1904. gadā Brazīlijā sāka plosīties baku epidēmija, vienā pašā Riodežaneiro bija ~1800 saslimušo. Slimība ir lipīga, un ar nejaukām sekām arī tiem, kas izveseļojušies. Redzot, ka saslimušo skaits ar katru nedēļu pieaug aritmētiskā progresijā, oktobrī Nacionālais kongress apstiprināja likumprojektu par vispārēju obligātu bērnu, karavīru, jaunlaulāto un ceļotāju vakcināciju. Likums stājās spēkā 11. novembrī.
Sabiedrībā protesti sākās jau pirms likuma pieņemšanas. Strauji nodibinājās Vakcinācijas pretinieku līga, kuras biedru skaits auga ik dienu. Tika plaši apspriests, ka vakcinācija mainīs vakcinētos, ka tā ir bagātnieku sazvērestība un, kas trakākais, to izdomājuši ārsti, lai piespiestu vakcinējamās sievietes izģērbties un varētu apgramstīt to intīmās vietas. Kā vēstīja avīzes: “Vakcinācija ir lielākais ļaunums, kas vērsts pret tiesībām būt laimīgiem, veseliem un dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi!” (“Correio da Manha”, 13.10.1904)
9. novembrī, pēc kārtējā antivakcinācijas līgas mītiņa daži kareivīgākie medicīnas noliedzēji, iedzēruši cukurniedru rumu, kas līdz pret visām kaitēm un dod drosmi, uz ielas sakāvās ar policijas patruļu. Sekas bija paredzamas: nakti brīvības cienītāji pavadīja, lūkojoties zvaigznēs caur restotu logu. Taču jau no rīta policijas iecirkni ielenca rīkles izdezinficējuši domubiedri. Sākumā ar draudiem, pēc tam ar spēku šturmējot likumsargu mītni, lai atbrīvotu ārstu sazvērestības upurus.
Iebarikādējušos policistus atpestīt atsūtīto kavalērijas vienību sagaidīja ar bruģakmeņu krusu. Ja zaldāti ir spiesti pildīt pavēli, tad zirgi, kā jau saprātīgi radījumi, ilgi neizturēja apmētāšanu ar smagiem priekšmetiem, un pagrieza atpakaļ uz staļļiem. Jātniekiem vien atlika turēties to mugurās.
Antivakcinatoriem ik minūti pievienojās domubiedri, bruņoti ar nūjām, nažiem, revolveriem un bisēm, un pārņemot vienu pilsētas kvartālu pēc otra. Visi ar medicīnu kā saistītie muka un slēpās no taisnīguma linča tiesas. Ieņemtajās valsts iestādēs tika dedzināti dokumenti, izlaupītas (eksproprioētas) banku filiāles. Vienīgie, kas priekā berzēja roķeles, bija petrolejas tirgotāji – to krājumi tika izpirkti dažu stundu laikā. Tika apgāzti un aizdedzināti tramvaji, veidojot barikādes, transports Rio un piepilsētās apstājās.
Kad lielākā daļa pilsētas bija nonākusi buntavnieku rokās, valdība piekāpās. 17. novembrī pasludināja, vakcinācija pret bakām atcelta, un dumpis sāka apsīkt. Ienākušās armijas vienības vienu pēc otras ieņēma barikādes un atjaunoja kontroli pār kvartāliem. Visilgāk turējās strādnieku priekšpilsēta, t.s. Mazā Āfrika, taču arī tās barikādes krita 18. novembrī. Pēc dažādām aplēsēm pretvakcinācijas dumpī bojā gāja ~30 cilvēku, slimnīcās ar lielākiem vai mazākiem ievainojumiem - ~110 cilvēki.
Pēc tam, protams, izrādījās, ka valdībai ticēt nevar. Kā vienmēr. Tā īsāk sakot, visus savakcinēja un kopš tā laika Brazīlijā bakas kā slimība izskausta.