1608. gada 2. oktobrī Hāgā alemaņu migrants Apvienotajās provincēs, Johans Liperhejs (Hans Lippershey, viņš arī Jan Lipperhey, Hans Lippershey, Johannes Lipperhey; 1570-1619) stājās Provinču štathalteru unģenerālštatu deputātu priekšā, lai demonstrētu savu jauno izgudrojumu - “teleskopu”, - un izdīktu grantu tālākiem darbiem.

Augstie hēri, kas patiesībā bija sapulcējušies, lai izrunātu kārtējo miera līgumu ar Spāniju, pēc neilgas ņemtnes un grūstīšanās paši pārliecinājās, ka ar jauno anķīnu var saskatīt pulksteņa ciparnīcu netālu esošās Delftas rātsnama tornī. Mazliet pastrīdējušies, vai te nav darīšana ar Belcebula kalpu maģiju (izskanēja pat doma, ka drošības pēc to nevienam nezināmo Johanu jeb Hansu varētu pievienot ikvakara dedzināmo raganu un burvju porcijai), visnotaļ piekrita ģenerālštatu deputāta un Ostindijas kompānijas ģenerāldirektora Andra Bikera neizpratnei: “Nu un ko mums ar šo verķi darīt?” Tikpat skeptisks bija arī Admiralitātes padomnieks Alberts van Burgs: “Mēs arī bez šī zinām, cik pulkstenis ir Delftā – tieši tikpat, cik Hāgā!” Savukārt Amsterdamas mērs Kornēlijs de Grāfs jau kļuva nikns: “Ko tērējam te laiku ar šo utubungu? Labāk pārbaudīt, vai šis nav katolis!”

Tā daudz netrūka, ka progresīvākā cilvēces daļa būtu palikusi bez teleskopa (gan jau nāktos vēlāk no nīstajiem katoļiem iepirkt Galileja ražojumus), taču fōnā piepeši ieķiķinājās rūdītais jūras vilks admirālis Kornēlijs de Jonge, pieplacis pie teleskopa: “Eu, veči! Tu blakus mājas logā sievišķi ģērbjas! Pat pupus var redzēt!”

Strīdus troksnis kā uz burvju mājienu apklusa. Visi klātesošie, kā jau kārtīgi protestanti, mulsi sāka pētīt savu kurpju sprādzes un izlikās, ka nekā nav dzirdējuši. Taču kad sākās balsojums, vai piešķirt meistaram Liperhejam naudu tālākam darbam, neviens nebalsoja pret…