Tālā 1867. gada 14 septembrī Fridrihs Engelss saņēma tipogrāfijā svaigi nodrukātā viņa labākā drauga Marksa sacerējuma “Kapitāls” autoreksemplārus. Ekipāžas ieeļļotu atsperu atslābināts, atšķīra vienu, prātojot, kurā lappusē lai palūdz autoram ierakstīt sirsnīgu vēlējumu, un iegrima tekstā…
No jaukās pēcpusdienas snaudas Kārli izrāva blīkšķi un blākšķi, Fridriham ielaužoties viņa guļamistabā, vicinot “Kapitāla” sējumu un falsetā spiedzot:
- “Kas tie par murgiem, Karl? Tā taču īsta herēze! Vai par to mēs gadiem runājām, tukšojot mana fātera vīna krājumus?!
- Kāda herēze? – pavēris kreiso aci slinki nostenēja Markss, - Kā kas ne pa spalvai, tā uzreiz herēze, spāņu zābaciņi un autodafē, ko?
- Šeit, šeit! – nikni kratīja bārdu Engelss. – Lasi pats: “Nauda un prece, tāpat kā dzīvei nepieciešamie līdzekļi un ražošanas līdzekļi, nebūt nav kapitāls paši par sevi. Tie ir jāpārvērš par kapitālu. Bet šī pārvēršana ir iespējama tikai noteiktos apstākļos: divām ļoti dažādām, pretējām preču īpašnieku šķirām jāsastopas vienai ar otru un jānonāk kontaktā – no vienas puses, naudas, ražošanas līdzekļu un dzīvei nepieciešamo līdzekļu īpašniekam, kuram ir vajadzība iepirkt svešu darbaspēku, lai vairotu tālāk to vērtību summu, ko viņš piesavinājies.”
- Nu un kas tur tāds šausmīgs?
- Tālāk, tas, kas rakstīts tālāk! – sašutumā rīstījās Fridrihs.
- Līber Fric, - Markss jau pamodies, iecietīgi paraudzījās uz uzticamo cīņu biedru. – Mums taču maksā par zīmju skaitu, kā izglītības ministrijas aģentūrā. Bet tālāk, tālāk taču neviens nelasīs. Pirmās pārdesmit lappuses izmocīs un metīsies muižas dedzināt, premjerus no kabinetiem ārā saukt, pieminekļus ar sarkanu krāsu apliet, sejas maskas dedzināt. Ko nu parasti bauri savā tupumā dara, kad izlasa vārdus "netaisnība" un "cīņa". Tā kā neuztraucies – tālāk nelasīs.