Tālā 1862. gada 29. jūlijā matemātiķim Čārlzam Lutvidžam Dodsonam (Charles Lutwidge Dodgson) matemātika bija tā apnikusi, ka šis nolēma atslābt, uzrakstot kādu blēņu stāstu par jautra zēna piedzīvojumiem Holandē.

Taču kamēr viņš apdomāja sižetu, atskanēja ellīgs blīkšķis un stikla šķindoņa – uz ielas futbolu spēlējošie puišeļi ar bumbu trāpīja akurāt verandas logā. Krietni sapīcis un atriebes domu pārņemts, Dodsons nomainīja galveno varoni puiku pret jauku meitenīti. Meitenītes nespēlē futbolu un nedauza logus.

Tik tālu ticis, viņš gandarīts atslīga klubkrēslā, iemalkoja tēju ar pienu un atvēra rīta avīzi. Ziņas bija pat ļoti nejaukas, proti, Amsterdamas biržas kraha dēļ kompānija, kuras akcijās viņš bija ieguldījis visus savus ietaupījumus, bija praktiski zaudējusi savu vērtību. Holandi jāsvītro! Jau vēlējās tās vietā ierakstīt Ameriku, taču atcerējās, ka arī tur pilns ar biržām. Nācās sižetu mainīt vēl radikālāk, sūtot meitenīti uz brīnumu zemi, kurā principiāli nav ne biržu, ne derdzīgās Amsterdamas.

Gandarīts par savu attapību, Dodsons iesāka stāstījumu, kurā mazā Beatrise (Denise, Luīze vai Alise – to vēl nebija nolēmis, jo zināja daudz mazu meitenīšu, kuru klātbūtne bija visai apgrūtinoša) skrēja pakaļ melnam kaķim… Taču šajā brīdī virtuvē atskanēja blīkšķis, šķindoņa, aizripoja katla vāks, kaķa ņaudēšana un sulīga ķēkšas škendēšanās. Kaķi, kurš bija apgāzis uz plīts auzu pārslu putras katlu, nācās izmest no mājas, bet stāstā nomainīt pret baltu trusi.

Pret vakaru blēņu stāsts bija tapis. Punktu pieliekot, Dodsons ilgi domāja, tad izsvītroja no tā arī savu vārdu – džentlmenim jābūt taisnīgam it visā.

Tā Kunga 1000. gadā (ja var ticēt dīvaino īru mūku kalendāram), drosmīgais Leifs Ēriksons atklāja pēdējo no jaunajām zemēm. Dienu iepriekš islandieši bija aplūkojuši Helulandi un Marklandi, taču turienes kaiju bari bija tik neganti ķērcoši, un bez tām nekā cita nebija, ka ceļotāji airēja vien garām, taču nu acu priekšā bija Vinlande. Leifs jau no prieka grasījās visām jaunatklātajām zemēm dod kopīgu nosaukumu Amriklande, taču nolēma svinīgo ceremoniju atlikt, līdz būs atraduši kādu kokakolas automātu. Par šiem automātiem, lielveikaliem, pašbraucošiem ratiem, melnādainiem cilvēkveidīgajiem, kustīgām bildēm un ugunsūdeni bija stāstījis jūrasbraucējs Bjarni Herjolfsons, kurš zvērēja pie mātes kapa to visu redzējis, kad bijis šajās vietās pirms pieciem gadiem.

Diemžēl nekā cita kā krūmu un skābu savvaļas vīnogu arī šajā zemē nebija. Daudzas dienas islandieši klīda pa piekrasti, citi devās zemē iekšā dziļāk, lai atrastu kaut pēdas no Bjarni stāstītā, taču nekā. Tikai kaut kādi izmālējušies iedzimtie mežoņi pakalnos kauca, draudoši vicinot akmens cirvjus un primitīvis šķēpus ar kaula asmeņiem. Izskatījās vēl šmucīgāki par sāmiem, tā kā pašsaprotami tika nosaukti par skrelingiem. 28. jūlijā vīlušies un nīgri uz vadoni lūrēdami, Leifa vīri kāpa iekšā drakarā, lai airētu atpakaļ uz Grenlandi pie sievām un aitām.

Tajā pašā dienā īsteno roņu specvienības komandieris raportēja apvienoto cilšu prezidentam, ka operācija “totālā maskēšanās” ir izdevusies – atnācēji pašiverējuši gar piekrasti un aizvākušies atpakaļ, kur nu šie tur mitinās. Nu uz gadiem 500 garantēts miers un klusums. Prezidents atviegloti nopūtās, ievilka pārdomu pīpes dūmu un sāka prātot, kā lai organizē Menas štata infrastruktūras atjaunošanu, kāda tā bija, pirms jūrā aizmuka tas mūžam piedzērušais bālģīmis. Atkal lieki izdevumi, atkal kongresmeņi no krī un jutiem balsos pret!

Tālā 1611. gada 26. jūlija tveicīgā pusdienlaika bulā grāfs Jakobs de la Gardi (Jakob Pontusson De la Gardie) sēdēja savā baltajā zirgā Novgorodas vārtu priekšā un domās lādēja turienes bajārus sliktos vārdos, kādus aristokrāts skaļi izsaka tikai sadzerot nometnē ar saviem karakalpiem. Pilsētas atslēgas, ko šie bija izstiepuši, bija tā apskretušas un aprūsējušas - barbari!, - ka tās pat kauns kādam rādīt, kur nu vēl piekarināt dzimtas pilī pie sienas līdzās karu trofejām. Taču skaļi viņš izteicās politkorektāk:
- Nu ko, mīļie novugoroudieši, vai zvērat būt uzticīgi pavalstnieki jūsu jaunajam valdniekam, Karolusam no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu, somu, karēļu, lapu, kajaniešu, Livonijas igauņu karalim?
- Te tev krusts! Zobu dosim! – korī ieaurojās kažokos svīstošie bārdaiņi, cītīgi švīkādami krūtežas ar diviem pirkstiem.
- Vai solaties līdz ar visu Novugoroudas zemi vairs nepakļauties Maskavas bajāriem uzurpatoriem, bet kopā ar savu cēzarēviču Karolusu Filipu karot pret to un postīt maskavitus?
- Čūskas būsim, ja nē! – atkal ieaurojās bajāru koris, metot krustus.
Ģenerālis iecirta piešus zirgam sānos un svītas priekšgalā devās iekšā pilsētā. Bajāri atviegloti saskatījās:
- Tāds mīļcilvēks – uz vārda noticēja, nevienu nelika ne nopērt, ne mantu atņemt un radiniekus verdzībā pārdot!
- Mīkstais geiropiešu intelbieņķis! – ar smīnu bārdā sulīgi nospļāvās otrs.

Tālā 380. gada pirms kāda jūdu pravieša dzimšanas 24. jūlija pievakarē Diogena mucā ciemos ieradās Antisfēns un Platōns - piektienu vai sestdienu vakaros pat Hellādā bija pieņemts aiziet uz vietējo KAC iedzert.

Pēc trešās vīna krūkas pieņēmās spēkā filosōfiska diskusija. Diogēns pastāvēja uz to, ka dzīve ir kā sūdu jūra. Antisfēns oponēja, ka tomēr tā ir silta un dažkārt visai komfortabla – tātad drīzāk kūtsmēslu kaudze. Savukārt Platōns aicināja neaizmirst gara lidojumu un ēnas uz Egeja jūras klintīm saulrietā – drīzāk saulē apkaltis un spīguļojošs kaiju gvano slānis. Katrs lika galdā neapstrīdamus argumentus, kurus kolēģi tūdaļ izdzēra, pierādot, ka tukši tie. Galu galā gandrīz sākās maza grūstīšanās, taču tad pilastri attapās, ka neklājas ieiet vēstures annālēs ar prastu krogus kautiņu, un nolēma strīdu atrisināt ar neatkarīgas arbitrāžas palīdzību.

Kā reizi garām cilpoja aizelsies kāds nošmulējies puišelis, kuru Diogēns varen veikli aizķēra ar sava spieķa līkumu, apturot. Tam nu, kā absolūti neieinteresētai un neangažētai personai bija jāatbild, kuram no dižajiem zinātnes tēviem taisnība.
Uzklausījis tos, puika paurbināja degunu un teica: “ Pasaule sastāv no četrām pamatvielām – zemes, ūdens, gaisa, uguns – dažādās kombinācijās. Katru pamatvielu veido divas īpašības: uguns ir karsta un sausa, gaiss ir karsts un mitrs, ūdens ir auksts un mitrs, zeme ir auksta un sausa. Vienai no īpašībām paliekot nemainīgai, bet otrai mainoties, viena pamatviela kļūst par citu. Tā nu sanāk, ka taisnība jums ir visiem, viss atkarīgs no subjekta.”

Kamēr samulsušie pilastri apdomāja dzirdēto, tālumā atskanēja nikns kāda sievišķa sauciens: “Āāārīīstōōtēēēlīīī, negantais zeņķi! Kurš nav kartupeļus nomizojis un traukus nomazgājis?! Anuka mājās!!!”

16. gs. otrajā pusē spāņi atveda no Jaunās pasaules interesantu augu, ko mēs zinām kā “kartupelis”. Kā viss eksotiskais, tas šķita ievērības cienīgs augs – karalis Filips II aizsūtīja tos kā dāvanu uz Vatikānu u.c. galmiem, pie saviem stādiem tika arī nīderlandiešu botāniķis Karls Kluziuss (Carolus Clusius; 1526-1609). Visā Eiropā kartupelis nāca lielā cieņā kā lielisks telpaugs ar burvīgiem laucinieciskiem ziediņiem. Ēst? Ko tur ēst? Pie tam katram skaidrs, ka tie svešzemju bumbuļi ir indīgi! Bet stāsti, ka tie Jaunās pasaules iezemieši tos bumbuļus ēd rītā un vakarā… viņi tak arī kokas lapas kožļā, narkomāni tādi!

1748. gadā Parīzes parlaments – kā zinām, tauta par saviem priekšstāvjiem tradicionāli izvirza tos gudrākos, - pat ar likumu aizliedza kartupeļu audzēšanu kā tādu.

Taču tad ticība sastapās ar praksi. Visai kareivīgais Prūsijas karalis Frīdrihs II fon Hoencollerns, saukts arī par Veco Frici (Friedrich II. von Hohenzollern, Alter Fritz; 1712- 1786) visai labi apjēdza, ka karā izšķirošais nevis taktika, bet gan loģistika, un no sirds domāja, kā lai savu armiju pabaro. Ar tradicionālo labību nepietika – vai ik pāris gadiem nāca kāda neraža un Eiropu pārņēma pusbads vai pat bads. Kartupeļi bija labs risinājums, un 1756. gadā viņš klasiskā prūšu manierē pavalstniekiem lika sākt audzēt kartupeļus. Pavalstnieki, nīgri bubinot, paklausīja, taču ēst izaudzētos “vella ābolus” negrasījās, vienīgi lakstus lopiem deva. Jo katram bija skaidrs, ka valdība ar kartupeļiem vēlas tautu čipsot, apspiest tās cilvēktiesības un finālā visus nomērdēt, jo kartupelis esot spitālības izraisītājs. Kartupeļu dumpji nebija retums. Tā kā vienīgie, kas tos tomēr bija spiesti ēst, bija zaldāti un cietumnieki. Tikai Septiņgadu kara izraisītais bads mainīja attieksmi uz labāk čipsots, nekā miris.

Kari vienmēr veicinājuši atteikšanos no aizspriedumiem, realitātes pieņemšanu un inovācijas.

Tā Francijas karaliskās armijas farmaceits Antuāns Augustīns Parmentjē (Antoine Augustin Parmentier; 1737-1813) šajā pašā Septiņgadu karā nonāca prūšu gūstā, kur lāģerī viņu baroja vien ar pašu lētāko – kartupeļiem. Mediķis visai aši saprata, ka kartupelis nav tik mells, kā to mālē: pirmkārt, ir ēdams nevis indīgs, otrkārt – ar zināmu sāls un diļļu piedevu pat garšīgs, treškārt – lielisks ekvivalents maizei un putrai. Atgriezies dzimtenē, viņš atlikušo mūžu veltīja kartupeļu popularizācijai.
Pateicoties viņa darbībai, 1772. gadā kartupeli dekriminalizēja un atzina par ēdamu augu. Tačū tas nebūt nenozīmēja, ka visi nu metās čipšoties un fritēt to. Neviens zemnieks neko tādu galdā nelika un audzēt negrasījās. Plus vēl arī Baznīcai visnotaļ bija kaut kādi iebildumi (nezinu precīzāk, taču šķiet sakarā ar to, ka kartupelis nav Bībele minēts). Tā nu vispārējās kartupeļācijas pretinieki pat panāca, ka Parmentjē izmeta no darba Invalīdu namā, kura dārzos viņš eksperimentēja ar kartupeļu šķirnēm.

Taču jau tajos laikos visu izšķīra gadījums un veiksmīga pazīšanās. Parmentjē izdevās tikt audiencē pie Viņa Majestātes Luija XVI, kurā demonstrēja visas iespējas, kā ar kartupeļiem var atbrīvoties no mūžsenās atkarības no kviešu neražas, t.i. ne tikai uzēst salātos Versaļā, bet likvidēt badu kā tādu.

Karalim ideja pat ļoti iepatikās (kā nekā viena no viņa pamatfunkcijām ir gādāt, lai tauta paēdusi) – Parmentjē tika izdalīti lauki, bet pats karalis galmā pie pusdienu galda gardu muti ēda jaunos kartupelīšus ar biezpienu un siļķīti, un lika to pašu arī blakussēdētāju šķīvjos.

Taču neatrisināts palika jautājums, kā piedabūt to badā mirstošo tautu ēst? Policejiski administratīvi karalis nevēlējās piespiest, bet paši šie labāk mirs, nekā ļaus sevi čipsot.
Te nu Parmentjē nodemonstrēja, ka ir ne tikai lielisks farmaceits un botāniķis, bet arī labs cilvēka dabas pazinējs. Viņš norīkoja karavīrus apsargāt kartupeļu laukus, bet apkaimes zemniekiem heroldi skandēja reskriptu ar aizliegumu pat tuvoties kartupeļu laukiem, kur nu vēl tos izrakt, lakstus atdot lopiem, bet pašus bumbuļus nomazgāt, vārīt vai cept.

Karavīri sargāja laukus, ugunskurā cepa kartupeļus un ēda gardu muti, cienāja zemnieku bērneļus, kas bariem spietoja apkārt – sīčiem vienmēr mundieri un spoži anķīni patikuši kā žagatām. Tad piepeši sardze pavisam atslāba un disciplīna sāka klibot, proti, viena maiņa devās uz kazarmām, bet nākamā ieradās vien pēc pāris stundām.

Un, kas to būtu gan domājis!, izmantojot sargu neakurātību, apkaimes zemnieki aptīrīja karaliskos laukus pa tukšo kā pašvaldības puķu dobes Ventspilī. Nepagāja ne mēnesis, kad karaliskie lauki izskatījās kā pēc siseņu uzlidojuma, aber visos apkaimes ciemos zemnieki dzina vagas, stādīja nezin no kurienes uzradušos kartupeļus (kūms te atveda maišeli!), bet vakaros sēdēja pie kūpošām pilnām bļodām. Jo nočiepts kartupelis ir daudz gardāks, nekā valdīšanas uzspiestais.

Karalisko projektu slēdza kā nerentablu, bet nu jau bija par vēlu – sākās kartupeļu uzvaras gājiens Francijā, bet no tās visās apkārtējās zemēs. Un kur ieviesa kartupeļus, tur bads atkāpās.

Vēl mūsu dienās, ja apmeklēsiet Perlašēza kapsētu Parīzē, nebrīnaties, ka joprojām cienītāji pie Parmentjē kapa atstāj kartupeļus.

1947. gada 3. jūlijā ASV valdības slepenie aģenti Dens Skalders un Džoana Mallija samulsuši stāvēja pie kūpošas lūžņu kaudzes Rouzvelas pilsēteles nomalā. Naktī te ar lielu kaucienu, uguņiem un blīkšķi tas te bija nogāsies no debesīm, raisot paniku visā apkaimē. Aiz nožogojuma nepacietībā lēkāja bars žurnālistu, klakšķinādami fotoaparātus.
- Hmm, varbūt teikt visu kā ir? Ka te diemžēl ir avarējis deltadrona eksperimentālais modelis, kas paredzēts no gaisa spiegot komunistu zonu? Ka valdība nav tērējusi naudu velti, viss notiksies un droni ir mūsu nākotne, bet šis nogāzās vien tāpēc, ka metinātājs Floids kārtējo reizi darbā bija piedzēries kā lops?
- Jā, jā, kā reizi bigbosu rīta kafijai optimisma piešprice. - kašķīgi novilka aģente Mallija, - Lai krievi uzzina, ka mēs pēc nacistu rasējumiem esam uztaisījuši lidaparātu, ar kuru spiegojam, kā šie savas atombumbas spridzina.
- Tad teiksim, ka uztraukumam nav pamata, nokritusi kārtējā meteozonde. – piedāvāja Skalders.
- Tavuprāt šī te uzparikte ļoti izskatās pēc meteozondes? Stulbi viņi ir, taču ne akli!
- Visu noliegsim, kā parasti?
- Protams, biroja filiālē Aļaskā. Kurp mūs jau rīt nosūtīs sargāt lāčus, ja mēs tūdaļ neizdomāsim, kā ticami noslēpt patiesību.
Izpīpējis cigareti, Skalders mazliet piesarka, sažmiedza dūres un stingrā solī devās pie žurnālistu pūlīša, lai labi nostādītā armijas seržanta balsī tiem kategoriskā tonī paziņotu:
- ASV valdība kategoriski noliedz baumas, ka te avarējis atnācēju lidojošais šķīvis, kurā atrasti vairāki citplanētiešu līķi! Tās ir absolūtas muļķības! Te ir ikdienišķa avārija. 8. jūlijā aviobāzē preses konferencē leitnants Volters Hots jūs iepazīstinās ar visiem sīkumiem.
Un, apcirties uz papēža, atgriezās pie kolēģes.
- Vau, Skalder! – aģente Mallija ar apbrīnu pavērās kolēģī, - Tas bija spoži! Tagad viņi 100 gadus varēs vākt suvenīrus, tirgot T-kreklus un apcerēt citplanētiešus, par spiegošanas droniem aizmirstot uz visiem laikiem.

1863. gada 2. jūlijā pilnā sparā ritēja kauja pie Getisburgas. Savienības armija ar durkļiem centās piespiest konfederātus saprast, ka demokrātija nebūt nav visatļautība.
3. korpusa komandieris ģenerālis Daniels Edgars Sikls štāba teltī drūmi aplūkoja uz galda izklātajā kartē konfederātu pozīcijas, kuras viņam bija jāpārrauj.
- Lūk šī te grava, caur kuru mēs varētu ielauzties buntavnieku artilērijas pozīciju aizmugurē, kā to sauc?
- Nēģera pakaļa, mans ģenerāli! – braši raportēja štāba priekšnieks.
- Bet lūk tas klajums rādās visai labs kavalērijai – kā to sauc?
- Vecenes priekšauts!
- Bet šī te ferma, kas ir pakalnā kājnieku ierakumu krustugunī?
- Persiku dārzs, mans ģenerāli!
- Skaidrs! Uzbrūkam Persiku dārzam! – sita dūri galdā komandieris.
Kauja bija asiņaina. Ik pa brīdim 3. korpusa vīri tika līdz durkļu tuvcīņai, tad šos atsvieda atpakaļ, nācās pārgrupēties un atkal doties uzbrukumā. Kad pēc kārtējās neveiksmes ievainoto Siklsu kareivji nesa uz lauka hospitāli, nestuves apturēja viņu nomainījušais ģenerālis Deivids Bells Birnijs:
- Ser, bet kāda joda pēc mēs uzbrūkam tieši te?
- Deivid, karš ir dižu vīru cīņa, mēs te ieejam vēsturē kā varoņi tā, lai nav kauns stāstīt mazmazbērniem. Kā tev šķiet, dēvēs šo kauju pēc 200 gadiem skolas mācību grāmatās?
- Nu, kauja Persiku dārzā.
- Pats redzi, ka tas ir daudz cienījamāk, nekā mirt Nēģera pakaļā…

Pirms kādiem nieka 3 500 000 gadiem, akurāt 28. jūnijā nevienam nezināms pats pirmais cilvēkveidīgais primāts piecēlās stāvus uz divām kājām. Tādējādi viņš izslējās pāri Ziemeļāfrikas savannas biezajai zālei un varēja tālu ko saskatīt.
- Kas tur ir? Ko tu redzi? Vai ir ābūļi?, - apakšā nepacietībā bubināja ne paši pirmie cilvēkveidīgie primāti, kuri vēl nemācēja stāvēt uz savām divām.
- Nē, ābūļu nav. Gremojiet vien tālāk saknītes. – atbildēja Pats Pirmais. Jo ābelē, kuru viņš tālumā saskatīja, āboli bija, taču tik maz, ka pietiktu tikai viņam vienam.

1904. gadā Brazīlijā sāka plosīties baku epidēmija, vienā pašā Riodežaneiro bija ~1800 saslimušo. Slimība ir lipīga, un ar nejaukām sekām arī tiem, kas izveseļojušies. Redzot, ka saslimušo skaits ar katru nedēļu pieaug aritmētiskā progresijā, oktobrī Nacionālais kongress apstiprināja likumprojektu par vispārēju obligātu bērnu, karavīru, jaunlaulāto un ceļotāju vakcināciju. Likums stājās spēkā 11. novembrī.
Sabiedrībā protesti sākās jau pirms likuma pieņemšanas. Strauji nodibinājās Vakcinācijas pretinieku līga, kuras biedru skaits auga ik dienu. Tika plaši apspriests, ka vakcinācija mainīs vakcinētos, ka tā ir bagātnieku sazvērestība un, kas trakākais, to izdomājuši ārsti, lai piespiestu vakcinējamās sievietes izģērbties un varētu apgramstīt to intīmās vietas. Kā vēstīja avīzes: “Vakcinācija ir lielākais ļaunums, kas vērsts pret tiesībām būt laimīgiem, veseliem un dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi!” (“Correio da Manha”, 13.10.1904)
9. novembrī, pēc kārtējā antivakcinācijas līgas mītiņa daži kareivīgākie medicīnas noliedzēji, iedzēruši cukurniedru rumu, kas līdz pret visām kaitēm un dod drosmi, uz ielas sakāvās ar policijas patruļu. Sekas bija paredzamas: nakti brīvības cienītāji pavadīja, lūkojoties zvaigznēs caur restotu logu. Taču jau no rīta policijas iecirkni ielenca rīkles izdezinficējuši domubiedri. Sākumā ar draudiem, pēc tam ar spēku šturmējot likumsargu mītni, lai atbrīvotu ārstu sazvērestības upurus.
Iebarikādējušos policistus atpestīt atsūtīto kavalērijas vienību sagaidīja ar bruģakmeņu krusu. Ja zaldāti ir spiesti pildīt pavēli, tad zirgi, kā jau saprātīgi radījumi, ilgi neizturēja apmētāšanu ar smagiem priekšmetiem, un pagrieza atpakaļ uz staļļiem. Jātniekiem vien atlika turēties to mugurās.
Antivakcinatoriem ik minūti pievienojās domubiedri, bruņoti ar nūjām, nažiem, revolveriem un bisēm, un pārņemot vienu pilsētas kvartālu pēc otra. Visi ar medicīnu kā saistītie muka un slēpās no taisnīguma linča tiesas. Ieņemtajās valsts iestādēs tika dedzināti dokumenti, izlaupītas (eksproprioētas) banku filiāles. Vienīgie, kas priekā berzēja roķeles, bija petrolejas tirgotāji – to krājumi tika izpirkti dažu stundu laikā. Tika apgāzti un aizdedzināti tramvaji, veidojot barikādes, transports Rio un piepilsētās apstājās.
Kad lielākā daļa pilsētas bija nonākusi buntavnieku rokās, valdība piekāpās. 17. novembrī pasludināja, vakcinācija pret bakām atcelta, un dumpis sāka apsīkt. Ienākušās armijas vienības vienu pēc otras ieņēma barikādes un atjaunoja kontroli pār kvartāliem. Visilgāk turējās strādnieku priekšpilsēta, t.s. Mazā Āfrika, taču arī tās barikādes krita 18. novembrī. Pēc dažādām aplēsēm pretvakcinācijas dumpī bojā gāja ~30 cilvēku, slimnīcās ar lielākiem vai mazākiem ievainojumiem - ~110 cilvēki.
Pēc tam, protams, izrādījās, ka valdībai ticēt nevar. Kā vienmēr. Tā īsāk sakot, visus savakcinēja un kopš tā laika Brazīlijā bakas kā slimība izskausta.

Tālajā astotajā gadu simtenī pirms Ješua dzimšanas, dieviem un cilvēkiem rūgto tumšo laiku beigās, akurāt 11. jūnija rītā visu progresīvo Hellādas sabiedrību kā Zeva zibens ķēra šokējoša ziņa. Dižais rimju kalējs Melesigēns, iesaukts par Omēru, t.i. aklo, ir miris! Tā arī nenāca pie samaņas pēc vakardienas dropes.

Nelīdzēja ne gādīgo dēlu virsū gāztie ledainā ūdens spaiņi, ne nu jau atraitnes netaupītais etiķis, ne ciema zāļu sievu kvēpekļi. No Olimpa ar steigu izsauktajam Asklēpijam atlika vien noteikt medicīnisko fināla diagnozi: “Iespēlēja penālī”…

Pie nelaiķa nama savācās stihisks mītiņš. Ar bēdīgām runām uzstājās arhonts basilejs, kolēģis Hesiodoss, polisas padomes pārstāvji un sabiedriskie aktīvisti no agoras. Trojiešu diasporas līderis Armenakus Mkrtčanoss vāca parakstus Omēra fonda dibināšanai un pieņēma pirmos ziedojumus (tā bija sena trojiešu tradīcija: kā kāds literāts mirst, tā tiek dibināts viņa vārdā nosaukts fonds, lai palikušajiem amata brāļiem arī kāds labums būtu)..

Visi asarām acīs izteicās par neatsveramo zaudējumu, par nelaiķa fantastisko ieguldījumu hellēņu dzejas pacelšanā vēl neredzētos augstumos, par tā talanta diženumu un oriģinalitāti. Apraudātājas bija uzdevumu augstumos, bez izlikšanās plēšot savu parūku šķipsnas un tuniku piedurknes.

Teātra orķestris sāka spēlēt skumjas trojiešu-ahajiešu melodijas, bet cienījamākie tautieši cēla plecos olīvkoka zārku, lai nestu uz kapsētu. Viss notika skumji, izturēti, kā pienākas. Tik pie pašiem vārtiem procesija samulsusi apstājās - zārks sašūpojās, tajā sākās kaut kāda rosība, un atskanēja aizsmakusi balss:
“… Zirgvalža Hektora bēres tā toreiz svinēja troji…”