Tālā 1539. gada 10. augustā Francijas karalis Fransuā I īgni urbināja degunu, klausoties kanclera Gijoma Poijē atskaiti.
- Iekasējumus fiskalumus kritumus, tukšumus kasēmus, visumus naudumus iztērējumus karojumus vajadzībimus. Nepieciešamus fiskālumus paaugstinājumus tirgotājumus armus piespiedumus līdzekļumus, piemēramus, klapējumus armus rīkstumus…
- Ne vella nesaprotu! – sašuta Viņa Majestāte. – Ko tu tur murmulē?!
- Tā ir viduslaiku latīņu valoda, Jūsu Augstība, visā Eiropā pieņemta lietvedībā un valsts pārvaldē.
- Lūk to akurāt nevajag! Nekādai Eiropai nevajag te zināt, ka mūsu valsts parādu Venēcijas banķieriem būs vēl mazbērniem jāmaksā! Cik mums kasē?
- Absolūtus nullius.
- Lūk, vēlies, lai par to kladzina visos galmos? Viss, punkts! Nevienam nav jāsaprot, kas pie mums notiek! Raksti karalisko dekrētu: turpmāk visos valsts dokumentos, lietvedībā un tiesvedībā izmantot tikai un vienīgi dzimto ildefransas valodu! Parakstos, es, Franciskus Primus reks frankorum et cetera, nu kā parasti.
Fōnā sarosījās skribenti un atskanēja zosu spalvu skrapstoņa. Visi saprata brīža svinīgumu un nozīmīgumu – dzimis jauns valsts pastāvēšanas pamatkoncepts, dzimtā valoda.