Tālā 1626. gada 6. maijā, apmierināts ar dzīvi kā iznārstojis Sumatras zilonis, jaunās Nīderlandes gubernators Peters van Minvits lika sulainim raut vaļā īpaši svinīgiem gadījumiem paglabāto “Pooka” alus muciņu. Sajūsmai bija pamatots iemesls, proti, tupie manahatu cilts iezemieši nupat pārdevuši lielisku salu Hadsonas upes grīvā jaunās kolonijas dibināšanai. Un tas viss par nieka 60 guldeņiem! – Te plauks un zels dižākā pilsēta, kas valdīs pār pasauli! – apmierināts gruzināja Minvits, izbaudot apiņu rūgtumiņu un gatavojoties rakstīt atskaiti štathalteram uz Amsterdamu.

Tajā pašā laikā manahatu cilts vadonis Veiklā Zebiekste atvēra acteku darinātu sarkankoka lādīti, kurā uzmanīgi ielika no hollanderiem nupat saņemto apliecinājumu par pirkumu.

Lādīte bija gandrīz pilna ar jau nodzeltējušām, un arī ar gana svaigām papīra lapām, kuras klāja gan spāņu, gan portugāļu, gan franču, gan zviedru, gan angļu, gan dāņu valodās rakstīti teksti. Pašā apakšā bija pat pergamenti ar arābu un latīņu burtiem, kā arī zīda loksne ar ķīniešu hieroglifiem. Bet vadoņa lepnums, protams, bija Kurzemes bērza miza ar rūnu rakstu, ko izlasīt spējis vien tā autors Leifūrs Eiriksons. Šī miza, kā jau dabas mīļotājam, vadonim patika pat labāk par zem tās esošo papirusa loksni un apdedzināto māla plāksnīti ar ķīļrakstu.

Vadonis uzkabināja uz deguna no Venēcijas atvestos apaļos stikliņus raga ietvarā, un paņēma skaitīkļus. – Tā, 100 un 50, plus 230 un 45, plus 500 un vēlreiz 100, plus 60… Beidzot! Nu kazino atvēršanai nepieciešamā summa mums ir. Jāpasauc mazdēlu, Veiklos Pirkstus, lai ķeras klāt pie projekta, Viņa mazdēli parādīs bālģīmjiem reptiloīdiem, kam tad īsti šo zemi novēlējis Dižais Gars Manitū…