Tālā 1807. gada 10. jūnija pievakarē Heilsbergas pilsētiņas apkaimi prūšu zemē ietina pulvera dūmu mākoņi. Francijas imperators, kā viņu dēvēja nozombētie francūži, bet visa progresīvā cilvēce zināja kā uzurpatoru Apolionu, štāba teltī pie lielā galda nikni uzlūkoja ģenerāļus un maršalus. Tos, kuri nebija laikus notinušies, pamanot dusmu un aizkaitinātības rievas imperatoriskajā pierē, t.i. pašus neattapīgākos.
- Kur, kur kļūda?! Kāpēc tie barbari vēl turas pretī? Kāpēc nebēg? Visu taču veicāt, saskaņā ar kaujas plānu! Bertjē, cik mums kritušo?
- 1398 vīri, jūsu majestāte!
- Un cik viņiem?
- 6000!
- Un kur problēma, mīlīši? Vai te neslēpjas kāds naidinieku spiegs? Atbildiet man, kamēr vēl pagoni uz pleciem!
Soli uz priekšu spēra pats dumjākais, attiecīgi arī pats drosmīgākais no visiem, ģenerālis Antuāns Šarls Luijs de Lassals, velkot no azotes kaut kādu papīru.
- Viss precīzi pēc jūsu ģeniālā plāna, kā parasti! Tūdaļ kauja būs vinnēta, mūsu ir piecreiz vairāk – 50 000, bet viņi tikai 9000, no kuriem lielākā daļa jau vāļājas ar karteču vēderos. Palūkojiet nu pats uz izlūku ziņojumu!
Buonoparte veikli paķēra papīru un ieurbās tajā ar skatienu.
- Tā, tā, tā ir. Bet kas tas par pleķi te pie cipariem? Un ja parīvē? Nevis 9000, bet 90 000!!! Maitas!!! Viņu ir divreiz vairāk! Visu plānu jāmaina!
Lassals samulsis ņēmās aplūkot atskaiti.
- Vainīgs, jūsu majestāte, ļoti vainīgs. Tā nejauši tas puņķītis…

Tālā 1111. gada 5. jūnija Mazbrehunu klostera hronists Pimens Ņestorovs sēdēja savā cellē, apdomājot dienas notikumus.

Rīts sākās ar lielu troksni, kad dižais Rjurika pēctecis kņazs Pistopolks dzinās ar siksnu rokā pa palātām pakaļ izmisumā spiedzošajai kņazienei Bodrotratai, aurojot: “Es tev rādīšu, kurvas meita, ko nozīmē pārsniegts kredīts pie urmaņu tirgotājiem!” Noķēris Viņas Gaišību, kņazs sagādāja tai lielas ar pašcieņu un cieņu nesavienojamas traumas uz dibena vaigiem, kas raisīja sašutumu bajāru domē. Pareizāk, tās gados jaunākajā daļā, kura ļoti cienīja daiļo Bodrotratu. It sevišķi tad, kad kņazs bija devies kārtējā ilgstošā karagājienā pret pečeņegiem vai letiem. Bajārdēli sāka skaļi klaigāt, ka derētu ieskandināt lielo večes zvanu, lai sasauktu tautu un lemtu – varbūt kaimiņu kņazs Truhobors būs labāks tēvutēvu krēslā, jo “nepacels roku pret senajām brīvestībām”.

Tā nu pēc brokastīm Pistopolks ar saviem gridņiem dzinās pa tirgus placi pakaļ uz visām pusēm sprūkošajiem bajārdēliem, aurodams: “Samācījušies no savas Galīcijas visādas volīnijas, gejropiešu liberismus visādus! Es jums rādīšu gan veči, gan veci!”

Beidzās viss ar lietū izmirkušās zemes nogruvumu – viss aurojošais un viens otram pa purnu sitošais pūlis iegāzās lielajā atkritumu bedrē. Nācās vojevodam Ploskomordam dimdināt zvanu. Lai sasauktu tautas zemessardzi, meklētu virves un vilktu ārā no fekāliju zampas kņazu, tā karadraudzi un pusi bajāru domes.

Pēc tam kņaziene ar galma skuķiem visus mazgāja silēs pie zirgu staļļiem, savā starpā ķiķinot: “Vai, kāds maziņš! Bet šitādu gan vēl neesmu redzējusi! Ak, manu dieviņ, kāds tu gan esi kautrīgumiņš, kad plikiņš!” Visa šī opopeja, kā izteicās igumens Jelpidirofs (kurš bija ļoti dzīvesgudrs, jo jaunībā bija sastapis tos, kas sastapuši tādus, kuri pašā Cargradā skolojušies), beidzās ar dvēseli mierinošām dzīrēm, kurās nekādu ekscesu vairs nebija, jo dzīrotāji bija pārāk aizņemti, mēģinot caur puscaurspīdīgajām višivankām saskatīt kņazes un to pavadošā meiču bara pupeļus.

Pimens Ņestorovs grūši nopūtās un pierakstīja pergamenta rullī: “Piektajā vasaras dienā nekas nenotika…”

Tālā 1719. gada 4. jūnija rītā Krievijas jūras ministrs, īstens Lielās un Nedalāmās patriots un balsts Ivans Ivanovičs jeb Žans Batists Prevo de Sensaks (Jean Baptist Prévost de Sansac; 1754-1831), Traversē marķīzs, nolēma celt viņa rūpīgi veidotās impērijas kara flotes personālsastāva kaujas garu ar kādas ievērojamas simtgades svinībām, šņabi un uguņošanu. Uz pusdienlaiku ministra kabinetā ieradās aizelsies ministrijas arhīva vadītājs ar putekļainu mapi rokā.
- Atradu! Akurāt pirms simts gadiem spoža Krievijas kara flotes uzvara pār zviedriem pie Sāmsalas 1719. gada 4. jūnijā!
- Magnifique! Cik tō mūs kuģ tur bej?
- Seši līnijkuģi un vēl kaut kādi štrunti, jūsu gaišība!
- Bet tō zvēdr cik bej?
- Viens līnijkuģis un divi štrunti!
- Kauč kā te ar tō mūs varonēb tā pašvak, ne? – marķīzs pakasīja aiz auss. – Kurš tas mūs krēv kuģs tā makten spōž izcēls?
- Lieliski manevrēja un cīnījās “Portsmouth” un “Devonshire”, jūsu gaišība!
- Merde! Atkal tē englender te pēkakājš! Kād vēl mūs kuģ tur bij?
- “Yagudiil”, “Raphaiil”, “Uriil” un “Varahiil”!
Ministrs uzkabināja uz deguna monokli un pats sāka šķirstīt atnestos dokumentus. Pēc brīža atstūma mapi un nopūtās: “Eh, da nafig tō jubileum…”
Kopš tā laika Krievijas kara flote 4. jūnijā neko nesvin.

Tālā 1495. gada 1. jūnija rītā brālis Joans pamodās vēl pirms kapelas zvana skaņām. Šķita, ka aiz celles loga visa apkaime sanākusi svinēt starptautisko bērna prātā nonākušo aizsardzības dienu.

Abats, uzrāpies uz strūklakas pagalma vidū, pilnā balsī skandēja Vergīliju. Kambartēvs ar kaunīgu smīniņu sejā tenterēja garām, neveiksmīgi cenšoties paslēpt zem habitas spirinošos zoslēnu. Priors, koka tupelēm dimdinot, rokas izplētis skrēja pakaļ kora zēniem, kas no viņa spruka uz visām pusēm kā zvirbuļi no vanaga. Vairāki brāļi vāļājās novēmušies staļļa priekšā pakaišos un mēslos, nesakarīgi īdot un mēģinot piesvempties četrrāpus. Tēvs dārznieks streipuļojošā gaitā mācīja mācekļiem dejot džigu, bet brālis Fudidiuss ar nīlzirga cienīgu grāciju kārpijās uz jumta kores dakstiņiem, grēcīgi skaļi lamājoties gēlu mēlē un latīniski zvērot beidzot noķert un nožmiegt vārnu, kas viņam jau gadiem traucējot sasniegt svētumu…

Ar ūdens šalti dabūjis pie komunikācijas novicu Ignoraciusu, kurš saldi snauda pie celles durvīm, Joans guva nojausmu, kas noticis. Laipodams starp gulošajiem, sēdošajiem un streipuļojošajiem brāļiem, viņš nonāca saimniecības spārnā, kur uzskaites grāmatā izlasīja: “Brālis Joans Kors iztvaicējis Skotijas karalistē pirmo mucu viskija”.

Mūks, saķēris galvu apsēdās uz beņķa, tukšu skatienu raugoties notiekošajā. Atjēdzās tikai tad, kad klostera runcis Plutuss sāka trīties gar stilbiem ņaudot, ka laiks tā kā būtu paēst. Brālis Joans iebēra tam bļodiņā vakar izgudroto kārumu, pie sevis rūgti bubinot: “Whiskas, analfabētu bars! Whiskas, nevis whisky! Kaķītim neko tvaicēt nevajadzēja!”

Tālā 1631. gada 30. maija rītā Parīzes iedzīvotājus no rīta pamodināja nevis ierastie cūku kviecieni un uz tirgu divričus velkošo ēzeļu māvieni, bet gan simtiem puišeļu, kas skraidīja pa ielām, skaļi klaigājot:
- Habsburgu fošisti nogremdējuši miermīlīgu kaujas galeru, kas nekādi nebija iepeldējusi Reinas alemaņu krastā lai pārtvertu burgundiešu vīna liellaivas!
- Vēlēšanas Apvienotajās provincēs starptautiskā sabiedrība un Tas Kungs neatzīst par leģitīmām!
- Alemaņu banderolandsknehti ar nāves draudiem piespieduši elzasiešu zēnu pakārt nēģeru kaķi!
- Varonīgie Gaskoņas muitnieki sabradājuši trīs atrastos kontrabandas apelsīnus!
- Moskovitu migranti atkal sarīkojuši ielu nekārtības, izvarošanas un citus posta darbus Žečpospoļitā! Nākamajā gadā tiks sasaukts Seims problēmas apspriešanai!
- Angļu zinātnieki atkal neko nav atklājuši!
- Lutura maldu mācības sekotāji sākuši dedzināt raganas!
- Kardināls Rišeljē apstiprināja, ka ja Bretaņa ir mūsu, tad arī Lielbretaņa aiz kanāla ir vēsturiski mūsu!
Ko tādu līdz šim nemanījušie un samulsušie parīzieši steidzās ārā no saviem mājokļiem uzzināt, kas noticis, un uz ielas par 1 sū varēja iegādāties pašu pirmo “Le Gazette” numuru. Tā 31. maijā sākās masu mediju laikmets, parādījās ceturtā vara pār ļaužu prātiem.

Tālā 1648. gada 15. maija rīts Minsterē sākās briesmīgi.

Spānijas karalistes delegācijai, kas te jau dzīvojās vairākas nedēļas, risinot miera sarunas ar nīderlandiešiem par astoņdesmit gadus ritējušā kara beigšanu, brokastīs tika pasniegta vien vārīta ola un glāze ūdens! Sagādnieki izmisumā plēsa parūkas: visā apkaimē dienas jājiena attālumā nekur nav spējuši atrast nekā ēdama! Nav ne šķēlītes hamona, ne garneles un safrāna paellas bļodiņai, ne tapas un (pats traģiskākais) pat ne lāses heresa! Vienlaikus arī Lejaszemju štathalteri netālu esošajā Osnabrikā jutās tikpat neciešami. Ne stampota, ne marinētas siļķītes! Pat šķēlīti māsdama kalpotāji nav spējuši atrast. Nemaz nerunājot par kausu putojoša lāgerīša.

Vietējie plātīja rokas un ko stāstīja par apstājušos loģistiku – musulmaņu pirāti sirojot jūrjā līdz pat Islandei. Nu un piedāvā tīrās šausmas, ko neviens civilizēts cilvēks mutē neliks pat nāves draudu priekšā, proti, asinsdesu ar brūkleņu ievārījumu, cūkas kāju ar štovētiem kāpostiem, bet pa virsu savu derdzīgo šņapstu.

Visiem bija skaidrs, ka komandējums pārvērties par ārprātu, un tam jāpieliek punktu. Uz pēcpusdienu Minsteres miera līgums tika parakstīts.

Vakarā Minsteres bīskaps Bavārijas Ferdinands un Osnabrikas bīskaps Vilhelms fon Vartenbergs pie vakariņu galda, kas vai lūza no hamona un tapas maizītēm, māsdama rituļiem, paellas katliem, stompota un siļķu bļodām – to visu iepriekšējās dienās bīskapu ļaudis bija konfiscējuši to valdījumos. Un apsprieda pie heresa glāzes, ka ņemot vērā cilvēka grēcīgo dabu un vājības, karus var izbeigt ātrāk, nekā barojot rijīgu sūtniecību varzu to bezgalīgās pārrunās.

Tālā 1626. gada 6. maijā, apmierināts ar dzīvi kā iznārstojis Sumatras zilonis, jaunās Nīderlandes gubernators Peters van Minvits lika sulainim raut vaļā īpaši svinīgiem gadījumiem paglabāto “Pooka” alus muciņu. Sajūsmai bija pamatots iemesls, proti, tupie manahatu cilts iezemieši nupat pārdevuši lielisku salu Hadsonas upes grīvā jaunās kolonijas dibināšanai. Un tas viss par nieka 60 guldeņiem! – Te plauks un zels dižākā pilsēta, kas valdīs pār pasauli! – apmierināts gruzināja Minvits, izbaudot apiņu rūgtumiņu un gatavojoties rakstīt atskaiti štathalteram uz Amsterdamu.

Tajā pašā laikā manahatu cilts vadonis Veiklā Zebiekste atvēra acteku darinātu sarkankoka lādīti, kurā uzmanīgi ielika no hollanderiem nupat saņemto apliecinājumu par pirkumu.

Lādīte bija gandrīz pilna ar jau nodzeltējušām, un arī ar gana svaigām papīra lapām, kuras klāja gan spāņu, gan portugāļu, gan franču, gan zviedru, gan angļu, gan dāņu valodās rakstīti teksti. Pašā apakšā bija pat pergamenti ar arābu un latīņu burtiem, kā arī zīda loksne ar ķīniešu hieroglifiem. Bet vadoņa lepnums, protams, bija Kurzemes bērza miza ar rūnu rakstu, ko izlasīt spējis vien tā autors Leifūrs Eiriksons. Šī miza, kā jau dabas mīļotājam, vadonim patika pat labāk par zem tās esošo papirusa loksni un apdedzināto māla plāksnīti ar ķīļrakstu.

Vadonis uzkabināja uz deguna no Venēcijas atvestos apaļos stikliņus raga ietvarā, un paņēma skaitīkļus. – Tā, 100 un 50, plus 230 un 45, plus 500 un vēlreiz 100, plus 60… Beidzot! Nu kazino atvēršanai nepieciešamā summa mums ir. Jāpasauc mazdēlu, Veiklos Pirkstus, lai ķeras klāt pie projekta, Viņa mazdēli parādīs bālģīmjiem reptiloīdiem, kam tad īsti šo zemi novēlējis Dižais Gars Manitū…

Tālā 1494. gada 3. maija rītā starptautiskā transatlantiskā zinātniski pētnieciskā ekspedīcija Kristobala de Kolona (kuru dažviet zina arī kā Kristoforu Kolumbu) vadībā, atklāja Eiropas ģeogrāfiem vēl nezināmu zemi.

To ieskāva saldskāba migla, kurā viena pēc otras skatieniem izgaisa trīs laivas ar jūrniekiem, kurus nosūtīja izlūkot piekrasti. Vēlā pievakarē atgriezās tikai viena. Tās matroži sarkanām acīm, kā mēnesi gavējuši metās rīt cūkgaļu un sausiņus, pa virsu uzdzerot kausiem ūdeni. Uz iztaiujāšanu nespēja atbildēt – muļķīgi ķiķinādami, murmulēja kaut ko pavisam nesaprotamu.

Kad beidzot vienu no tiem izdevās ar kāju spērieniem, pāris spaiņiem okeāna ūdens un bocmaņa piecstāvīgās kastīliešu izloksnes demonstrējuma dabūt kaut cik adekvātā stāvoklī, pats dons admirālis šim uzbrēca: “Kas tā par zemi?!” Matrozis, stulbu smaidiņu sejā, sapņaini izbolīja acis un, sitot ar knipjiem vieglu ritmu iedziedājās: “Džā-mai-mai-ai-ai-ai-kā-ā-ā-ā…”

Tālā 305. gada 1. maija pievakarē sēdēja augstākās varas iemiesojums, imperators Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns un izmisis prātoja, ko lai tādu izdomā, lai iepriecētu pavalstniekus un pārsistu popularitātē vlogeri influenceri Kendiju?

Varētu patrenkāt pavalstniekus kristiešus, kas visnotaļ iepriecinātu pavalstniekus pagānus. Taču pat ezītim skaidrs, ka paši kristieši par šādu pavērsienu sajūsmā nebūs un savu imperatoru neslavēs. Bet vairojas šie kā trusīši, kas nozīmē visai ievērojamu reitinga lejupslīdi.

Varbūt sarīkot kādu īsu un uzvarām vainagotu blickaragājienu pret kādiem ziemeļu sleiviem? Tā jau būtu smuki atgriezties mājās caur jaunu triumfa arku, pa priekšu dzenot vareno karalaupījumu – pārdesmit slinkus vodkas dzērājus, - tauta gavilēs. Taču pirms tam būs jāpaaugstina nodokļus, lai armiju sagatavotu pasākumam, bet nodokļi nekad nevienu pavalstnieku nav iepriecējuši, lai cik ļoti patriotisks šis būtu.

Varētu pazemināt nodokļus? Par to Romas tauta un senāts priecātos pat vairāk, nekā par pāris simtiem ziemeļos salaupītu kārnu cūku, taču sabēdāsies valsts nodokļu iekasēšanas dienesta maģistrāti, kuru savairojies tik daudz, ka pat Jēzus apustuļi skaudībā aiz stūra nervozi smēķē.

Dilemma… Imperators sajutās kā Sizifs, iedzīts stūrī – dari ko darīdams, vienmēr kādam tas nepatiks. “Tak lai piš viņus zirgs! Noriebies man tas viss kā rūgta nāve!” – augusts pielēca kājās un spēra pa augļu vāzi.

2. maija pusdienlaikā Nikomidijas forumā saucēji izsludināja pavalstniekiem jauno vēsti, proti, imperators Diokletiāns nolicis pilnvaras un devies dzīvot provincē kā privātpersona. Audzēšot vīnogulājus un spēlēšot vakaros ciema tavernā šahu. Pavalstnieki vētraini aplaudēja, pa brīdim uzmanīgi pašķielējot uz garām slinki slājošo pretoriāņu patruļu.

Tālā 1578. gada 27. aprīlī, Eiropas kurtuāzisma centrā Parīzē, Kelī grāfs Žaks de Levī pauda satiktajam Angāras baronam Šarlam de Balzakam svarīgu informāciju, proti, ka uzskata de Angāru par derdzīgu mērgli. Tas notika akurāt piecas sekundes pēc tam, kad Angāras barons Šarls de Balzaks saviesīgo sarunu uzsāka ar komplimentu, ka Levī grāfienes dupsis labāk izskatās bez kleitas, nekā ar. Garām ejošais de Levī draugs, Sensaforēnas un Ampujas marķīzs Luijs de Možirōns pajokoja, ka ja dvēsele degot liesmās, to varot apdzēst tikai mucu alus vai asinīm. Uz ko cits garāmgājējs, de Balzaka draugs, Reiberakas vikonts Fransuā de Edī augsprātīgi piebilda, ka alu dzerot tikai bauri. Tas nezin kāpēc šausmīgi aizskāra de Možirōnu, kurš iespēra vikontam pa pautiem. Uz Alpu strēlnieka cienīgo jodelēšanu noreaģēja divi traumētā snoba draugi , izlienot no parka krūmāja - Livaro barons Gijs de Arsē un barons Šarls de Šombērs ar atkailinātiem… rapieriem. Sākās slavenais minjonu duelis. Tālāk jau lasāt paši vikipēdijā - Duel des Mignons.