1863. gada 2. jūlijā pilnā sparā ritēja kauja pie Getisburgas. Savienības armija ar durkļiem centās piespiest konfederātus saprast, ka demokrātija nebūt nav visatļautība.
3. korpusa komandieris ģenerālis Daniels Edgars Sikls štāba teltī drūmi aplūkoja uz galda izklātajā kartē konfederātu pozīcijas, kuras viņam bija jāpārrauj.
- Lūk šī te grava, caur kuru mēs varētu ielauzties buntavnieku artilērijas pozīciju aizmugurē, kā to sauc?
- Nēģera pakaļa, mans ģenerāli! – braši raportēja štāba priekšnieks.
- Bet lūk tas klajums rādās visai labs kavalērijai – kā to sauc?
- Vecenes priekšauts!
- Bet šī te ferma, kas ir pakalnā kājnieku ierakumu krustugunī?
- Persiku dārzs, mans ģenerāli!
- Skaidrs! Uzbrūkam Persiku dārzam! – sita dūri galdā komandieris.
Kauja bija asiņaina. Ik pa brīdim 3. korpusa vīri tika līdz durkļu tuvcīņai, tad šos atsvieda atpakaļ, nācās pārgrupēties un atkal doties uzbrukumā. Kad pēc kārtējās neveiksmes ievainoto Siklsu kareivji nesa uz lauka hospitāli, nestuves apturēja viņu nomainījušais ģenerālis Deivids Bells Birnijs:
- Ser, bet kāda joda pēc mēs uzbrūkam tieši te?
- Deivid, karš ir dižu vīru cīņa, mēs te ieejam vēsturē kā varoņi tā, lai nav kauns stāstīt mazmazbērniem. Kā tev šķiet, dēvēs šo kauju pēc 200 gadiem skolas mācību grāmatās?
- Nu, kauja Persiku dārzā.
- Pats redzi, ka tas ir daudz cienījamāk, nekā mirt Nēģera pakaļā…