Tālā 1919. gada 11. augustā Veimāras pilsētiņā Satversmes sapulces frakciju vadītāji ieslēdzās atsevišķā kabinetā, lai beidzot pieliktu punktu nemitīgajiem strīdiem. Taču katram bija savs sarkanas līnijas ieskauts kandidāts un riebums pret kompromisiem.
- Tronī jāļauj atgriezties Hoencollerniem! Tikai tautas dzīvesziņā sakņotu tradīciju atjaunošana un liberastu patriekšana ļaus Vācijai nostāties uz kājām un atkal kļūt varenai. – Uzstājās Vācu nacionālās tautas partijas vadītājs Oskars Hergts.
- Aizveries konserv! Hoencollerni padirsa karu kopā ar Vāciju! Viņu dēļ mēs te sēžam, nevis dzeram alu Berlīnē! Mums vajadzīgas svaigas asinis! Starptautisks skanējums! Mums vajadzīgi Habsburgi tronī! Pie tam akurāt šobrīd viņu lielākā daļa bez darba palikuši. – Hergtu pārkliedza Vācu tautas partijas vadītājs Gustavs Štrēzemans.
- Konservs pret konservu! Vienu sapuvušu ābolu te grasās mainīt pret citu, tikpat sapuvušu! Tfu! Mums jāpiedāvā troni Anglijas Džordžam! Apvienosimies ar Angliju personālūnijā un klūsim par pasaules megaimpēriju! Un tās apkaunojošās reparācijas tad nevajadzēs maksāt. Pie tam uz vietas Reihstāgā visu rīkosim paši, jo gan jau šis no savas Londonas slinkos atbraukt. Pie tam, ja arī atbrauks, tad skāde nebūs – kā nekā tīrasiņu vācietis! – vārdu ņēma Vācu demokrātiskās partijas līderis Ērihs Kohs-Vēzers.
- Tu stulbs, vai? Mēs ar viņiem karojām, tie englenderi miljonus mūsu varonīgo vāču karavīrus kaujas laukos noslaktējuši! Lai Anglija iet pakaļā! Tikai neitrāli! Kādu Dānijas Gluksburgu! Vai, ļaunākajā gadījumā, kādu no Grieķijas Gluksburgiem! – uzstāja Centra partijas līderis Aloizs Deglers.
Šajā brīdī durvis pavērās un galvu pabāza kāds vārdā nezināms deputātiņš no Frīzlandes. “Ko jūs te darāt? Mēs tur bez jums jau Konstitūciju pieņēmām, republiku proklamējām!”
- Republiku?! Kā?! Kādu?! Kas ir prezidents?! – viens pār otru ieaurojās šokētie frakciju vadītāji.
- Nu protams, ka Frīdrihs Eberts!
Tikai tagad klātesošie apjēdza, ka sociāldemokrātu līderis sapulcē nav piedalījies.