repņinu-Volkonski, kurš nicīgi izteicies par dzejnieka talantu. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1837. gads
- Puškinu izsauca uz dueli Nīderlandes sūtnis barons Jakobs van Hekerens, jo Puškins ļoti rupjiem vārdiem to bija aizskāris. Savā vietā uz dueli sūtīja audžudēlu Žoržu de Antesu. Dueļa rezultāts: de Antess smagi ievainots labajā plecā un kontuzēts, Puškinam lode sašķaidīja gūžas locītavu un ieurbās vēderā (tajos laikos neārstējams ieveinojums).

P.S.
Man domāt, jābrīnās, ka dižais dzejnieks ar šādu dzīvesveidu vispār tik ilgi novilka, nevis par to, ka beigu beigās saņēma lodi vēderā.

Tālā 108. gada 28. decembrī cienījamais Romas pilsonis Publijs Kornēlijs Takits domīgs sēdēja pie pergamenta loksnēm nokrauta galda. Pa laikam atrāvās, lai ielūkotos saimniecības grāmatā.
- Ahā, Aulus Pomponiuss… 100 dināriji. Vēl joprojām nav atdevis, nekaunīgi smīn, mani sastopot… tātad “Tajā pašā gadā dzimis plebejs Aulus Pomponiuss, viens no derdzīgākajiem un blēdīgākajiem sava laika ļaudīm, apkaunojis savas ģimenes vārdu ar ieslīgšanu korupcijā un pretdabisku miesaskāri…” Tālāk – Sekstus Kvinktiuss, 50 dināriji, jau trīs reizes ignorējis parāda atmaksas termiņu… tātad “Romā uzzināja, ka Kvintus Kvinktiuss, Seksta Kvinktiusa tēvs, piesavinājies umbru, picēnu un lukānu nodevu naudu, taču pat stājies Senāta priekšā, noliedza savu vainu, kaut tai bija desmitiem liecinieku…” Ā, te lūk viņš – Publijs Kubrikānijs Kvadrātuss! 200 dināriji, parādu neatzīst, draud ar apsūdzību jēzuismā… tātad “visslavenākā Suburas kvartāla mauka apprecējās ar deklasējušos Kubrikāniju Kvadrātusu un dzemdēja tam dēlu Publiusu no nezināma vīrieša…”
Palēnām megadarbs “Historiae” tuvojās noslēgumam…

Tālā 1627. gada 28. novembrī Anglijas kroņa konsuls Dancigā, slepenpadomnieks sers Frānsiss Gordons (sir Francis Gordon of Braco) izgāja pastaigā uz pilsētas pludmali kopā ar savu laulāto draudzeni un abām atvasēm, guvernantes mis Dūdlijas un sekretāra mistera Hantlija pavadībā. Diena solījās būt jauka – jau izejot no nama Lielajā Tirgus ielā 39 (Langer Markt 39), sastapa savu bijušo kursa biedru no Rostokas universitātes studiju laikiem fon Brīmeru, kas nu bija visai ievērojams vīrs Saksijas kūrfirsta galmā. Labi sakari nevienam neskādē.

- Raugies vērīgi, Džordž, jo šādu ainu nezin vai mūsu pēcteči kaut reizi piedzīvos! Visa Polijas karaļa kara flote izgājusi jūrā, visi 10 kuģi! Un nosaukumi tādi, ka kārtīgs skots bez puslitra viskija ne tikai izrunāt, bet pat izlasīt nespēj: “Święty Jerzy”, “Latający Jeleń”, “Płomień”, “Arka Noego”… Pierakstījāt? Un nu viņi saņēmušies, lai jūrā pie Olivas ciema stātos pretī 6 Zviedrijas kuģiem!

Gordoni, mis Dūdlija un Hantlijs rimti vēroja Dancigas līcī izvērsušos jūras kauju, dzerot siltu tēju un uzkožot sendvičus. Kad kauja gāja uz beigām – viena zviedru galeona nogrimusi, otra sagrābta abordāžā, konsuls rezumēja:
- Vajadzēs admiralitātei nosūtīt sīku šī notikuma atskaiti. Ja poļi šitā turpinās, tad pēc gadiem vēl var sākt pretendēt uz kundzību Baltijas jūrā.
- Nu, ser, tas diezin vai notiks, - flegmatiski iebilda Hantlijs, - Kā pie mums, Aberdīnšīrā saka, ar vienu reizi vēl par sodomītu nekļūst.

1608. gada 2. oktobrī Hāgā alemaņu migrants Apvienotajās provincēs, Johans Liperhejs (Hans Lippershey, viņš arī Jan Lipperhey, Hans Lippershey, Johannes Lipperhey; 1570-1619) stājās Provinču štathalteru unģenerālštatu deputātu priekšā, lai demonstrētu savu jauno izgudrojumu - “teleskopu”, - un izdīktu grantu tālākiem darbiem.

Augstie hēri, kas patiesībā bija sapulcējušies, lai izrunātu kārtējo miera līgumu ar Spāniju, pēc neilgas ņemtnes un grūstīšanās paši pārliecinājās, ka ar jauno anķīnu var saskatīt pulksteņa ciparnīcu netālu esošās Delftas rātsnama tornī. Mazliet pastrīdējušies, vai te nav darīšana ar Belcebula kalpu maģiju (izskanēja pat doma, ka drošības pēc to nevienam nezināmo Johanu jeb Hansu varētu pievienot ikvakara dedzināmo raganu un burvju porcijai), visnotaļ piekrita ģenerālštatu deputāta un Ostindijas kompānijas ģenerāldirektora Andra Bikera neizpratnei: “Nu un ko mums ar šo verķi darīt?” Tikpat skeptisks bija arī Admiralitātes padomnieks Alberts van Burgs: “Mēs arī bez šī zinām, cik pulkstenis ir Delftā – tieši tikpat, cik Hāgā!” Savukārt Amsterdamas mērs Kornēlijs de Grāfs jau kļuva nikns: “Ko tērējam te laiku ar šo utubungu? Labāk pārbaudīt, vai šis nav katolis!”

Tā daudz netrūka, ka progresīvākā cilvēces daļa būtu palikusi bez teleskopa (gan jau nāktos vēlāk no nīstajiem katoļiem iepirkt Galileja ražojumus), taču fōnā piepeši ieķiķinājās rūdītais jūras vilks admirālis Kornēlijs de Jonge, pieplacis pie teleskopa: “Eu, veči! Tu blakus mājas logā sievišķi ģērbjas! Pat pupus var redzēt!”

Strīdus troksnis kā uz burvju mājienu apklusa. Visi klātesošie, kā jau kārtīgi protestanti, mulsi sāka pētīt savu kurpju sprādzes un izlikās, ka nekā nav dzirdējuši. Taču kad sākās balsojums, vai piešķirt meistaram Liperhejam naudu tālākam darbam, neviens nebalsoja pret…

Tālā 1867. gada 14 septembrī Fridrihs Engelss saņēma tipogrāfijā svaigi nodrukātā viņa labākā drauga Marksa sacerējuma “Kapitāls” autoreksemplārus. Ekipāžas ieeļļotu atsperu atslābināts, atšķīra vienu, prātojot, kurā lappusē lai palūdz autoram ierakstīt sirsnīgu vēlējumu, un iegrima tekstā…
No jaukās pēcpusdienas snaudas Kārli izrāva blīkšķi un blākšķi, Fridriham ielaužoties viņa guļamistabā, vicinot “Kapitāla” sējumu un falsetā spiedzot:
- “Kas tie par murgiem, Karl? Tā taču īsta herēze! Vai par to mēs gadiem runājām, tukšojot mana fātera vīna krājumus?!
- Kāda herēze? – pavēris kreiso aci slinki nostenēja Markss, - Kā kas ne pa spalvai, tā uzreiz herēze, spāņu zābaciņi un autodafē, ko?
- Šeit, šeit! – nikni kratīja bārdu Engelss. – Lasi pats: “Nauda un prece, tāpat kā dzīvei nepieciešamie līdzekļi un ražošanas līdzekļi, nebūt nav kapitāls paši par sevi. Tie ir jāpārvērš par kapitālu. Bet šī pārvēršana ir iespējama tikai noteiktos apstākļos: divām ļoti dažādām, pretējām preču īpašnieku šķirām jāsastopas vienai ar otru un jānonāk kontaktā – no vienas puses, naudas, ražošanas līdzekļu un dzīvei nepieciešamo līdzekļu īpašniekam, kuram ir vajadzība iepirkt svešu darbaspēku, lai vairotu tālāk to vērtību summu, ko viņš piesavinājies.”
- Nu un kas tur tāds šausmīgs?
- Tālāk, tas, kas rakstīts tālāk! – sašutumā rīstījās Fridrihs.
- Līber Fric, - Markss jau pamodies, iecietīgi paraudzījās uz uzticamo cīņu biedru. – Mums taču maksā par zīmju skaitu, kā izglītības ministrijas aģentūrā. Bet tālāk, tālāk taču neviens nelasīs. Pirmās pārdesmit lappuses izmocīs un metīsies muižas dedzināt, premjerus no kabinetiem ārā saukt, pieminekļus ar sarkanu krāsu apliet, sejas maskas dedzināt. Ko nu parasti bauri savā tupumā dara, kad izlasa vārdus "netaisnība" un "cīņa". Tā kā neuztraucies – tālāk nelasīs.

Tālā 1456. gada 22. augustā Transilvānijā, Tirgovištes (Târgoviște) pils centrālajā zālē norisa svinīga Valahijas principāta (Цѣ́ра Рꙋмѫнѣ́скъ) jaunā gospodara Vlada III kronēšanas ceremonija. Nu it kā ne jaunā – pusaudža gados viņš jau bija kronēts pirms astoņiem gadiem, taču jau pēc pusotra mēneša valdīšanas, Vadislava organizētā dumpja rezultātā Vladam nācās bēgt.

Viņš, šķindinādams piešus pret grīdas akmens plāksnēm, savu maģāru gvardu priekšgalā ienāca zālē tūlīt aiz heroldiem, kas svinīgi vēstīja par to. Uz mirkli apstājies pie liela venēciešu stikla spoguļa, saviebās un noskaldīja: Aizvākt! Neko te nevar saskatīt! – Tad aizsoļoja līdz tronim, apsēdās, un pārlaida bargu skatienu pār telpu: Aizkarus ciet! Saule acīs spīd. – Tad neapmierināts ievilka nāsīs gaisu: Pēc ķiplokiem smird! Kurš te lauķus ielaidis?! - Un ar skatienu ieurbās ar sudrablietām nokrautajā galdā: Vai ta' Valahija tik nabadzīga, ka pilī svētkiem nav pat zelta svečturu un kausu? Aizvākt!

Sulaiņi sarosījās, bet valahu bajāri klusēja un nervozi mīņājās, cenšoties saprast, kas tas Vlads par putnu. Gospodars uzmeta tiem caururbjošu skatienu: Tā, ar kronēšanos viss kārtībā, tagad palūkosim saimniecības lietas. Nesiet šurp rēķinu grāmatas! Palūkosim, kurš cik šajos gados saņēmis kroņa pasūtījumus ceļu būvei un skolu reformai, kas no tā visa paveikts. Un pie reizes to, cik kurš nodokļos samaksājis.

- Jēziņ, īsts asinssūcējs! Vampīrs! Drakula tāds! – izmisis nočukstēja kāds no celtniecības karteļa bajāriem kur pašā aizmugurē. Tā dzima viena no krāšņākajām viduslaiku Eiropas leģendām.

Tālā 1919. gada 11. augustā Veimāras pilsētiņā Satversmes sapulces frakciju vadītāji ieslēdzās atsevišķā kabinetā, lai beidzot pieliktu punktu nemitīgajiem strīdiem. Taču katram bija savs sarkanas līnijas ieskauts kandidāts un riebums pret kompromisiem.
- Tronī jāļauj atgriezties Hoencollerniem! Tikai tautas dzīvesziņā sakņotu tradīciju atjaunošana un liberastu patriekšana ļaus Vācijai nostāties uz kājām un atkal kļūt varenai. – Uzstājās Vācu nacionālās tautas partijas vadītājs Oskars Hergts.
- Aizveries konserv! Hoencollerni padirsa karu kopā ar Vāciju! Viņu dēļ mēs te sēžam, nevis dzeram alu Berlīnē! Mums vajadzīgas svaigas asinis! Starptautisks skanējums! Mums vajadzīgi Habsburgi tronī! Pie tam akurāt šobrīd viņu lielākā daļa bez darba palikuši. – Hergtu pārkliedza Vācu tautas partijas vadītājs Gustavs Štrēzemans.
- Konservs pret konservu! Vienu sapuvušu ābolu te grasās mainīt pret citu, tikpat sapuvušu! Tfu! Mums jāpiedāvā troni Anglijas Džordžam! Apvienosimies ar Angliju personālūnijā un klūsim par pasaules megaimpēriju! Un tās apkaunojošās reparācijas tad nevajadzēs maksāt. Pie tam uz vietas Reihstāgā visu rīkosim paši, jo gan jau šis no savas Londonas slinkos atbraukt. Pie tam, ja arī atbrauks, tad skāde nebūs – kā nekā tīrasiņu vācietis! – vārdu ņēma Vācu demokrātiskās partijas līderis Ērihs Kohs-Vēzers.
- Tu stulbs, vai? Mēs ar viņiem karojām, tie englenderi miljonus mūsu varonīgo vāču karavīrus kaujas laukos noslaktējuši! Lai Anglija iet pakaļā! Tikai neitrāli! Kādu Dānijas Gluksburgu! Vai, ļaunākajā gadījumā, kādu no Grieķijas Gluksburgiem! – uzstāja Centra partijas līderis Aloizs Deglers.
Šajā brīdī durvis pavērās un galvu pabāza kāds vārdā nezināms deputātiņš no Frīzlandes. “Ko jūs te darāt? Mēs tur bez jums jau Konstitūciju pieņēmām, republiku proklamējām!”
- Republiku?! Kā?! Kādu?! Kas ir prezidents?! – viens pār otru ieaurojās šokētie frakciju vadītāji.
- Nu protams, ka Frīdrihs Eberts!
Tikai tagad klātesošie apjēdza, ka sociāldemokrātu līderis sapulcē nav piedalījies.

Tālā 1539. gada 10. augustā Francijas karalis Fransuā I īgni urbināja degunu, klausoties kanclera Gijoma Poijē atskaiti.
- Iekasējumus fiskalumus kritumus, tukšumus kasēmus, visumus naudumus iztērējumus karojumus vajadzībimus. Nepieciešamus fiskālumus paaugstinājumus tirgotājumus armus piespiedumus līdzekļumus, piemēramus, klapējumus armus rīkstumus…
- Ne vella nesaprotu! – sašuta Viņa Majestāte. – Ko tu tur murmulē?!
- Tā ir viduslaiku latīņu valoda, Jūsu Augstība, visā Eiropā pieņemta lietvedībā un valsts pārvaldē.
- Lūk to akurāt nevajag! Nekādai Eiropai nevajag te zināt, ka mūsu valsts parādu Venēcijas banķieriem būs vēl mazbērniem jāmaksā! Cik mums kasē?
- Absolūtus nullius.
- Lūk, vēlies, lai par to kladzina visos galmos? Viss, punkts! Nevienam nav jāsaprot, kas pie mums notiek! Raksti karalisko dekrētu: turpmāk visos valsts dokumentos, lietvedībā un tiesvedībā izmantot tikai un vienīgi dzimto ildefransas valodu! Parakstos, es, Franciskus Primus reks frankorum et cetera, nu kā parasti.
Fōnā sarosījās skribenti un atskanēja zosu spalvu skrapstoņa. Visi saprata brīža svinīgumu un nozīmīgumu – dzimis jauns valsts pastāvēšanas pamatkoncepts, dzimtā valoda.

Tālā 1720. gada 7. augustā Krievijas impērijas kara flotes komandieris ģenerālanšefs kņazs Mihails Goļicins satraukts pētīja tālskata caurulē zviedru eskadru, kas manevrēja pie Grengamas salas. Garastāvoklis bija nomākts un satraukts.
- Cik, saki, sakaitījām svejus jūrjā pie Ālandu salām? – viņš jautāja savam flagkapitanam.
- Viens līnijkuģis un četras fregates, jūsu gaišība! - braši raportēja padotais.
- Bet mums cik?
- Sešdesmit un viena galera!
- Maz, ech, sasodīti maz!
- Bet mums vēl ir divi desmiti un deviņas lielās lielgaballaivas.
- Bet svejiem?
- Trīs galeras, trīs šēru laivas, brigantīna un galiota.
- Ka tavu māti! Mākonis naidinieku! Pats tas mūsu kungs un ķeizars varēja pret tādu karapūli karot! Pie Poltavas viņam bija krietni lielāks pārsvars, un pulvera svejiem nebija necik… Bet cik zobinu mums, ja līdz abordāžai nonāksim?
- Vienpadsmit tūkstoši, jūsu gaišība!
- Bet svejiem?
- Kāds viens tūkstotis moš salasīsies.
- Ech, kā būs, tā būs. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Tikai uz veiksmi ceru, tikai uz fortūnu tik sarežģītā situācijā. Nu un uz to… kā tagad pieņemts muldēt… krievu jūrnieku spēku, vīrišķību un māku, bet to vēlāk, raportā atskaitīsimies. Ja paveiksies, mūsu vārdus iekals svētā mocekļa Panteleimona baznīcas sienā, un saštampelēs brangas medaļas par godu mūsu neredzētajai varonībai. Pacelt kaujas vimpeļus! Uzbrukumā tiem supostatu neskaitāmajiem karapūļiem!

Tālā 1662. gada 4. augustā Visas Dižās un visu pārējo lielkņazs, cars un citādā ziņā galvenais Aleksejs Mihaila dēls sadudzis mīņājās uz savas Kolomenskas rezidences lieveņa un taisnojās sētnieku, sīktirgotāju, maiznieku, kučieru un citu salašņu pūlim, kas ar mietiem rokā te bija ieradušies un pieprasīja paskaidrojumus, kāpēc valsts par visu maksā ar vara naudiņām, bet nodokļus iekasē sudrabā?!
- Ak, labie ļautiņi, valstī ir finanšu krīze, likviditāte samazinās, inflācija, zemā valūtas kursu volatilāte un pastāvīgās procentu likmju starpības…
- Tu ar mums krievu mēlē runā, citādi vellu redzēsi! – ieaurojās pūļa priekšējās rindas.
- Naidinieki, pie visa vainīgi supostati! Pagāni ļahi ar svejiem, hohložīdi un livonieši, tad vēl pindosi ar savu NATO naktis neguļ, to vien sapņo kā māmuļu Krievzemi okupēt un te dzīvot! Pierunājuši dažus kārkluvāciešu bajārus vara naudu kaldināt, bet paši sudrabu sev savāc un naktīs pāri robežām prom ved! Dievs mans liecinieks, nezināju!
- Uz mieta tos bajārus! Galvas nost! Sadedzināt! – draudzīgi ieaurojās sašutušais pūlis, uzzinot patiesību!
- Noteikti, mīlīši, uz mietiem jāsē… - cars saminstinājās, jo pieslīdējušais bajārdēls šim čukstēja ausī, ka strēļu pulki jau ieradušies, laukums ielenkts, vajadzīga tikai pavēle. – Bet jūs, kucesbērni, āži nemazgātie sūnciemieši, kā iedrošinaties ar savu tēvu un caru runāt?! Uz ļahu dzirnavām ūdeni lejat! Sadomājuši te praidot! Paši tūdaļ man visi uz mietiem tiksiet sasprausti, liberasti gltbiešu kurvas, geiropiešu līdzskrējēji!
… Tālākā šķērsielā, knapi izrāvušies no trakojošo nacionālgvardes strēļu nagiem, divi vīreļi piedurknēs slaucīja asinis no sadauzītajiem ģīmjiem. – Piemini manus vārdus – izspļāvis izsisto zobu viens teica otram, - nekad nebūs šajā valstī demokrātija, nekad nebūs!