Tālā 1807. gada 10. jūnija pievakarē Heilsbergas pilsētiņas apkaimi prūšu zemē ietina pulvera dūmu mākoņi. Francijas imperators, kā viņu dēvēja nozombētie francūži, bet visa progresīvā cilvēce zināja kā uzurpatoru Apolionu, štāba teltī pie lielā galda nikni uzlūkoja ģenerāļus un maršalus. Tos, kuri nebija laikus notinušies, pamanot dusmu un aizkaitinātības rievas imperatoriskajā pierē, t.i. pašus neattapīgākos.
- Kur, kur kļūda?! Kāpēc tie barbari vēl turas pretī? Kāpēc nebēg? Visu taču veicāt, saskaņā ar kaujas plānu! Bertjē, cik mums kritušo?
- 1398 vīri, jūsu majestāte!
- Un cik viņiem?
- 6000!
- Un kur problēma, mīlīši? Vai te neslēpjas kāds naidinieku spiegs? Atbildiet man, kamēr vēl pagoni uz pleciem!
Soli uz priekšu spēra pats dumjākais, attiecīgi arī pats drosmīgākais no visiem, ģenerālis Antuāns Šarls Luijs de Lassals, velkot no azotes kaut kādu papīru.
- Viss precīzi pēc jūsu ģeniālā plāna, kā parasti! Tūdaļ kauja būs vinnēta, mūsu ir piecreiz vairāk – 50 000, bet viņi tikai 9000, no kuriem lielākā daļa jau vāļājas ar karteču vēderos. Palūkojiet nu pats uz izlūku ziņojumu!
Buonoparte veikli paķēra papīru un ieurbās tajā ar skatienu.
- Tā, tā, tā ir. Bet kas tas par pleķi te pie cipariem? Un ja parīvē? Nevis 9000, bet 90 000!!! Maitas!!! Viņu ir divreiz vairāk! Visu plānu jāmaina!
Lassals samulsis ņēmās aplūkot atskaiti.
- Vainīgs, jūsu majestāte, ļoti vainīgs. Tā nejauši tas puņķītis…