Tālā 1495. gada 1. jūnija rītā brālis Joans pamodās vēl pirms kapelas zvana skaņām. Šķita, ka aiz celles loga visa apkaime sanākusi svinēt starptautisko bērna prātā nonākušo aizsardzības dienu.

Abats, uzrāpies uz strūklakas pagalma vidū, pilnā balsī skandēja Vergīliju. Kambartēvs ar kaunīgu smīniņu sejā tenterēja garām, neveiksmīgi cenšoties paslēpt zem habitas spirinošos zoslēnu. Priors, koka tupelēm dimdinot, rokas izplētis skrēja pakaļ kora zēniem, kas no viņa spruka uz visām pusēm kā zvirbuļi no vanaga. Vairāki brāļi vāļājās novēmušies staļļa priekšā pakaišos un mēslos, nesakarīgi īdot un mēģinot piesvempties četrrāpus. Tēvs dārznieks streipuļojošā gaitā mācīja mācekļiem dejot džigu, bet brālis Fudidiuss ar nīlzirga cienīgu grāciju kārpijās uz jumta kores dakstiņiem, grēcīgi skaļi lamājoties gēlu mēlē un latīniski zvērot beidzot noķert un nožmiegt vārnu, kas viņam jau gadiem traucējot sasniegt svētumu…

Ar ūdens šalti dabūjis pie komunikācijas novicu Ignoraciusu, kurš saldi snauda pie celles durvīm, Joans guva nojausmu, kas noticis. Laipodams starp gulošajiem, sēdošajiem un streipuļojošajiem brāļiem, viņš nonāca saimniecības spārnā, kur uzskaites grāmatā izlasīja: “Brālis Joans Kors iztvaicējis Skotijas karalistē pirmo mucu viskija”.

Mūks, saķēris galvu apsēdās uz beņķa, tukšu skatienu raugoties notiekošajā. Atjēdzās tikai tad, kad klostera runcis Plutuss sāka trīties gar stilbiem ņaudot, ka laiks tā kā būtu paēst. Brālis Joans iebēra tam bļodiņā vakar izgudroto kārumu, pie sevis rūgti bubinot: “Whiskas, analfabētu bars! Whiskas, nevis whisky! Kaķītim neko tvaicēt nevajadzēja!”