Tālā 1494. gada 3. maija rītā starptautiskā transatlantiskā zinātniski pētnieciskā ekspedīcija Kristobala de Kolona (kuru dažviet zina arī kā Kristoforu Kolumbu) vadībā, atklāja Eiropas ģeogrāfiem vēl nezināmu zemi.

To ieskāva saldskāba migla, kurā viena pēc otras skatieniem izgaisa trīs laivas ar jūrniekiem, kurus nosūtīja izlūkot piekrasti. Vēlā pievakarē atgriezās tikai viena. Tās matroži sarkanām acīm, kā mēnesi gavējuši metās rīt cūkgaļu un sausiņus, pa virsu uzdzerot kausiem ūdeni. Uz iztaiujāšanu nespēja atbildēt – muļķīgi ķiķinādami, murmulēja kaut ko pavisam nesaprotamu.

Kad beidzot vienu no tiem izdevās ar kāju spērieniem, pāris spaiņiem okeāna ūdens un bocmaņa piecstāvīgās kastīliešu izloksnes demonstrējuma dabūt kaut cik adekvātā stāvoklī, pats dons admirālis šim uzbrēca: “Kas tā par zemi?!” Matrozis, stulbu smaidiņu sejā, sapņaini izbolīja acis un, sitot ar knipjiem vieglu ritmu iedziedājās: “Džā-mai-mai-ai-ai-ai-kā-ā-ā-ā…”