| Tālā 305. gada 1. maija pievakarē sēdēja augstākās varas iemiesojums, imperators Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns un izmisis prātoja, ko lai tādu izdomā, lai iepriecētu pavalstniekus un pārsistu popularitātē vlogeri influenceri Kendiju?
Varētu patrenkāt pavalstniekus kristiešus, kas visnotaļ iepriecinātu pavalstniekus pagānus. Taču pat ezītim skaidrs, ka paši kristieši par šādu pavērsienu sajūsmā nebūs un savu imperatoru neslavēs. Bet vairojas šie kā trusīši, kas nozīmē visai ievērojamu reitinga lejupslīdi.
Varbūt sarīkot kādu īsu un uzvarām vainagotu blickaragājienu pret kādiem ziemeļu sleiviem? Tā jau būtu smuki atgriezties mājās caur jaunu triumfa arku, pa priekšu dzenot vareno karalaupījumu – pārdesmit slinkus vodkas dzērājus, - tauta gavilēs. Taču pirms tam būs jāpaaugstina nodokļus, lai armiju sagatavotu pasākumam, bet nodokļi nekad nevienu pavalstnieku nav iepriecējuši, lai cik ļoti patriotisks šis būtu.
Varētu pazemināt nodokļus? Par to Romas tauta un senāts priecātos pat vairāk, nekā par pāris simtiem ziemeļos salaupītu kārnu cūku, taču sabēdāsies valsts nodokļu iekasēšanas dienesta maģistrāti, kuru savairojies tik daudz, ka pat Jēzus apustuļi skaudībā aiz stūra nervozi smēķē.
Dilemma… Imperators sajutās kā Sizifs, iedzīts stūrī – dari ko darīdams, vienmēr kādam tas nepatiks. “Tak lai piš viņus zirgs! Noriebies man tas viss kā rūgta nāve!” – augusts pielēca kājās un spēra pa augļu vāzi.
2. maija pusdienlaikā Nikomidijas forumā saucēji izsludināja pavalstniekiem jauno vēsti, proti, imperators Diokletiāns nolicis pilnvaras un devies dzīvot provincē kā privātpersona. Audzēšot vīnogulājus un spēlēšot vakaros ciema tavernā šahu. Pavalstnieki vētraini aplaudēja, pa brīdim uzmanīgi pašķielējot uz garām slinki slājošo pretoriāņu patruļu. |